Liepājas spožums un posts

Liepāju raksturojošie statistikas rādītāji nav iedvesmojoši. Kopš deviņdesmitajiem gadiem, kad Liepājā dzīvoja 105 000 cilvēku, iedzīvotāju skaits pilsētā ir sarucis par trešdaļu - par vairāk nekā 30 000. Pērn par liepājniekiem sevi dēvēja ap 69 000 cilvēku. No tiem darbspējas vecumā – ap 40 000. Cilvēku skaita samazināšanos pēdējos gados galvenokārt noteikusi tieši migrācija. 2011. gadā migrācijas saldo bija 1644 cilvēki, 2015. gadā - 504 cilvēki.

Turklāt Liepāja uzturēt sevi nespēj – no Pašvaldību izlīdzināšanas fonda pilsēta saņem dotācijas vairāku miljonu apmērā. Atšķirībā, piemēram, no Ventspils, Jūrmalas, Siguldas, Mārupes, kas ir finanšu donori, stratēģiski izdevīgi izvietoto reģiona centru daļēji uztur citas pašvaldības. «Relatīvi trūcīga teritorija. Spoži neklājas, lai gan dara daudz, lai pilsēta būtu pievilcīga un attīstītos,» atzīst Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis. Darītājs ir Uldis Sesks, kas līdzīgi kā Lembergs jau 20 gadu ir pie pilsētas stūres.

Rokas stiepiena attālumā

Tomēr reālā aina pilsētā ir cerīgāka, nekā to iezīmē sausie skaitļi, jo Liepāja ir viena no pilsētām, kurā uzskatāmi manāma tendence: reģionu pilsētu par mājvietu izvēlas jauni, aktīvi, moderni domājoši cilvēki, kuri grib dzīvot ārpus Rīgas, bet dzīve dziļos laukos tiem šķiet pārāk ekstrēma. Turklāt Liepāja kā magnēts atpakaļ velk bijušos liepājniekus pēc tam, kad tie, izvandījušies pa pasauli, meklē vietu, kur iesakņoties. Nereti karjeras iespējas tieši Liepājā saskata Kurzemes mazpilsētu un miestu iedzīvotāji. Liepājnieki lepojas, ka vēju pilsētu par mājām tagad sauc mūziķis Renārs Kaupers. Bet viņš jau nav vienīgais!

Iemesli: sakopta, droša vide, daudzveidīgas atpūtas iespējas, plašs kultūras dzīves klāsts, kvalitatīvi dzīves apstākļi, dažāda līmeņa izglītības iestādes un universitāte, veselības aprūpes iespējas.

«Liepājā viss ir rokas stiepiena attālumā. Atceros, kā Rīgā vasaras pēcpusdienā divas stundas mīcījos pa sastrēgumiem. Te piecpadsmit minūtes - un es ar velosipēdu esmu no darba mājās, paķeru peldkostīmu un jau pēc brīža pludmalē baudu vakara sauli,» stāsta friziere Signe. Liepājas caurvēju metropoles drūzmas vietā viņa izvēlējās pirms dažiem gadiem, kad meitai bija jāsāk iet skolā. Signe gribēja, lai meita mācās drošā vidē, apmeklē vizuālās mākslas un deju nodarbības, nebraucot cauri visai pilsētai. «Ar gadiem esmu sapratusi, ka visdārgākais ir mans dzīves laiks, ko gribu pavadīt forši, tāpēc man ir svarīgi, lai viss ir kompakti, droši, ērti.» Kopš gadu tūkstošu mijas Liepājā, tāpat kā citur Latvijā, ir uzlabojušies dzimstības rādītāji, stabili tuvojoties tūkstotim gadā.

