Francijas prezidenta vēlēšanas: fakti, kandidāti, stūrakmeņi

Vai 28 valstu grupa spētu pārdzīvot divu bagātāko un visvairāk apdzīvotāko valstu zaudējumu? Visticamāk, ka ne. «Francijas valdība, atsakoties no eiro, būtu lielāks politiskais šoks nekā Lielbritānijas izstāšanās no ES,» CNN atklāj analītiķi.

Savukārt ārpus ES (pagaidām) mītošajiem šo vēlēšanu iznākums varētu aizvērt durvis, ja uz Franciju lūkojas kā uz jaunu mītnes vietu, it īpaši islāma valstu iedzīvotājiem. Daži no kandidātiem vēlas ievērojami samazināt iebraucēju skaitu, savukārt Marina Lepēna vēlas uz laiku aizliegt arīdzan legālo imigrāciju.

Vēlēšanu pirmā kārta notiek 23. aprīlī, kurā, visticamāk, tiks izvēlēti divi kandidāti, kuri 7. maijā piedalīsies otrajā kārtā.

Populārākie kandidāti

• Marina Lepēna

Galēji labējās «Nacionālās frontes» (FN) līdere. Viņa ir bēdīgi slavena ar savas partijas ksenofobisko nostāju un antisemītismu. Iesaistīta arīdzan viltus nodarbināšanas skandālā, viņa vēlas izbeigt imigrāciju, apturēt noziedzību, iznīcināt islāmismu, atbrīvot Franciju no ES un izglābt no globalizācijas. Lepēnas «ekonomiskais nacionālisms» atbalstīšot Francijas biznesu, savukārt «Francija pirmajā vietā» sociālā mājokļu, veselības, izglītības un nodarbinātības politika nāks par labu Francijas iedzīvotājiem. Viņas vēlas Francijas izstāšanos gan no ES, gan no NATO.

• Emanuels Makrons

Bijušais Francijas ekonomikas ministrs ir lielākais šā četrinieka pārsteigums, proti, centrists, kuru iesākumā neviens neuztvēra nopietni. Viņam nebija atbalsta ne no vienas galvenās politiskās partijas, tāpēc viņš dibināja pats savu. Nu aptauju rezultāti liecina, ka ar 65% balsu pārsvaru uzvarēs Makrons.

Viņš atbalsta liberālus, taču biznesam draudzīgus pasākumus, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi. Tāpat viņš vēlas palielināt finansējumu aizsardzībai un policijai, pacelt algas skolotājiem, kā arī iestājas par Francijas vienotību.

• Fransuā Fijons

Konservatīvās Republikāņu partijas izraudzītais pārstāvis, kurš savu konservatīvo uzskatu dēļ tiek dēvēts par Francijas Tečeri, 2016. gadā bija kandidatūru līderpozīcijā, taču skandāls par ģimenes locekļu viltus nodarbināšanu viņa pozīciju samazināja. Viņš vēlas saīsināt darba nedēļu, samazināt valsts izdevumus, likvidēt īpašuma nodokli un samazināt imigrāciju. Iepriekš viņš nekad nav bijis vēlētā amatā un apgalvo, ka vēlas izbeigt Francijas politikā pastāvošo «pašapmierinātību un tukšumu».

• Žans Liks Melanšons

Komunistu atbalstītais Francijas galēji kreisās partijas pārstāvis un ekstrēmists ir neapmierinātas jaunatnes un novecojošu revolucionāru runasvīrs, dēvēts arīdzan par Francijas Bērniju Sandersu. Viņš vēlas pacelt minimālo algu un samazināt pensionēšanās vecumu, palielināt nodokļu slogu bagātajiem un darīt vairāk Francijas zemāko sabiedrības šķiru labā. Tāpat viņa plānos ir atteikties no kodolenerģijas izmantošanas, atcelt Piektās republikas iedibināto prezidentālo režīmu, izstāties no NATO, nodibināt siltākas attiecības ar Krieviju un atkārtoti vienoties par nosacījumiem Francijas dalībai ES, pēcāk rīkojot referendumu par iespējamo izstāšanos.

Galvenie problēmjautājumi

• Ekonomika

Francijas ekonomiskais «garastāvoklis» ir nomākts. Bezdarba līmenis veido 10%, IKP izaugsme ir vāja. Sistēmai ir nepieciešama «šoka terapija», taču kandidātiem izpratne par šo «terapiju» ir atšķirīga. Melanšons vēlas 100% nodokļa likmi bagātajiem, savukārt Lepēna – atteikties no eiro.

• Imigrācija

Šis aspekts vēlēšanu kampaņā kļuvis par galveno jautājumu. Daudziem vēlētājiem šķiet, ka esošā imigrācijas politika ir pasliktinājusi Francijas bezdarba problēmas un sekmējusi pēdējo gadu nāvējošo teroraktu izplatību. Gluži tāpat kā citās Eiropas valstīs, arī Francijā tas ir iemesls galēji labējo popularitātes pieaugumam.

• Kandidātu «netīrā vēsture»

Fijona sieva un divi viņa pieaugušie bērni ir apsūdzēti par vairāk nekā 1 miljona dolāru peļņu parlamentāro asistentu darbā, kuru viņi nekad nav veikuši. Savukārt Lepēna tviterī publicēja vardarbīgas fotogrāfijas, kurās redzamas «Islāma valsts» slepkavības. Eiropas Parlaments paziņoja, ka varētu saukt viņu par to pie atbildības. Bet Makronam nācās atvainoties par Francijas koloniālās vēstures noliegšanu Alžīrijā.

Kas notiks pēc vēlēšanām?

Francijas gadījumā priekšā vēl stāv parlamenta vēlēšanas jūnijā, jo liela daļa «melnā darba» Francijā gulstas uz premjerministra pleciem. Savukārt premjerministrs nāk no parlamentā visvairāk pārstāvētās partijas. Tāpēc, neskatoties uz to, kurš tiks izvēlēts par prezidentu, bez parlamenta vairākuma atbalsta, proti, savas partijas, nespēs vienpersoniski īstenot savu programmu.

Ar Francijas prezidenta vēlēšanām viss vēl nebeigsies. Eiropai priekšā vēl ir septembra vēlēšanas Vācijā, kad Bundestāgā ievēlētie iecels kancleru. Angela Merkele, kura amatā ir 11 gadus, varētu saskarties ar reālu sakāvi, jo viņas imigrācijas politika ir kaitējusi viņas partijas popularitātei.