Patiesi... Ko visvairāk nožēlo sievietes pēc 40

5. vieta: Nožēloju to, ka nenostiprināju savas attiecības ar vīru, – 601 sieviete, 30% aptaujāto

Patiešām, šī ir bieži sastopama lieta. Dzimst bērni, ir darbs, plāni, daudz darāmā, enerģijas, viss jāpaspēj, un aizmirstas, ka blakus ir vīrs. Vīrs, kuram IR vajadzīga mūsu mīlestība, kurš arī vēlas nedaudz mūsu rūpju un kuram vajadzīgs mūsu apbrīns un uzticēšanās.

«Es vienu aiz otra piedzemdēju trīs bērnus. Mans vīrs bija laimīgs kopā ar mani. Mēs audzinājām bērnus kopā un kļuvām Tikai par vecākiem. Mēs aizmirsām, ka esam pāris. Viens ar otru mēs runājām tikai par bērniem. Darījām visu bērnu dēļ. Tagad bērni ir izauguši, aizgājuši katrs savā dzīvē un mēs esam palikuši divatā. Es nepazīstu šo vīrieti, it kā ne ar viņu mēs kopā atzīmējām savu trīsdesmito kāzu jubileju.» Marina, 56 gadi

«Kad apprecējāmies, viss bija labi. Pēc tam nolēmām, ka laiks bērniem. Piedzima viena meita. Pēc tam, kad atsāku strādāt, sapratu, ka bez augstākās izglītības nu nekā. Vīrs bija «par». Es aizrāvos ar mācībām, paralēli piedzemdēju vēl vienu meitu. Tas nebija viegli, bet vīrs palīdzēja, vecāki palīdzēja. Gadījās, ka viņš manā vietā rakstīja lekcijas, sēdēja ar bērniem. Saņēmu diplomu. Sāku strādāt jaunajā specialitātē un sākās… Sakumā nedaudz ilgāk darbā, tad darba problēmas uz mājām, bērniem palika arvien mazāk laika, vīru vispār neievēroju, gatavot mājās laika vairs nebija. Tas, ko agrāk paspēju, tagad šķita neiespējami. Tagad es vairs nesaprotu, kā cilvēki paspēj visu. Ja bērniem vēl laiku atrodu, tad vīram – gandrīz nekad. Rezultātā jau piecus gadus guļam atsevišķi, pat nepamanīju, kad tas notika. Un tagad man savas attiecības jāceļ no jauna…» Irina, 38 gadi

«Mēs dzemdējām laikā, kad ideoloģija bija cita. Mūs audzināja par kārtīgiem strādniekiem – arī sievietes. Tajā laikā man bija žēl, ka nav vietas varoņdarbiem. Izgājām pārbaudījumus ar nabadzību, grūtībām – visas deviņdesmito gadu bēdas. Man izdevās tajā laikā «nostāvēt kājās», varbūt – pateicoties spēcīgajai miesasbūvei un garīgajam spēkam. Es jaunajām meitenēm novēlu gara stiprumu, ticību sev un necensties par katru cenu būt vientuļai, visu varošai un ārēji pašpietiekamai. Darbs jūs neapskaus, nesamīļos, nebrīnieties, ka vienā dienā jūs izmetīs pār bortu – tur mūsu ir daudz. Nekas jums neaizstās ģimeni – bērnus, mazbērnus, mīļotos, uzticamu un mīlošu vīru. Sapņoju visus apvienot pāros. Zinu, kā ir būt vienai, un to nevienai nenovēlu! Esiet mīlošas un mīlētas un, galvenais, mīliet sevi!»Tatjana, 59 gadi

4. vieta: Nožēla par to, ka visi spēki tika tērēti darbam, karjerai, bet tuvajiem cilvēkiem laika neatlika, – 674 sievietes, 34% aptaujāto

Tipiska situācija tam laikam, kad bija kauns nestrādāt, būt liekēdei. Silītes, bērnudārzi, nometnes aizstāja ģimeni un skaitījās ļoti labi. Sievietes cēla BAMu, karjeru un gaišo nākotni. Kaut šobrīd ir cita situācija – strādājošo precēto sieviešu ir vel vairāk. Sievietes būvē karjeru, vada biznesus un iegūst augstākās izglītības, lai būtu neatkarīgas, pašpietiekamas, lai nodrošinātu ģimeni, – kas atliek vīrietim? Vai mēs nepazaudējam savu dzīvi, lielāko daļu sava laika pavadot ofisos, palaižot garām to laiku, kad aug mūsu bērni?

