Kā kāju vēnu operācija mainījusi Kārļa Anitena dzīvi?

Ilze Apine sarunā ar ar Kārli Anitenu, režisoru, dramaturgu un sporta kluba «DCH studija» treneri.

Sapratu, ka mana dzīve kļūst arvien apgrūtinošāka kāju sāpju dēļ. Sākumā pasāpēja vienu dienu, tad - divas, tad jau - mēnesi... un sapratu, ka kaut kas ar tām nav kārtībā. Arī iepriekš tik patīkamā nodarbe - grāmatu lasīšana pirms gulētiešanas, atlaižoties gultā, vairs nesagādāja prieku. Ja stundas laikā neiemigu, kājas sāka neciešami sāpēt. Grozoties no viena sāna uz otru, nomocījos vienu nakti, otru, trešo, ceturto... un tad jau sāku domāt, ka vairāk grāmatas nelasīšu. Tagad atceros to kā absurdu lēmumu. Acīmredzot vēnu problēmas nelabvēlīgi ietekmē arī prātu (smejas). Varbūt arī mūsu politiķiem jāaiziet pie ārsta un jāpārbauda kāju vēnu veselība, lai nepieņemtu dīvainus lēmumus.

Sāpes kājās sāka traucēt ne tikai ikdienas kustībām, bet arī manam darbam. Tolaik es diezgan aktīvi spēlēju teātri un Jura Strengas iestudētajā izrādē «Dīkdieņa progress» aktieriem bija iedalītas dažādas lomas. Man nācās spēlēt arī malduguns lomu un kādas 10 minūtes atrasties tupus stāvoklī. Kad pienāca brīdis celties augšā, to nespēju, jo ļoti sāpēja kājas. Lai «»malduguns» atkal tiktu uz kājām, nācās lūgt palīdzību kolēģiem un nedaudz improvizēt izrādi.

Un tā Jūs turpinājāt dzīvot un ārstu negrasījāties nemaz apmeklēt?

Protams, sasummējot šīs apgrūtinošās dzīves situācijas, ko radīja manu kājas sāpes, nācās secināt, ka, gadiem ejot, labāk jau nekļūs. Tomēr turpināju kādu laiku kaut kā dzīvot un varbūt pat sevi mānīt. Iedomājos, ka esmu kājā kaut ko sastiepis. Tolaik nespēju atšķirt sāpju veidus un nezināju, kas ir vēnu sāpes. Tagad zinu, tas ir pretīgi! Labāk būtu, ka sāpētu kaut kas cits. Bet labāk jau laikam, ka nesāpētu nekas.

Mani «izglāba» tas, ka tolaik vadīju raidījumu «Būs jau labi». Tajā es piestrādāju par eksperimentālo trusīti, kuru katru reizi mediķi izmeklēja kādā nebūt jomā. Sapratu, ka esmu pilnīgs kroplis (smejas), jo jebkura izmeklējuma laikā man atklājās kāda veselības problēma un visbeidzot arī šī dziļo vēnu slimība. Manu kāju veselību pārbaudīja ar ultrasonogrāfa palīdzību un uz monitora ekrāna, manuprāt, parādījās skaista krāsaina bilde. Dakteris drīz manu sajūsmu par attēlu mazināja, sakot, ka labāk attēls nebūtu bijis tik krāsains. Tas liecinot par slimām vēnām un atklāto slimību varot atrisināt tikai operācija. Tā kā es neļauju problēmām ieilgt - risinu pēc iespējas ātrāk, jo laika «stiepšana» visu tikai sarežģī, lēmumu par operāciju pieņēmu turpat TV studijā. Jāsaprot, ka tāpat kā biznesā, politikā un jebkurā citā darbības sfērā problēmas pašas no sevis nekad neatrisināsies. Laiks dziedē tikai sirdēstus, bet veselībai tas drīzāk ir ienaidnieks.

Protams, es pieļāvu domu, ka medicīnā ir maz patīkamu procedūru un operācija varētu būt mazliet sāpīga vai nepatīkama, bet zināju, ka pēc neliela laika sprīža es atkal būšu atpakaļ uz kājām.

Vai manījāt arī vizuāli kādu vēnu tīklojumu?

Nē, vizuāli ar savām kājām biju apmierināts. Man bija dziļo vēnu problēma, kas ārēji ne vienmēr ir redzama. Turklāt ģimenē ģenētiski šī slimība ir iedzimta. Atceros savu vectēvu, kuram kājas bija kļuvušas pilnīgi zilas. Tolaik, mazs puika esot, neko daudz nesapratu, bet pie sevis padomāju gan - ak, Dievs, viņam vārds ir tieši tāds pats kā man – Kārlis, uzvārds arī tāds pats - Anitens un tad jau man būs tieši tādas pašas kājas. Paldies Dievam, medicīna ir spērusi krietnu soli uz priekšu. Un es vectēva pēdās neesmu gājis, līdz ar to - tādas kājas neesmu mantojis.

Jums šo vēnu problēmu atklāja, bet kurš bija tas ārsts, kurš palīdzēja to atrisināt?

