/nginx/o/2018/07/07/8314843t1h2ed7.jpg)
Spilgta un daudzveidīga ir dziedātājas, dziesmu autores un aktrises Ievas Akurateres dzīve un daiļrade. 1988. gada festivālā «Liepājas Dzintars», izpildot B. un A. Ritmaņu dziesmu «Manai tautai», kļuvusi par vienu no dziesmotās revolūcijas simboliem. Tautā saukta arī par Latvju tautas Balto Māti, Pērkona trakojošo rokdīvu, mīlas duetu un šūpuļdziesmu dziedātāju – tik dažāda ir I. Akuratere. No viņas skandēto dziesmu simtiem noteikti katrs var atrast melodiju tieši sev.
Bet – vai esat pamanījuši, ka Ieva ir arī zieds. Kas prasās maiguma, glāsta, modra sarga ... To apstiprina arī I. Akurateres teiktais: «Bieži vien cilvēki mani uztver par tik garīgu būtni, kurai, šķiet, nekādas materiālas un fiziskas lietas nav vajadzīgas. Es nekad neesmu bijusi apbērta ar dāvanām un sponsorēšanas piedāvājumiem. Iespējams, garīgās pasaules cilvēki nepiesaista materiālās vērtības, jo laimīgi dzīvo un lidinās dažas pēdas virs zemes … Savukārt materiālistus mantas uzmeklē pašas. Ja kāds iedomājas par «lidotājiem», tad tas ir TĀDS patīkams pārsteigums, TĀDI dzīves svētki! Tāpēc pazemīgi un ar milzīgu pateicību pieņemu šīs dāvanas. Šajā gadījumā – dāvanu no Veselības centrs 4 (VC4), kas deva iespēju izārstēt slimās vēnas. Kopumā šis lielais notikums bija ļoti iedvesmojošs, jauks un skaists, ir izteiciens - «parastais brīnums». Brīnums, kas notiek pasaulē! Pēkšņi dzīves viducī, kad iet visvisādi, kad esi pagurusi no rūpēm par citiem, kāds iedomājas tieši par tevi, grib atbalstīt, palīdzēt … Un to var darīt arī šādā veidā, jo man bija nepieciešama psiholoģiska, fiziska un arī medicīniska palīdzība. Šis žests mani kopumā iedvesmoja, deva otro elpu un atgrieza dzīvē, jo gads sākās bēdīgi - aizsaulē aizgāja mana māmiņa.** Te pēkšņi zvans no VC4, un tad es kā princese pasaku filmā tieku apdāvināta ar dāvanām, smaidiem un laipnību.»
Vai kāju vēnas Jums sagādāja diskomfortu un traucēja?
Kājas bija nesmukas! Vasarā, pludmalē es mēģināju ieņemt tādas pozas, lai nevarētu redzēt izspiedušos vēnu. Kāju vēnas nebiju pārbaudījusi 30 gadus, kopš iepriekšējās vēnu operācijas. Domāju, kad nevarēšu galīgi ciest, kā kājas izskatās, tad arī iešu pie ārsta. Ārsts gan norādīja, ka drīz vien vēna būtu likusi par sevi manīt arī fiziski. Slimība bija uz bīstamības robežas. Es pat neiedomājos, ka tā ir tik nopietna lieta. Izrādās, ja vēnas ir slimas, var veidoties trombi un rasties citas problēmas. Man tas bija jaunums un liela mācība vienlaikus.
Minējāt, ka iepriekš jau Jums tika operētas vēnas. Kā vērtējat operāciju toreiz un tagad?
Kreiso kāju man izoperēja pēc «vecās skolas» metodes vispārējā narkozē. Pēc operācijas biju sagriezta un sabintēta, gulēju slimnīcā vairākas dienas. Tas bija pilnīgi pretēji tam, kā jutos pēc šīs lāzeroperācijas. Kā diena pret nakti! Uzreiz pēc operācijas laimīgi cauri parciņam, mazliet pieklibodama, gāju uz tramvaju. Medicīna šajā ziņā ir spērusi milzīgu soli uz priekšu. Šī operācija man bija unikāls un pozitīvs piedzīvojums, tomēr grūti iztēloties kā 450 grādu temperatūrā vēna pazūd, man esot nomodā un neizjūtot sāpes. Es iesaku visām dāmām doties uz VC4 un izbaudīt šo notikumu!
Tagad man ir sajūsma, romantisma un lirisma pilni priekšstati par to, cik ļoti skaistas izskatīsies manas kājas vasarā. Un es pati - simtreiz skaistāka! Tāda sapucēta tagad koncertos varēšu dauzīties pa skatuvi…
Vai pirms lāzeroperācijas nemaz neizjutāt bailes?
No vienas puses manī bija paļāvība. It īpaši, ja tevi ārstē tik ļoti pieredzējis dakteris, novators un celmlauzis Ivars Prudāns, kurš pirms 15 gadiem pirmais Latvijā sāka veikt šādu unikālu operāciju. No otras puses tāpat, kā pirms koncertiem, arī pirms operācijas man uznāca bailes. Tomēr izrādās, ka tas pat esot labi. Tad pareizi sakārtojas enerģētika!