«Tagad es saprotu, ka visas manas problēmas ar meitu ir tikai tāpēc, ka nekad tā pa īstam neesmu bijusi viņai blakus. Es vienmēr, pirmkārt, sevi esmu uzskatījusi par speciālistu un tikai tad – mammu. Kad bērni slimoja, viņiem blakus bija vecmāmiņas un vīrs. Man nebija kad tur būt, jo vienmēr biju komandējumos, izbraukumos, ofisā. Un, lūk, šodien manai meitai ir 40. Mums ar viņu nav dialoga. Viņa grauj savu dzīvi tāpat kā es to darīju ar savējo, un es neko tur nevaru palīdzēt.» Irina, 62 gadi

«Es agri apprecējos. Laulībā piedzima trīs manas mīļās meitiņas. Starp bērnu piedzimšanām es mācījos, ieguvu izglītību, taču specialitātē nekādi neizdevās strādāt, jo bērni bezgalīgi slimoja. Abi ar vīru nolēmām, ka jābeidz manas mocības atrast darbu, un es «iesēdos» mājās. Taču mani visu laiku mocīja viena doma – visas manas draudzenes taisa karjeru, strādā, bet es te sēžu un neattīstos. Ar šādām domām es dzīvoju vairākus gadus. Reiz pie mums ciemos iegriezās kāda mana paziņa – veiksmīga biznesa sieviete (māja, mašīna, karjera). Mēs ar meitām cepām picu, bet paziņa sēdēja dīvānā un to visu vēroja. Un pēkšņi es viņas acīs ieraudzīju asaras: «Ak dievs, viņa teica, cik tu gan esi laimīga!» Un, lūk, tajā brīdī visas šaubas par to, ka esmu vai neesmu veiksmīga, man izplēnēja! Pēkšņi man nāca apgaismība — es esmu pati laimīgākā, veiksmīgākā un vajadzīgākā!!!! Nav lielākas laimes sievietei, kā būt mīlētai, vajadzīgai!» Natālija, 40 gadi

3. vieta: Nožēloju, ka par maz esmu ceļojusi un maz ko redzējusi, – 744 sievietes, 38% aptaujāto

Protams, ceļot var arī tad, kad bērni izauguši, taču problēma ir tajā, ka, beidzot aktīvās darba gaitas, mēs zaudējam iespēju dzīvot un sākam izdzīvot. Mūsu pensionāri neceļo, kā to dara amerikāņi, vācieši. Maksimums – tā ir dzīve vasarnīcā. Divas svarīgākās lietas šeit:

• Es neceļoju, kad varēju tam nopelnīt un atlikt naudu;
• Tagad, kad es varētu ceļot un ir tam laiks, nav naudas, par ko ceļot, un arī veselības nav.

Varbūt tieši tāpēc mums arī neatsūtīja nevienu stāstu par ceļojumiem. Iedomājieties – 700 vēstures un nevienas par ceļojumiem un apceļotajām valstīm. Bērni izauguši, ja jums ir pēc 40, un arī tagad varam to paspēt. Ceļojums – tas nebūt nenozīmē – tālu un ilgi.

2. vieta: Nožēla par to, ka dzemdēju maz bērnu, – 744 sievietes, 38% aptaujāto; un vēl 113 sievietes, kas nožēlo izdarītos abortus

Speciāli tāda punkta aptaujā mums nebija, bet daudzas sievietes par to runāja – jaunībā man veica abortu un pec tam es vairs nevarēju iznēsāt bērnu.

