Zandera nedēļas apskats: Nedaudz dīvainas Lieldienas

«Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes»

ZZS lēmums (tas gan vēl esot jāapstiprina valdei) Jūrmalā kā saraksta pirmo numuru virzīt Gati Truksni var likties nevajadzīgi riskants, ja ņem vērā pilsētas bijušā mēra, teiksim tā, domstarpības ar korupcijas apkarotājiem. Vienlaicīgi tas ir loģisks, ja skatās no vietējo (Jūrmalas) «zaļzemnieku» viedokļa.

Proti, arī Trukšņa oponenti nenoliedz, ka politiķis joprojām bauda ievērojamu atbalstu pilsētā. Ciniski sakot, viņa nedienas (aizdomās turamā statuss kriminālprocesā par politisko partiju finansēšanas regulējuma pārkāpšanu) var nelikties milzu grēks pilsētā, kuras vadītājiem saskriešanās ar likumu ir biežas. Citiem vārdiem sakot, Truksnim tiešām ir izredzes.

Cita lieta, ka šāda vietējo «zaļzemnieku» pozīcija rada vieglu migrēnu partijas (jo īpaši Latvijas Zaļās partijas) līdzšinējos līderos, kuriem galu galā partijas biedru nostāja būs jāpamato, piemēram, nacionālā līmeņa mediju telpā, un kuru nespēja biedru viedokli mainīt rada šaubas par līderu reālo ietekmi partijā. Arī abstrahējoties no Trukšņa un Jūrmalas, tik izteikta nodaļu patstāvība un gatavība konfliktēt ar «Rīgu» galu galā ZZS radīs problēmas. Jo strīds par kandidātiem pašvaldību vēlēšanās nav tā lielākā nelaime, savukārt, ja nodaļas un to līderi – konkrēto pašvaldību vadītāji sāk, piemēram, apstrīdēt un bloķēt «zaļo zemnieku» politiku Saeimas un valdības līmenī, tad premjera politiskajai grupai vieglā migrēna kļūs par smagu.

Aizraujošā aritmētika

Aizvadītajā nedēļā izskanējušie priekšlikumi par budžeta ieņēmumu daļas palielināšanu dod vielu pārdomām, kas vairāk saistītas nevis ar «ienākumi – izdevumi», ja tā var teikt, matemātisko aspektu, bet to, kā sabiedrība savu ekonomisko labklājību uztver. Proti, teorētiski («matemātiski») lielam sašutumam par ieteikto degvielas akcīzes nodokļa paaugstināšanu nevajadzētu būt, jo šos papildu izdevumus kompensētu naudiņa, kas pilsoņu kabatās paliktu pēc iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmes pazemināšanas. Savukārt vai reakcija tiešām tāda būs, var tikai minēt, un piesardzībai pamats, manuprāt, ir šāds: skepse sabiedrībā ir sasniegusi to līmeni, kad varas piedāvātām likumsakarībām daudzi tā īsti vairs netic, pat ja likumsakarības ir korektas.

Tāpat teorētiski (teorētiski!) nevajadzētu būt bažām par samazinātās PVN likmes atcelšanu medikamentiem, jo tiek solīts, ka valdība mainīs uzcenojumu aptiekās regulējumu tā, ka medikamentu cena patērētājam nepalielināsies. No otras puses, ir iespējama neticība tam, ka uzcenojumu regulējuma maiņa tiešām notiks (farmācijas lobiji objektīvi ir spēcīgi), vai arī notiks tik laikā pietuvināti augstākai PVN likmei, lai pircēji pusgadu, gadu tomēr «neizbaudītu» dārgāku medikamentu situāciju.

Citiem vārdiem, ir jānošķir divi aspekti. Iespējams, nodokļu sistēmas pārveidotāju aprēķini ir korekti un, kā saka, «gali iet kopā». Savukārt tas, vai šādiem apgalvojumiem notic publika, ir cita lieta.

Kārtējais «pasaules gals»

Teksta rakstīšanas brīdī pašsaprotami nav zināms 16.aprīļa referenduma Turcijā par šīs valsts būtiskām konstitucionālām izmaiņām rezultāts. Tomēr arī tad, ja tas beigsies ar vēl lielākām pilnvarām šīs valsts prezidenta rokās, manuprāt, satriektās intonācijas par NATO dalībvalsts virzību autoritārisma virzienā ir kļūdainas.

Prezidents Erdogans patiešām attiecības starp varu un indivīdu, līderi un sabiedrību redz citādi, nekā tas iegājies Rietumu demokrātijās (te, starp citu, interesants ir jautājums par iemesliem, kādēļ Erdogans savu politiku tik būtiski mainījis – pirmajos gados pēc viņa nonākšanas pie varas Rietumi viņu vērtēja daudz vēlīgāk). Tomēr gaušanās par šīm atšķirībām izriet no pieņēmuma, ka Turcijai ir dabiski atkārtot Rietumu demokrātiskās prakses, un, manuprāt, šis pieņēmums ir kļūdains. Turcija ir zeme ar senu un īpašu kultūru, tradīcijām, un tas, ka pagājušajā gadsimtā politiskā elite deklarēja, ka primārs ir kurss uz Eiropu, nenozīmē, ka saknes ir nokaltušas. Ir diezgan riskanti piesaukt literatūru kādas zemes izprašanai, tomēr atļaušos – Nobela prēmijas laureāta Orhana Pamuka grāmatas rāda fascinējošu pasauli, kurā spēlētāji (ambiciozi armijnieki, kurdi, savā reliģiskajā ticībā stingri sīktirgotāji un amatnieki u.c.) ir atšķirīgi no tās spēlētāju mozaīkas, kas veidojuši pēckara Eiropu.

Līdz ar to ļoti iespējams, ka Eiropas attiecības ar Turciju pasliktināsies, ļoti iespējams, ka tēze par Turciju kā Eiropas Savienības dalībvalsti vairs nav aktuāla. Bet runa ir par to, ka nevajadzēja likt savu «bildi» virsū citai pasaulei. Tādēļ nav ko vaimanāt, ir jāsaprot, ko viss notiekošais nozīmēs nekontrolētās imigrācijas plūsmu kontekstā, Turcijai atsakoties sadarboties, un, runāsim atklāti, vai Eiropa pietiekoši saprot, kam lojālas ir prāvās turku kopienas Eiropā.