Sociālie jautājumi pašvaldībai nav prioritāri

Liepājai vēsturiski gadiem ilgi ir otrs augstākais bezdarba līmenis starp republikas nozīmes pilsētām. Šobrīd tas svārstās 10% līmenī. Pēc «Liepājas metalurga» bankrota 2014. gadā bez darba palika vairāk nekā 1100 cilvēku. Tajā pašā gadā iedzīvotāju skaits samazinājās par 1500 cilvēkiem – viņi devās prom darba meklējumos. Tomēr pašvaldībā paskaidro, ka dažādās nozarēs akūti trūkst profesionālu darbinieku. Maznodrošinātā un trūcīgā statuss ir vairāk nekā 5000 cilvēkiem. «Tas bezdarbs taču ir šaušalīgs,» klausulē kliedz zupas virtuves vadītāja Ērika Birzkopa.

«Kā tas «Liepājas Metalurgs» nogāja pa burbuli – tā sākās.»

Viņa ik dienu izdalot 150 porciju silta ēdiena, bet tas esot par maz. Sieviete novērojusi, ka Liepājā zupas virtuvi apmeklē nevis pļēguri, bet vientuļie pensionāri un darbu zaudējuši cilvēki, kas nonākuši pilnīgā izmisumā. Sociālie jautājumi pašvaldībai nav prioritāri. Tās skatiens ir vērsts investīciju piesaistē.

2299 uzņēmumi un 27 358 darba vietas – tāds šobrīd ir kopējais pilsētas uzņēmējdarbības fons. Darba rokas allaž ir pieprasītas būvniecības, tūrisma, ēdināšanas un tirdzniecības nozarē. Vidējā liepājnieka bruto alga pērn bija 649 eiro – vismaz par simts eiro zemāka nekā Rīgā. Tas vien nozīmē, ka diez vai celtnieku, oficiantu vai pārdevēju uz Liepāju atvilinās darba samaksa. Motivācija varētu būt cita – kaut vai dzīvoklis, ko Liepājā var iegādāties vai īrēt par daudz zemāku maksu nekā Rīgā. Remontējamu divu istabu dzīvokli padomju laikos celtā blokmājā Liepājā var nopirkt par 9000 eiro. Karostā moderns, svaigi izremontēts divistabu dzīvoklis maksā 15 500 eiro. Akurātu divistabu dzīvokli 100 metrus no jūras var izīrēt par 160 eiro, askētisku var atrast par 100. Tikpat lielu ar malkas apkuri īpašnieks piedāvā par 60 eiro mēnesī.

Dzintaru meklēšana pēc vētras, Karosta, «Līvi», Fontēns, Igo – tie ir tikai daži no vārdiem, kurus izdzirdot, uzreiz prātā ienāk pilsēta pie jūras - Liepāja. Tagad tiem pievienojušies: koka pulksteņi, koncertzāle «Lielais dzintars», lidosta. Ambīciju Liepājai netrūkst. Katru mēnesi pilsētā notiek 140 dažāda veida pasākumi. Ja teātris un simfoniskais orķestris ir pamatvērtības, tad ar jaunuzcelto koncertzāli «Lielais dzintars» liepājnieki īpaši lepojas, piemin arī piedzīvojumu parku «Tarzāns», zinātkāres centru «Zinoo», izveidotās dabas takas un bērnu rotaļu laukumus, kas uzradušies pilsētā. «Kultūras tūrisma magnēts,» jauno koncertzāli raksturo Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcas atjaunošanas fonda vadītāja Kristīne Liepa. Tomēr darvas piliens medus mucā ir neskaidrība par koncertzāles apsaimniekošanu.

«Pašvaldībai nav skaidrs, ko darīt tālāk, – lielais kuģis ir palaists pašplūsmā,»

saka Latvijas radošo savienību padomes valdes priekšsēdētāja Dace Bluķe.

Bez hipsterīgu klubu apmeklētājiem labi zināmā «Fontaine Palace» pilsētā pie jūras ir arī citi izklaides klubi - «Vecais Vikings», «Klondaika» un «Big7», «Pie Kristīnes».

Tomēr TVNET aptaujātie liepājnieki uzskata, ka tūrisma potenciāls pilsētai ir lielāks, nekā tiek izmantots. Liela daļa uzņēmējdarbības orientēta tieši uz tūrismu. Pilsētā kopumā ir 39 naktsmītnes un 49 ēdināšanas uzņēmumi. Restorāni piejūras pilsētā uzrodas kā sēnes pēc lietus – vismaz desmit gada laikā, tostarp krodziņš «MO», kura komanda pilnībā sastāv no bijušajiem rīdziniekiem.

