Dzīvs Latvijas enerģētikas vēstures liecinieks, spilgts industriālās arhitektūras paraugs, kura saglabāšanas nepieciešamība neraisa šaubas. Tā Rīgas TEC-1 ēku, kas celta no 1954. līdz 1958. gadam, raksturo Čiekurkalna attīstības biedrības pārstāvis Kaspars Spunde. Čiekurkalna entuziasti ir nobažījušies par AS «Latvenergo» sociālajos tīklos pausto plānu nojaukt vēsturisko elektrostacijas ēku. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI) sola vērtēt ēkas kultūrvēsturisko un sabiedrisko nozīmību.
Čiekurkalna entuziasti apņēmušies neļaut nojaukt vēsturisko Rīgas TEC-1
Pārslēgt skatienu
Lai gan majestātiskā ķieģeļu celtne Rīgā, Viskaļu ielā 16 tukša stāv jau 12 gadus, bezpajumtnieki un narkomāni to nav apdzīvojuši, jo māja atrodas ierobežotas piekļuves uzņēmumam «Latvenergo» piederošā teritorijā. «Kad nogrāva trīs 120 metru augstos skursteņus, mēs uztraucāmies, bet kaut kā to pārdzīvojām. Tagad, kad tiek runāts par ēkas nojaukšanu, mēs neesam ar mieru,» saka Spunde. Cīņu par ēkas likteni apgrūtina tas, ka pirmā Rīgas termoelektrocentrāle nav iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, jo tai piemīt samērā neliela kultūrvēsturiskā vērtība. Tomēr Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Jānis Zilgalvis apliecina, ka
būve ir sava laikmeta liecība un vietas zīme.
«Nekad nedrīkst izslēgt sabiedrības viedokli,» saka VKPAI vadītāja vietniece Katrīna Kukaine. Viņa skaidro, ka ēkai var nebūt augsta kultūrvēsturiska vērtība, bet, ja sabiedrībai tā šķiet vērtīga un nozīmīga, tad tāda tā arī ir. «Ja sabiedrību objekts interesē, mēs varam pārslēgt skatienu un ieraudzīt vērtību tajā, kas sabiedrībai šķiet vērtīgs.» Tomēr viņa pieļauj, ka ēkas tehniskais stāvoklis nav visai labs. Jautājums par Rīgas TEC-1 iekļauts Pieminekļu uzskaites komisijas darba kārtībā. Spunde uzskata, ka tas būtu neprāts – nojaukt raksturīgo pēckara Staļina laika būvi, kurā saskatāmas tautiskā romantisma iezīmes. Būvi viņš dēvē par zīmīgu Čiekurkalna sejas vaibstu.
Industriālās ēkas visā pasaulē tiek pārveidotas par ekskluzīviem birojiem, dzīvokļiem vai modernās mākslas telpām.
«Ir jāizpēta, kādas ir iespējas ēku revitalizēt. Es ticu, ka ēku var pārkvalificēt biroju vajadzībām. Pasaulē šādas ēkas novērtē. Tā ir labi izgaismota, ar plašām telpām, lieliem logiem.» Pēc viņa domām, vēlme nojaukt ēku radusies ignorances un nezināšanas dēļ. Čiekurkalna biedrība vēlas, lai ēkai tiktu rasts alternatīvs lietojums. «Piemēram, pasaulslavenais Teita modernās mākslas muzejs un ekskluzīvais Batersijas biroju komplekss abi ir izveidoti bijušo Londonas elektrostaciju ēkās! Ja tiktu izsludināts publisks iniciatīvu konkurss, tad atklātos, cik daudz interesantu un atraktīvu izmantošanas veidu ir arī Rīgas TEC-1 vecajai ēkai,» uzskata biedrības pārstāvji.
Īpašnieki liek kāju priekšā
Tikmēr Zilgalvis norāda, ka pēdējo gadu centieni iekļaut valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā padomju laika vēstures liecības saskārušies ar īpašnieku pretenzijām, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas lēmumus apstrīdot arī tiesā. Viena no skandalozākajām lietām saistīta ar grūstošo kādreiz slavenā restorāna «Sēnīte» ēku. Inspekcija uzskata, ka šī 60. gados celtā ēka ir nozīmīga kultūrvēsturiska vērtība, bet īpašnieks šai idejai pretojas.
Tikmēr Vidzemes šosejas malā esošās savdabīgās būves ar apaļajiem jumtiem, kurās reiz «dzīvi svinēja» slavenības, pārvēršas piecūkotos graustos, kuriem pretīgi iet garām.
«Ēku liktenis atkarīgs no īpašnieka, attiecīgās industrijas nozares un vietējās pašvaldības izpratnes un ieinteresētības. Pašvaldībām ar saistošajiem noteikumiem ir iespējams saglabāt vērtības, kas raksturīgas konkrētajai vietai, bet neatbilst nacionālu vērtību statusam. Gandrīz vienmēr industriālā rakstura objektus iespējams saglabāt, tos piemērojot jaunai funkcijai,» skaidro Zilgalvis. VEF kultūras pils, Zinātņu akadēmija, viņš nosauc nozīmīgākos padomju laiku kultūras mantojuma objektus.
Buldozerizācija
Tikmēr Čiekurkalna attīstības biedrība ir noraizējusies par pēdējā laikā mūsu apkaimē un citviet Latvijā novēroto «buldozerizācijas» tendenci, kas ar milzu nevērību izturas pret vēsturiskām ēkām, nolīdzinot tās līdz ar zemi. Tā, piemēram, kopš 2015. gada biedrība ir iesaistīta cīņā ar Aizsardzības ministriju par vēsturisko, Rīgas pilsētas arhitekta Reinholda Šmēlinga projektēto Krusta kazarmu kompleksa (Rīgā, Krustabaznīcas ielā 9 un 11) saglabāšanu, nepieļaujot astoņu ēku iznīcināšanu. Nesen tapuši zināmi Aizsardzības ministrijas plāni nojaukt arī Džutas un linu manufaktūras – 1899. gada Rīgas dumpja aizsākuma vietas - ēku paliekas (Rīgā, Sprukstes ielā 1).
Nupat noris kādreiz slepenās rezerves elektrostacijas demontāža Rīgā pie Bābelīša ezera.
Biedrības ieskatā ikviena no šīm ēkām ir pelnījusi būt saglabāta, lai kalpotu kā sava laika arhitektūras un vēstures notikumu lieciniece, tā bagātinot Rīgas kultūrvēsturisko mantojumu.