Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
:format(webp)/nginx/o/2024/08/16/16292582t1h1b4c.jpg)
/nginx/o/2018/07/07/8306027t1h3cc8.jpg)
Lieldienas sevi šogad pieteica ar ziemas atgriešanos. Arhibīskaps Jānis Vanags ļaužu pilnā Lieldienu dievkalpojumā Rīgas Domā no kanceles svinīgi aizrādīja, ka šodien daudziem, «izdzirdot par Kristu vai jebko kristīgu, spokojas viduslaiki, aizliegumi un dzīves pelēcība». Vairākkārt izskanēja vārds «pareizi/nepareizi» - «grūti nodzīvot dzīvi pareizi», «nepareizs priekšstats par Kristu»...
Es nemīlu sistēmas.
Es redzu, kas notiek visās jomās un pirmkārt jau jomā, kas attiecas uz mani. Mācītājs nekalpo draudzei, Dievam, viņš pat nekalpo sev, viņš kalpo sistēmai, ko mēs saucam par Baznīcu ar lielo «B». Skolotājs nekalpo bērniem, neaudzina bērnus, bet kalpo sistēmai, galvenais ir izpildīt plānu, sekot direktīvām, sagatavot eksāmeniem. Viņš nedzird bērna iekšējās vajadzības. Es, protams, vispārinu un pārspīlēju, ir arī skolotāji, kas domā citādi. Bet šī sistēma tāda nav. Tā nedod skolotājiem prieku, tāpēc viņi ir noguruši. Mūsu valsts ir sistēma, visas ministrijas. Man ir darīšana ar Labklājības ministriju un dažām bērnu tiesību aizsardzības instancēm. Roku liekot uz sirds, varu teikt – es nezinu nevienu, kam tajās interesētu bērni. Mums ir valsts, kam neinteresē cilvēks.
Nevienam šeit Latvijā neinteresē latvietis, visiem interesē sistēma, vai papīri būs sakārtoti. Nevienam nav laika. Toties ir laiks pildīt pildīt pilnīgi ārprātīgus dokumentus, kas ir kaudzēm kaut kur... es ceru, ka viņi tiek dedzināti, bet varbūt viņi kaut kur glabājas.