Karostas potenciāls

«Karostas kontingents,» nicīgi par unikālā militārā kompleksa teritorijā dzīvojošajiem vēl nesen teica vecpilsētas iemītnieki. Kopš 1992. gadā Liepāju atstāja PSRS armija, Karostas tēma joprojām ir sensitīva. No pārējās pilsētas nošķirtajā mikrorajonā darbojas vairākas pusaudžu motivācijas organizācijas, tomēr tieši Karostas vārds liepājniekiem asociējas ar kriminogēnu vidi un ik pa laikam medijos uzplaiksnī saistībā ar narkotiskām un psihotropām vielām. Ilgi nerima emocijas ap pērn notikušo nežēlīgo pusaudža Egila spekavību Karostā – viņš tika sists, spīdzināts, piesiets pie koka, sadedzināts. Pēc traģēdijas Liepāju pāršalca ziņa, ka zēna nāvei pāri klājas spaisa (ķīmiskās marihuānas) ēna. Negantais zālīšu maisījums parādījies tieši Karostā.

Karostā dzīvo tā saucamais «Saskaņas centra» elektorāts – krievu valodā runājoši ļaudis ar zemiem ienākumiem, norāda uzrunātie liepājnieki. Padomju laiku gaisotne valda arī tā sauktajā «Laumas» mikrorajonā.

«Strādniekus savulaik importēja no Baltkrievijas, Krievijas, Ukrainas. Tagad viņi veido noteiktu elektorātu,»

saka Bluķe. Trīs no 15 pašreizējiem pašvaldības domes deputātiem ievēlēti no «Saskaņas centra». «Katedrāle, cara laikā būvētās manēžas paliekas,» Bluķe uzskaita tikai dažas senās militārās pilsētas vērtības. «Muzeju naktī Karostas cietumu apmeklēja pusotrs tūkstotis cilvēku,» viņa min piemēru tam, kā depresīvais rajons iekrāsojas gaišākās krāsās. Vēl nesenā pagātnē nekas neliecināja, ka kaut kas varētu notikt drūmajos Karostas rajonos, piemēram, Meldru un Dūņu ielā, bet šobrīd pilsētvide ir mainījusies līdz nepazīšanai - padziļināta osta, modernizēts dzelzceļš, rekonstruēta lidosta, izveidots vairāk nekā 45 km garš veloceliņu tīkls. Investoriem nav paslīdējis secen, ka teritorija ir piemērota industriālai ražošanai.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem Liepājā ir lielākie saražotās un realizētās rūpniecības apjomi ārpus Rīgas. 2016.gada deviņos mēnešos saražotās produkcijas apjomi sasniedzot 166 miljonus eiro, savukārt realizētās – 179 miljoni eiro.

Lombardi, humpalu bodes, grausti

Lai gan «Liepājas Metalurga» «nomiršana» radījusi pamatīgus robus sociālekonomiskajā situācijā, pēdējos gados izrāvienu piedzīvo radošās industrijas – Liepājā attīstās uzņēmumi, kuros top ekskluzīvas lietas ar pievienoto vērtību. Piemēram, triju gados jaunu liepājnieku radītie koka rokas pulksteņi «OVi Watch» jau iekarojuši starptautisko tirgu. «Jauno uzņēmēju domāšana ir mainījusies – viņi saprot, ka viss notiek ne tikai Rīgā. Liepājā ir lētākas ražošanas izmaksas. Galvenais – oriģināla ideja!» Tāda ir ar lavandu pildītu dizaina priekšmetu un rotaļlietu ražošana, ko realizē SIA «Zoovilla».

Turpretim mazumtirdzniecībā strādājošais Ēriks Šķuburs norāda, ka «Metalurga» slēgšana pilsētniekiem bija smags trieciens, kas pasliktināja sociālo situāciju.

Turklāt «Metalurgam» bija arī simboliska jēga – fabrika darbojās kopš 19. gs. vidus.