Vai operāciju laikā mēdzat arī dziedāt?
Ja operācijas veic vietējā anestēzijā, es vienmēr dziedu, lai sevi uzmundrinātu un novirzītu domas no iespējamām sāpēm, nepatīkamām sajūtām un apkārt notiekošā. Kamēr ārsts ar lielu profesionalitāti, tolerantu iejūtību ārstēja manas vēnas un cīnījās operācijas laikā, es jokojos ar māsiņām, un mēs arī kopā uzdziedājām Repertuārs nejauši sanāca ļoti tematisks. Piemēram, kad sākās operācija nodziedāju «Ķiršu lietu» ar piedziedājumu – «Pār ievu baltajām kupenām smeldz kāda sāpe pār vasarām tām». Bet, kad vēnu sāka dedzināt ar lāzeri, dziedāju – «Aiz kalniņa dūmi kūp, kas tos dūmus kūpināja». Operācijas noslēgumā dakterim veltīju Marijas Magdalēnas āriju no Jesus Christ Superstar rokoperas. Neliels kuriozs sanāca, kad dziesmai «Sarkans rožu vainadziņš» sāku izpildīt piedziedājumu «au, au, au, au, au». Māsiņas mani sarāja un teica, lai tā dziedu tikai tad, kad man tiešām kaut kas sāp.
Daudzi saka, ka Jūsu balss arī spēj dziedināt …
Jā, tā varētu teikt, ka esmu dvēseļu ārsts. Koncertos esmu izjutusi milzīgu cilvēku uzticību. Viņi nāk ar savām atvērtajām dvēselēm, un es viņus ārstēju ar goda izjūtu, atbildības sajūtu, maigumu. Mēģinu viņiem palīdzēt, jo uzticība ir kaut kas ļoti, ļoti dārgs, ko nedrīkst pazaudēt. Savukārt ārstam – ķirurgam cilvēks uztic savu ķermeni. Tas ir milzīgs notikums katra cilvēka dzīvē, kad ārsts ar goda sajūtu un labiem nolūkiem ņem to, iejaucas šajā fiziskajā ķermenī, kas ir mūsu dvēseles, gara, domu un jūtu templis … Un rezultātā viss izdodas! Esmu pateicīga par to, ka ir medicīna un ārsti. Es ļoti, ļoti novērtēju ķirurgus, kuri, manuprāt, ir arī psiholoģiski spēcīgi cilvēki. Man operācija vienmēr ir bijis liels piedzīvojums, gan raugoties no cilvēcīgā faktora puses, kad ārsts ar lielu pašatdevi profesionāli veic savu uzdevumu, gan no fiziskā, kad pēc šī izdarītā darba redzu pozitīvas izmaiņas savā ķermenī.
Vai esat no tām, kas sevi uzmana gan no veselības, gan skaistuma viedokļa?
Mana profesija prasa sevi uzmanīt. Cik es ieguldīšu sevī, tik daudz arī koncertēšu. Skatītāji redz, vai esmu darba gatavībā vai nē. Pateicoties mūsdienu medicīnas tehnoloģijām, sievietes pēc 50 var izskatīties ļoti labi. Tas sabiedriski sociālais posms, kad skaitījās, ka pēc 50 ar sievieti ir cauri un pa galam, ir beidzies. Tomēr sabiedrībā ir daudzi maldīgi priekšstati par to kā jāizskatās cilvēkam konkrētā vecumā. Es piekrītu tām sievietēm, kurām nepatīk, ka saka: « Jūs izskatāties jaunāka par saviem gadiem!» Mēs izskatāmies tieši tik, cik mums gadi ir. Mēs vienkārši izskatāmies labi!
Ja runa ir par veselību, neesmu no tām, kura regulāri staigā pie ārstiem un veic profilaktiskās apskates. Es uzmanu sevi, bet bez pamata nemeklēju visādas vainas. Esmu māksliniece, emocionāla būtne, kura paļaujas uz iekšējām nojautām, sensoriem.
Vai Jums ir kāda skaistuma recepte, ko varētu ieteikt citām sievietēm?
Sievietei vajag atvērties saulei un pasaulei, un kopt sevi. Vienkārši aiz dzīvesprieka izdaiļot sevi un izmantot to, ko mūsdienu medicīna sniedz.
* Ievas Akurateres nozīmīgākās lomas ir Jura Kulakova uzvedumā «Mistērijā par Rīgu», Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes uzvedumā «Mistērija par Sapni un Mīlestību», Imanta Kalniņa rokoperā «Ei, jūs tur!», Zigmara Liepiņa mūziklā «Iedomu spoguļi», Dailes teātra izrādē F. Lehāra operetē «Mana skaistā lēdija», savukārt Daugavpils teātrī piedalījusies Jura Kulakova muzikālajā izrādē «Čigāns sapnī». I. Akuratere ir pazīstama kā rokgrupas «Pērkons» soliste. Uzstājas ar folkmūzikas programmām, kā arī iesaistās daudzos citos muzikālos projektos. Saņēmusi IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1999.).
** I. Akurateres mamma bija leģendārā teātra personība, zinātniece, rakstniece, teātra kritiķe un filozofe Līvija Akurātere (23.11.1925. – 26.01.2017.).