Terora trieciens Stokholmā un mēs

Melnā piektdiena Stokholmā centās piedāvāt mums šo izrādi ar panikas finālu. Vienu brīdi, pēcpusdienā centrs pārvērtās par tukšo jeb «izmirušo ciemu», kurā cilvēku gandrīz vairs nav. Satiksme apstājās, ļaudis aizbēga, teātri, koncertzāles, veikali apklusa un aizvēra savas durvis. Uz ielas šaudījās tikai policisti maskās un ārsti kopā ar medmāsām, kas bija atskrējuši no tuvējā veselības aprūpes centra, lai palīdzētu cietušajiem.

Paldies viņiem, kas negaidīja pavēles, bet metās palīgā paši. Dodoties pretēji bēgošo cilvēku straumei.

Džihādistu ieroči

Pavēle izmantot zagtas automašīnas, lai nogalinātu ienaidniekus, nav nekas jauns. Šo paņēmienu terora sekta IS iesaka izmantot jau sen. Savā aizvadītā gada novembra žurnālā (Rumiyah) viņi ieteic visiem izmantot to pašu paņēmienu, kuru varējām novērot Nicā, kad akcija norisinājās «ienaidnieka aizmugurē». Žurnālā tiek filozofēts par «lētā» ieroča praktisku izmantojumu masu slepkavībām. Protams, šādus uzbrukumus ir grūti novērst visās situācijās, ja to realizē «vientuļais šakālis», kas plānošanas darbu veic tikai savā galvā.

Taču projektu var viegli prognozēt –

viņi uzbrūk visneaizsargātākajai sabiedrības daļai: cilvēkiem, kas pastaigājas, klausās koncertu, tūristiem, veikalu darbiniekiem un tiem, kas pulcējas pasākumos.

Pirms dažiem gadiem viens no «šakāļiem» uzspridzinājās apmēram tajā pašā vietā Stokholmā, taču viņa lādiņš nesprāga. Ja viss būtu izdevies, tad upuru būtu bijis daudz vairāk. Jaunais ierocis – sadragāt dzīvus cilvēkus ar smago automašīnu - tagad izrādījies vieglāks un ērtāks veids, kā iebaidīt liberāli demokrātisko sabiedrību.

«Viņu» mērķis ir vietas, kur pulcējas daudz cilvēku. Pilsētas. Dzīvot lielpilsētā nozīmē būt novērotam un kontrolētam. Tā tas ir. Paralēli notiek bīdīšanās un stumdīšanās par vietu, telpu, trokšņa līmeni un loģistiku. Te dzīvot ir dārgāk, mazāk veselīgi un jāsamierinās ar mūžīgā trokšņa fonu. Taču, salīdzinot ar provinci, pilsēta nekontrolē mūs sociāli, dzīves ritms ir straujāks un enerģētiskuma līmenis tāpēc piesātinātāks.

Tātad visapdraudētākās ir tieši pilsētas.

Vietas, kuras cilvēki mēdz apmeklēt: gājēju ielas un pasākumu laukumi. Pēc Nicas, Berlīnes un Londonas notikumiem šādās vietās mēdz izvietot betona šķēršļus, dekorācijas, kas neatļauj tur iebraukt ar automašīnu. Diemžēl Stokholmā uz gājēju ielas bija šādi norobežojumi: betona lauvas un smagas ziedu kastes, kuras terorists vilka sev līdzi vai stūma pa priekšu, pārvietojoties pa gājēju ielu. Protams, lauvas un puķu podi viņam traucēja, taču tas notika nepietiekami efektīvi, lai novērstu katastrofu. Iespējams, ka šo līniju vajadzētu turpināt visos masu pasākumos arī pie mums Rīgā vai Liepājā.

Lai cīnītos pret džihādistu ieročiem, arhitekti šodien plāno mobilos un stacionāros šķēršļus,

lai novērstu terora uzbrukuma iespējas. Piemēram,

Ņujorkā, Wall Street rajonā ielas jau tagad ir speciāli pārbūvētas, lai neļautu viegli forsēt šo zonu, braucot lielā ātrumā.

100% bloķēt telpu nevar arī pilsētā, jo jānodrošina piegādātāju, policijas vai palīdzības transporta pārvietošanās, taču kompromisu var atrast.

Drošības eksperti uzskata, ka jādara viss, lai ierobežotu liela ātruma attīstīšanu. Tas arī tiek darīts virknē lielpilsētu. Rīgā šo tendenci pagaidām vēl nejūt.