Slimo vēnu problēmu gan atklāja, gan palīdzēja atrisināt pats labākais «vēnu meistars» dr. Ints Ūdris. Es parasti uzticos vienam ārstam un nemēģinu ievākt, piemēram, 40 diagnostiskās versijas. Gatavojoties operācijai, ļoti liela nozīme ir dakterim, kura spēkos ir tevi sabaidīt vai gluži pretēji - uzmundrināt. Protams, kā jebkuram profesionālim savā jomā, arī ārstam, dienu dienā veicot savu darbu, operācijas ir pašsaprotama lieta un nerada nekādu satraukumu. Taču operējamai personai šādas ķirurģiskas manipulācijas lielākoties nav ikdienišķa dzīves situācija, līdz ar to satraukums, protams, ir liels. To var mazināt sajūta, ka vari uzticēties ārstam, uz brīdi viņu sajust kā savu draugu un glābēju, arī psiholoģiskā nozīmē. Šai pacienta un daktera cilvēciskai saskarsmei ir ļoti liela loma un man paveicās - operācijas laikā mēs ar dr. I. Ūdri pat interesanti padiskutējām par politiskiem jautājumiem un citām tēmām...

VC4 Baltijas Vēnu klīnika manī ieviesa uzticību un medicīnas personāls radīju drošības sajūtu arī no tā viedokļa, ka mani nesūtīja no kabineta uz kabinetu, bet bija konkrēts cilvēks – māsiņa, kas visu saprotami izstāstīja un atbildēja uz maniem jautājumiem. Baiļu sajūtu šajā klīnikā personāls prot mazināt ar vienkāršām un sirsnīgām lietām - kaut vai atnesta tase kafijas no mediķu puses pēc operācijas izraisa ārkārtīgi patīkamas sajūtas.

Kādas sajūtas piedzīvojāt operācijas laikā un, vai pēcoperācijas periodā nenācās atteikties no ierastā, saspringtā dzīves un darba ritma?

Man šī operācija bija emocijām bagāta, jo ne jau katru dienu var iekļūt operāciju zālē. Tā kā esmu zinātkārs cilvēks man bija ārkārtīgi interesanti izzināt operācijas procesu. Vienīgi žēl, ka tajā brīdī, kad gatavojos «filmas» vērošanai - dakteris starp mani un «notikumu» aizvilka priekšā aizkaru. Redzēt, ko ar manām kājām dara, tā arī neizdevās. Taču sāpes arī nejutu, drīzāk operācija atgādināja vieglu pieskārienu masāžu... Tā kā droši varu teikt, tehnoloģijas medicīnā ir strauji attīstījušās un šīm medicīniskajām manipulācijām sen jau vairs nav nekas kopējs ar sāpīgo «inkvizīcijas solu».

Pēc tam, turpat uz operāciju galda sekoja brīnišķīgs un interesants piedzīvojums, ko sauc par kompresijas zeķu uzvilkšanu. Domāju, ka jebkuram vīrietim reizi dzīvē vajadzētu izbaudīt šo sajūtu, lai labāk saprastu mūsu mīļās sievietes, kuras valkā zeķes. Uzreiz pēc operācijas es biju atpakaļ uz kājām un pēc pāris nedēļām manas kājas jutās pavisam labi - tās nesāpēja. Spēlējot izrādē, varēju pilnībā sevi atdot lomai, nedomājot par tām fiziskajām sāpēm, kas vienā brīdī mani piemeklēs.

Tā kā mana domāšana ir tuva antīkajai pasaulei - nemitīgos garīgos treniņus jau labu laiku esmu nolicis vienā vērtē ar miesas turēšanu labā darba kārtībā, pēc operācijas sāku aktīvi sportot un uzdienējos līdz starptautiskam TRX fitnesa instruktoram, simtiem cilvēku atklājot vingrošanas burvību. Vai tas būtu iespējams ar slimām vēnām? Diez vai! Protams, diez vai arī būtu miris, ja šo operāciju neveiktu, bet labāk noteikti nejustos un vecumdienās manam no vectētiņa mantotajam vārdam un uzvārdam, iespējams, pievienotos smagās vēnu problēmas ar ne visai vizuāli pievilcīgām sekām.

Vīrieši ir tā sabiedrības daļa, kas baidās no dakteriem un kur nu vēl no operācijām. Kā jūs motivētu viņiem un arī sievietēm veikt šo kāju vēnu operāciju?

Smieklīgi! Veči iet karot, cīnās politikā, legāli un nelegāli «fīrē» dažādas lietas ar augstu bīstamības pakāpi un viņiem nav bail, bet no ārstiem - bail. Manuprāt, te ir jautājums par to, cik mūsu sabiedrība ir spējīga vispār uzticēties cilvēkiem? Ja es uzticos savai sievai, draudzenei, mammai, kolēģiem, es uzticēšos arī dakteriem. Pirmkārt, jāmācās uzticēties! Kādā manis sarakstītā lugā bija teksts – ja tev ir bail lidot, skaties stjuartei acīs. Viņa arī ir cilvēks un, ja būs «ziepes», viņas acīs to nolasīsi. Ja lidmašīnu mazliet svārsta, bet stjuarte smaida, tad viss ir kārtībā. Tāpat, arī medicīnā, ja, sliktākajā gadījumā man netīšām būtu nozāģēta kāja (smejas), visticamāk arī personāls par to būtu satraukts un to es saskatītu viņu sejās. No daktera nav jābaidās, jābaidās no panorāmas rata. No tā man patiešām ir bail.