«Nabadzības un bezgaumības apliecinājumi» – azartspēļu zāles, lombardi un humpalu veikali Liepājā esot ne vairāk, ne mazāk kā citur, saka Šķuburs. Azartspēļu vietu skaits pēdējo gadu laikā nav mainījies – 15. Pērn gan atvērās viens kazino. Toties Liepājas eleganci krietni izbojā grausti, kas centrā nekrīt acīs, bet uzrodas dažus simtus metru nomaļāk. «Jūrmalas parka rajonā ir fantastiski 19.gs. beigu, 20.gs. sākuma namiņi, bet blakus grūstošas vasarnīcas ar aiznaglotiem logiem,» saka Bluķe. Savukārt mūziķis Jānis Strazds ir nemierā ar to, ka gadiem netiek novērsti sastrēgumi, kas veidojas pie Raiņa ielas dzelzceļa pārbrauktuves. Tomēr pilnībā izmirstošu mikrorajonu Liepājā nav. Iedzīvotāju skaita samazināšanās ir viens no iemesliem, kāpēc par apkuri Liepājā jāmaksā vairāk nekā Rīgā, tomēr komunālā infrastruktūra ir uzturēta, izveidota moderna siltumapgādes sistēma. Lielākoties pilsētā kurina ar šķeldu.

Smukāka par Jūrmalu

Dažādas, fundamentāli atšķirīgas pasaules - par to, kā bija pirms gadiem 10 un kā ir tagad, saka Šķuburs. «Kad armijas daļas aizgāja, Karostā pavērās apokaliptiska aina – lūžņi, pamestas mājas.» Karostas trauma bija tik pamatīga, ka ar diviem gadu desmitiem ir par maz, lai visas brūces būtu sadzijušas. Par kūrortu dzimto pilsētu viņš dēvēt izvairās, bet piekrīt, ka Liepājai attīstības iespējas ir lielākas nekā 90 km attālajai Palangai. «Jūra, stiprs vējš – te ir īpaša gaisotne. Vasarā augstu vilni sit nakts dzīve.» Viņš uzskata, ka

Liepāja ir laba vieta dzīvošanai kaut vai pievilcīgo nekustamā īpašuma cenu dēļ, ko pirmie, izpērkot zemesgabalus un privātmājas, pirms gadiem pamanīja lietuvieši.

«Liepājā ir smukāk nekā Jūrmalā – latviska, gaumīga vide. Liepājnieki ir lokālpatrioti – viņi atgriežas. Nevar ilgi bez Liepājas,» saka Šķuburs. Līdzīgi kā Šķuburs, arī Kristīne Liepa pamanījusi, ka pilsētā brīvdienās daudzviet skan lietuviešu valoda. «Lietuviešus pie mums atvilina garā jūras piekraste, Olimpiskā centra baseins, koncertdzīve,» stāsta Liepa. Pēdējā laikā lietuvieši intensīvi pērkot zemesgabalus Liepājas tuvumā – Rucavā, Papē. Liepa priecājas, ka pamazām zūd vietējie stereotipi un jaunās ģimenes pērk dzīvokļus Karostā. «Ostas teritorija nevar mainīties gada vai divu laikā, bet pozitīva virzība notiek.»

Gaidāmo iespēju no Liepājas uz Rīgu lidot ar lidmašīnu Šķuburs vērtē atzinīgi, lai gan piemetina, ka «tas ir kičs», ne jau nopietns pārvietošanās veids. Ja tas ir priekšvēlēšanu triks, vismaz nav bezgaumīgs. Iekšzemes lidojumus no Rīgas uz Liepāju «AirBaltic» sāks 16. maijā.

Uz TVNET jautājumu, kuru Latvijas pilsētu uzskatāt par paraugu, kuram gribētos līdzināties, Liepājas pašvaldībā atbild: «Kuldīga ar arhitektūras atjaunošanas programmu, Daugavpils ar Rotko muzeju un Jūrmala ar kurortoloģiju, Ventspils ar ostas jaudām.»