Domā globāli, rīkojies - lokāli

Protams, pats svarīgākais šādā situācijā bija sabiedrības grupu sadarbība. Iedzīvotāji klausīja policijai un pameta avārijas vietu, nekurnēja, netraucēja un nekrita panikā. Ārzemju televīzijas reportāžās no Stokholmas masīvu policistu vietā zibēja meičas policistes, kas rīkojās nozieguma vietā un regulēja publiku. Amerikāņiem šķiet, ka tas ir «tipiski zviedriski». Neienāca prātā, ka tā tas patiešām ir – meitenes skaitās. Visās jomās. Citur tā nav.

Brīvība pieprasa atbildību no visiem. Mācām bērnus, ka tīra un godīga valsts sākās ar mums pašiem. Jo atbildīgāk katrs no mums izturēsies pret sevi, apkārtni un sabiedrību, jo vieglāk un ērtāk šajā pasaulē būs dzīvot. Brīvību var nodrošināt tikai ar zināšanām par to, kas ir normāli.

Migrācija ir moderno laiku fenomens, taču cilvēki vienmēr ir ceļojuši un pārcēlušies uz dzīvi citās zemēs.

Ceļo arī teroristi. Vai situācijas atrisinājums ir aizliegt cilvēkiem ceļot?

Protams, nepieciešama tālāk sadarbība operatīvo norišu koordinēšanā starpvalstu līmenī. Par uzbeku teroristu zviedru policijai ziņojuši vācieši. Viņš esot ticis novērots arī Mērštā.

Drošības policijas jau sen sākušas kopēju cīņu pret teroristu plāniem un projektiem. Iespējams, ka tieši tāpēc

tagad šos uzbrukumus vairāk veic vientuļnieki, nevis organizētas grupas.

Pagaidām tikai 15% atentātu ir individuālistu veikums. IS nav uzņēmušies atbildību par Stokholmas piektdienas slaktiņu. Aizturētais uzbeks ir savulaik pieprasījis patvērumu Zviedrijā, taču viņam atteikts un 24. februāri bijusi paredzēta izraidīšana no valsts. Kopš tā laika viņš uzturējies Stokholmas priekšpilsētā nelegāli, uzbeku emigrantu sabiedrībā, kas simpatizē organizācijai Hizb tu Tahrir jeb Al Islami (islāmistu atbrīvošanas partija), starp citu aizliegta virknē valstu, ieskaitot Vāciju un Krieviju. Karimova represijas Uzbekijā šīs organizācijas uzplaukumu nav ierobežojušas, Mirzijajevs ar situāciju savā valstī galā netiek joprojām.

Salafisti un džihādisti arī šodien tupina aicināt savus domubiedrus turpināt «iesākto līniju praktiski» - domājot globāli, bet rīkojoties lokāli. Tas nozīmē, ka katrs sprādziens vai «ceļa rullis» gājēju ielā viņiem šķiet vēlama lieta.

Taču izeja no šā strupceļa nav aizmūrēta. Iepriekšējām paaudzēm arī bija savi «džihādisti» boļševiku un nacionālsociālistu izskatā. Tie prata sabojāt dzīvi, taču neuzvarēja. Tieši tāpat pazudīs šodienas ticīgie zombiji no austrumiem. Vienkārši tāpēc, ka mums ir savi slepenie ieroči. Tas pats uzbeku terorists ātri nonāca zviedru policijas redzeslokā, jo par viņu policistiem ziņoja vilciena pasažieri brīdī, kad 39 gadus vecais vīrietis atgriezās atpakaļ mājās pēc slepkavības. Drošības eksperts Magnuss Rānstorps uzskata, ka jāturpina islāmistu terora organizāciju uzraudzība: 1) jāsinhronizē likumdošana, lai iespējams aizturēt ikvienu, kurš tiek pieķerts saistībā ar teroristiem; 2) jāizveido resursu sistēma, kas strādā ar tiem, kas atgriežas no kara Sīrijā, Afganistānā; 3) nepieciešams asi reaģēt to organizāciju, apvienību virzienā, kas neievēro demokrātiskas rietumvalsts normas un pamatlikumu. Piemēram, pagājušajā nedēļā tika atņemta izglītības licence Stokholmas musulmaņu skolai, kas mēģina ieviest apmācībā «savējos kultūras likumus» (zēni brauc autobusa priekšpusē, meitenes iekāpj pa atsevišķām durvīm utt). «Tā pie mums vis nebūs. Te ir Zviedrija un noteikumi ir citi,» televīzijas intervijā, ziņu izlaidumā šo notikumu komentēja valsts premjerministrs.

Stokholmas melnā piektdiena pagaidām neko jaunu nav pavēstījusi.

Vienīgais secinājums –

jāapzinās situācijas nopietnība un jāiemācās saprast jaunā kara signālus. Pēc tam mēs uzvarēsim.

Kā parasti.