Kučinskis apņēmības pilns sākt darbu pie nākamā Latvijas septiņgades plāna

«Uzdot vēlamo par iespējamo laikam nav pareizi. Visticamāk, jaunais plāns ir jāveido ekspertu grupai un pēc principiem, kur patiešām ir receptes, konkrētas rīcības, ar konkrētiem rādītājiem, lai mēs ietu uz labklājības tālāku izaugsmi,» teica Kučinskis.

Taču ļoti līdzīga bija apņemšanās, kad 2012.gadā Valda Dombrovska valdības laikā tika radīts spēkā esošais attīstības plāns, kas tika raksturots kā «rokasgrāmata gan politiķiem, gan Saeimas deputātiem, gan prezidentam, gan arīdzan ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kā Latvija plāno attīstīties nākamajos septiņos gados».

Plāna uzdevums ir panākt ekonomikas izrāvienu, attīstot tautsaimniecību, reģionus un cilvēka drošumspēju - šī vārda paskaidrošanai tika pat radīta animācijas filma. Saskaņā ar plānu Latvija 2020.gadā būs pārtikusi, efektīva un konkurētspējīga valsts, kurā dzīvo izglītoti, veseli un laimīgi cilvēki.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš toreiz sacīja, ka vienīgais attaisnojums jauna plāna rakstīšanai ir tas, ka valsts apņēmusies kļūt par plānu lielvalsti: «Kopumā politikas plānošanas dokumenti ir apmēram pusotrs tūkstotis. Nu, mēs varam teikt, ka mēs ejam uz tādu plānu lielvalsti. Mums nesanāk daudzās citās jomās, un tad būsim vareni ar saviem plāniem.»

Šo gadu laikā uzņēmēju noskaņojums nav mainījies. LTRK joprojām uzskata, ka valsts turpina kāpt uz viena un tā paša grābekļa - radīt plānus plānu galā tā vietā, lai spētu vienoties par konkrētu stratēģisko mērķi, ko spētu arī īstenot dzīvē.

Pēc Endziņa domām, patlaban spēkā esošais plāns ir izveidots tāds, kas neved uz ekonomikas izrāviena realizāciju. «Faktiski tas ir tāds «Zaporožecs», kuram mēs esam uzlikuši virsū «Mercedes» zīmi ar domu, ka būs ekonomikas izrāviens. Tur satura nav, lai tas ekonomikas izrāviens patiešām realizētos dabā,» norāda LTKR pārstāvis.

Lai gan Kučinskis uzskata, ka plānā ietverto fokusu uz ekonomikas attīstību, izglītību valdība nav pazaudējusi, finanšu eksperts, «Prudentia» partneris Ģirts Rungainis ir pretējās domās. «Skatoties no malas, rodas iespaids, ka valdība nevadās no šiem dokumentiem praktiski nekādā veidā,» uzskata Rungainis.

Problēmas sakne, viņaprāt, ir tā, ka, pretēji tādām valstīm kā Somija, Igaunija vai Lietuva, kas attīstās straujāk un kļūst bagātākas, Latvijā lēmumi netiek pieņemti, apsteidzot laiku. «Mēs velkamies nopakaļus. Tas zināmā mērā turpinās, jo tā atpalicība ir lielāka nekā kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā. Tad, kad kaimiņi to visu ir izdarījuši, arī mēs to darām - kā šobrīd ar nodokļu politiku. Mēs beidzot taisāmies realizēt vairākus elementus nodokļu politikā, ko igauņi ir realizējuši pirms laba laika. Viņi šobrīd to, ko mēs taisāmies ieviest, jau maina prom. Mēs ejam ar desmit gadu nokavēšanos šajā izpratnē. To pašu var teikt arī par šo te «brīnišķīgo» plānu,» komentē Rungainis.

Līdzīgs noskaņojums valda arī Latvijas Pašvaldību savienībā (LPS), kur norāda, ka attīstības plāns un valdība dzīvo paralēlās pasaulēs. «Aizvien tomēr dominē mums šīs resoru intereses, un tomēr tā runāt par konsekventu Nacionālā [attīstības] plāna izpildi es tomēr neņemtos. Es uzskatu, ka tomēr šobrīd konsekventi šis plāns nedarbojas,» saka LPS padomniece Ivita Peipiņa.

Savukārt demogrāfs Ilmārs Mežs uzskata, ka valdības lēmumi, piemēram, lai mazinātu nabadzības riskam pakļauto ģimeņu skaitu, ir bijuši gan tādi, kas tuvina NAP mērķu sasniegšanu, gan attālina. Bažīgu viņu dara pieteiktā nodokļu reforma.

«Cilvēki, kas strādā ar minimālo algu, ja viņiem nav bērnu, viņiem pienāks klāt 79 eiro ik mēnesi. Un tiem 79 [eiro] paliek vienam cilvēkam. Kurpretī, ja tādam pašam kaimiņam, kolēģim, kuram ir divi bērni, viņam nebūs 79 [eiro]. Viņam būs tikai 32 [eiro], kas jāizdala vēl uz trijām galviņām - viņš un divi bērni. Tātad vienam mēs dodam 79 [eiro], otram 10 [eiro] «uz galviņu», un tagad sakām, ka tā ir nabadzības mazināšana. Nē, tā nav nabadzības mazināšana,» komentēja Mežs.

NAP īstenošanas uzraugi šogad veic vidusposma izvērtēšanu, kā sokas ar dokumentā rakstīto mērķu sasniegšanu, un pirmie secinājumi gaidāmi rudenī.

Vērtējot galvenos kritērijus, kas raksturo valsts attīstību, jau tagad var prognozēt, ka plānā ierakstītais lielā mērā tā arī būs palicis neīstenots sapnis - ar atsevišķiem izņēmumiem.

Tā, piemēram, kopš 2011.gada ir turpinājis palielināties nodarbinātības īpatsvars. 2015.gadā tie bija 72,5%, bet 2020.gada mērķis ir 73%, kas gan ir krietni zem pirmskrīzes līmeņa. Bet ekonomiski aktīvo komercsabiedrību skaits - vairāk nekā 93 000 - jau 2015.gadā pārsniedza 2020.gada plānotos 80 000.

Taču būtiskākais rādītājs, kas raksturo valsts turību, ir iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju. Tā izaugsme aizvadītajos pāris gados ir apstājusies. 2015.gadā IKP bija 64% no Eiropas Savienības vidējā, bet 2020.gadā ir jāsasniedz 70%, kas turklāt nemaz nav ambiciozs mērķis, jo Igaunijā un Lietuvā jau tagad tie ir 75%.

Jaundzimušo skaits 2015.gadā bija nepilni 22 000, bet 2016.gadā, pēc provizoriskajiem datiem, skaits ir samazinājies. Un tas ļauj nopietni apšaubīt, vai 2020.gada optimistiskā prognoze - 27 000 dzimušo - tiks sasniegta.

Savukārt par «pilnīgu utopiju» nozares eksperti sauc plānu, ka 2020.gadā neapmierinošā stāvoklī esošo valsts autoceļu garuma daļa būs samazinājusies par 50%.