«Es ļoti nožēloju savus abortus. Domāju, vēl vajadzēs mācīties, iegūt izglītību, veidot karjeru, vēl nav īstais laiks, šis vīrietis nav tas atbildīgākais utt.» Irina, 38 gadi

«Ja tas varēs glābt kaut vienu jaunu meiteni no grūtas situācijas, būšu ļoti priecīga.
Esmu precējusies 20 gadus. Apprecējos apzināti. Zināju, ka man būs vairāki bērni un ka man būs viens vīrs uz visiem laikiem. Grūtniecība iestājās pirms kāzām. Izdarīju abortu. Tas bija 1993. gads.
Tagad skatieties hronoloģiju:
1994. gads — operācija (ārpusdzemdes grūtniecība)
1995. gads — priekšlaicīgas dzemdības, bērniņš nomira pēc 2 diennaktīm.
1998. gads — dzemdības laikā, bet meitiņa nomira pēc divām operācijām.
2000. gads — 6 mēnešos priekšlaicīgas dzemdības.
2001. gads — «mirusi» grūtniecība 12 nedēļās.
Tradicionālā medicīna neko nevarēja izskaidrot un palīdzēt. Viss, ar to beidzās mūsu ar vīru tēma «bērni». Pēc tam vēl bija pāris grūtniecības, kas beidzās jau zināmā veidā.
Rezultāts. Mūsu meitai tagad ir trīs gadi, viņa ir meitene no pasakas – dāvana mums – visās nozīmēs. Gaidīta un lolota. Ko tas man maksāja, zinu tikai es un mans vīrs. Saudzējiet sevi. Mīliet sevi!» Natālija, 39 gadi

Kāda nevarēja izšķirties par vairāk bērniem, kāda palika pie diviem, daudzas nožēlo, ka nedzemdēja kaut vienu bērnu. «Kad man bija 20, šķita, ka visu paspēšu. Draudzenes dzemdēja, es kaut ko gaidīju. Vīrs lūdzās, lai dzemdēju, bet man bija jāpaspēj karjera, mācības, teicu, lai pagaida. Tā pienāca 30. Sociums domāja, ka tas ir par vēlu, es – ka vēl par agru. Četrdesmit gadu. Pats plaukums manā karjerā. Vīrs vēl joprojām gaidīja. Es apsolīju: nākamgad – es taču esmu veiksmīga, priekšniece. Kad man bija 43 – viņš aizgāja. Pie citas – jaunākas. Viņa uzreiz viņam dzemdēja divus bērnus. Es paliku viena – ar neko. Tad es mēģināju palikt stāvoklī. Neizdevās. Šodien man ir gandrīz 60. Manas draudzenes ir vecmāmiņas. Es smaidu un saku, ka neko nenožēloju. Taču sirds sāp. Es nevienam neesmu vajadzīga. Vai tā ir veiksme? Nepieļaujiet šīs kļūdas!!!!!» Olga, 58 gadi

«Mūsu meita piedzima 1992. gadā. Mēs dzīvojām un strādājām BAMā. Sākās mērķtiecīga ceļa uz turieni demontāža, algu nemaksāja, nebija par ko dzīvot. Mēs pārvācāmies uz Kaukāzu, bet uzcelt jaunu dzīvi neizdevās… 10 baismīgi grūti gadi – nabadzība, grūtības. Par vairāk bērniem mēs nedomājām. Pagāja gadi, kļuva vieglāk. Tagad mums ir divas pieņemtās meitas – 8 un 12 gadu, vecākā mācās 5. kursā par psiholoģi. Es par to, ka nekad nav par vēlu īstenot savus sapņus.» Ļuba, 53 gadi

1. vieta: Nožēla par to, ka nepievērsu uzmanību sev un neveltīju sev pietiekami daudz laika, – 998 sievietes, 50% aptaujāto

Uzvarētāja ar milzīgu pārsvaru. Un tas nav nekāds brīnums. Mēs esam iekārtotas tā, ka mums ir viegli dot. Mēs dodam bērniem, atdodamies vīrietim, rūpējamies par māju, esam priekšzīmīgas savā darbā… Izdāļājam sevi un pašām nepaliek nekā. Par sevi mēs aizmirstam. Tas ir drošāk – nevajag nevienam atteikt, nevajag nevienu apbižot, aizvainot, skumdināt. Kurš cietīs – tikai es, kāds nieks!!!!!!!! Es varu pieciest. Nesekoju saviem sapņiem, nerūpējos par sevi. Tagad tas sāp.

Atcerieties, arī tagad nav par vēlu sākt dejot, vingrot, apmeklēt spa salonus, masāžas, mīlēt sevi.

