Garlaicīgi, biedri, garlaicīgi
No faktoloģijas viedokļa politika Eiropā gādā, lai garlaicīgi nebūtu. Satrauktas gaidas saistībā ar Francijas prezidenta vēlēšanu pirmo kārtu 23.aprīlī, Lielbritānijas premjere aizvadītajā nedēļā izsludina parlamenta vēlēšanas, kas patiesībā var sagādāt dažādus pārsteigumus, un vēl un vēl.
Diemžēl jāsaka, ka par liberāļiem dēvētās aprindas Eiropā turpina «griezt veco plati» un izskatīties apjukušas. Piemēram, saistībā ar referendumu Turcijā faktiski vienīgais, ko Centrāleiropas liberāļi spēj, ir moralizējoši aicināt savus līdzpilsoņus, tā sakot, neskatīties uz sliktiem piemēriem [2]. Eirofīlu teju vai pēdējā cerība Francijā, Emanuels Makrons, iemidzina ar nekonkrētu mantras «vairāk Eiropas!» atkārtošanu, turklāt šajā ziņā dažkārt tikpat šļaugani ir tādi grandi kā Jirgens Hābermāss (labi, nav tie gadi...) vai Vācijas vicekanclers Zigmārs Gabriels. Politoloģiskā un filozofiskā refleksija – tā pati galvu šūpošana dziļās sērās par populisma uzplaukumu un tie paši aicinājumi apzināties situācijas nopietnību. Garlaicīgi.
Ir zināms pamats apgalvojumam, ka t.s. labējie pēdējos simts gados Eiropā nekādus, atvainojos par žargonu, domas titānus nav spējuši radīt, tomēr liekas, ka arī t.s. liberāļiem domas spars kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem – astoņdesmitajiem gadiem gājis mazumā (ja neskaita Slavoju Žižeku un Pjēru Burdjē). Te nav runa par to, ka vieniem «olgalvjiem» žāvas uzdzen citi «olgalvji» - tās nu būtu cunftes iekšējās problēmas.
Runa ir par to, ka vienas politiskās grupas savā nepatikā pret desmitgadēm ilgušo ideju status quo Rietumos laužas uz priekšu, sevišķi neiedziļinoties, kādas sekas būs pārmaiņām, savukārt grupas, kas ieslīgušas intelektuālā pašapmierinātībā, joprojām nevēlas domāt ārpus status quo, lai vismaz apjēgtu, kāpēc to pieņēmumi par vēlētāju uzvedību izrādījušies kļūdaini. Ja augstākā pilotāža ir kārtējo reizi nervozi ķiķināt, ka Frensisam Fukujamam, izrādās, nav bijusi taisnība un «vēsture nav beigusies», tad tā nav nopietna refleksija par to, kāpēc, redz, ļaudis 21. gadsimtā vēlas plašā nozīmē robežas, kāpēc sekulārisms izrādījies diezgan nosacīts, toties nošķīrums «savējie – svešie» pievilcīgs utt.