«Nav vienādu sieviešu. Nav pat līdzīgu. Katra ir atsevišķs Visums! Nav taisnība, ka katra vēlas būt sieva un māte. Kāda vēlas būt hipijs, kāda vēlas būt biznesmene, kāda – ceļot, kāda – vispār neiziet no mājas. Tas viss ir normāli! Jocīga, neveiksmīga, dzīves apbižota — tās ir tikai nezinātāju piekarinātas birkas. 23 gados es biju sieva, mamma, un visu šo laiku man bija slikti. Es biju laba, bet slikti bija man. Tagad mans dēls ir izaudzis, vīrs – aizgājis un es savos 44 gados – izpletusi spārnus. Visi domā, ka esmu iemīlējusies! Man vienkārši ir labi. Es nevienam neko neesmu parādā! Es eju pa ielu un staroju! Tā nekad agrāk nav bijis. Tajā laikā es nēsāju skaistu, bet svešu «apģērbu». Tagad es daru tikai to, ko vēlos, un man ir vienaldzīgs citu cilvēku viedoklis par mani.» Sofija, 45 gadi

«Man ļoti patika dziedāt. Tas bija tas, kas man patika visvairāk dzīvē. Bet šo sapni es piepildīju tikai 58 gados. Līdz tam es darīju tikai to, ko no manis gaidīja un kas man it kā bija jādara, un biju nelaimīga.» Nellija, 59 gadi

«Es centos savai mammai pierādīt, ka neesmu muļķe un esmu vismaz simpātiska. Tāpēc kļuvu par televīzijas žurnālisti. 13 gadi. Es ieguvu popularitāti un atpazīstamību, bet ne laimi. Pēc tam nolēmu uzzināt – kā tas ir, saņemt lielu algu? Man bija liela alga, taču lielāko tās daļu tērēju zīmolu apģērbam un ārišķībām – lai izpatiktu darba devējam un atbilstu dreskoda normām. Absurda situācija – tu pelni naudu un tērē to, lai varētu pelnīt naudu. Vārdu sakot, šī situācija mani neapmierināja, laimīgu nedarīja. Es pametu šo darbu un sāku nodarboties ar radošām lietām. Tagad radu bloknotus, organizēju meistarklases un mākslinieku izstādes. Mans vīrs tā visa rezultātā strauji sāka kāpt pa karjeras kāpnēm, un viņa ienākumi aug – tātad arī manējie. Šodien es zinu – sapņi piepildās!» Lilija, 44 gadi

Ļoti daudz bija arī citu lietu. Daudzas sievietes runāja par to, cik svarīga ir veselība un cik svarīgi par to rūpēties jau jaunībā. Īpaši aktīvi par to runāja tās sievietes, kurām vairāk nekā 50. Daudzas runāja par to, cik svarīgi ir būt brīvām un iemācīties strādāt sev, iemācīties kādu jaunu profesiju. Daudzas runāja par to, cik svarīgi ir izvēlēties to darbības jomu, kurā ir iespējams realizēties sev patīkamā veidā. Bija ļoti daudz sieviešu, kuras runāja par to, ka nav veltījušas pietiekami daudz mīļuma saviem vecākiem, bet vairāk laika tērējušas aizvainojumam un strīdiem.

… vienīgais, par ko es bēdājos, ir tas, ka pārāk maz mīlestības, nepateikto labo vārdu, neizrādītā maiguma un uzmanības ir bijis manās attiecībās ar vecākiem viņu dzīves laikā. Tas ir tas, kas mani šobrīd nospiež. Meitenes, atcerieties, arī jūs, tāpat kā es, paliksiet bez vecākiem! Ar ko un kā jūs tad paliksiet. Ar vainas apziņu par auksto un nevērīgo attieksmi pret tiem, kuri devuši jums dzīvību? Vai būs jums kam paraudāt uz pleca, kad pašas būsiet vecas? Vai būs blakus jums tie, kas piepilda jūsu dzīvi ar jēgu un kuri jums ir svarīgi? Domājiet par to jau tagad.» Larisa, 58 gadi

Es jums visām vēlu laimi! Ceru, ka šie stāsti palīdzēs jūsu dzīvē ienest kādas jaunas, labas vēsmas un palīdzēs jūsu dzīvi padarīt skaistāku un laimīgāku.

_{Ar cieņu – Olga Vaļajeva}

_{Tulkoja - Ginta FS}