Tiesībsargs: Par eitanāziju var runāt tikai tad, kad paliatīvās aprūpes jomā būs izdarīts viss iespējamais

Jansons aģentūrai LETA norādīja, ka daudzās valstīs jau ilgu laiku pastāv debates saistībā ar eitanāziju, kurās ir aktualizēti reliģiski, ētiski, tiesiski un praktiski apsvērumi. Lielākā daļa no Eiropas valstīm ir izvēlējušās aizsargāt personas tiesības uz cieņpilnu dzīvi un cilvēka absolūtas tiesības uz dzīvību, nevis veicināt cilvēka tiesības izbeigt dzīvību, pauda Jansons, uzsverot, ka tādējādi ir jāpatur prātā, ka tiesības uz dzīvību ietver arī tiesības uz dzīvi, kurā ir nodrošināts dzīves kvalitātes minimums un tiesības uz cieņpilnu nāvi.

Ņemot vērā šī brīža veselības aprūpes situāciju valstī, diskusija par eitanāzijas legalizāciju rada duālas pārdomas, uzskata tiesībsargs. «No vienas puses aktualizētās sarunas un viedokļi vieš cerību, ka sabiedriskā doma un pozīcija sāk ieņemt mūsdienīgi inteliģentu formu, no otras puses - piesardzīgs skats un jautājumus - vai mūsu sabiedrība tam ir gatava?» vaicāja Jansons.

«Nav pieļaujams, ka tikai tāpēc, ka valstī bieži vien nav pieejama paliatīvā aprūpe atbilstoši cilvēka veselības stāvoklim, kā problēmas risinājumu legalizētu eitanāziju,» sacīja tiesībsargs. Viņš uzsvēra, ka valstij ir pienākums nodrošināt paliatīvo aprūpi ikvienai personai, kurai tā nepieciešama, tostarp smagi slimās personas ģimenei. «Tikai tajā brīdī, kad paliatīvās aprūpes jomā būs izdarīts viss, ko var izdarīt, var runāt par objektīvu dažādu eitanāzijas formu ieviešanu,» secināja ombuds.

Taču Jansons arī norādīja, ka, raugoties no tiesību aspekta, situācijā, kad smagi slimiem, mirstošiem cilvēkiem ar paliatīvo aprūpi nevar nodrošināt cieņpilnu dzīvi, būtu jānodrošina juridiskais ietvars tiesībām to izbeigt. Šajā juridiskajā ietvarā būtu jāparedz arī aizsardzības mehānisms, kā novērst šīs izņēmuma kārtības ļaunprātīgu izmantošanu ar dažādiem drošības pasākumiem, piemēram, ārstu konsultācijām, nogaidīšanas periodu un tamlīdzīgi.

Jansons ir pārliecināts, ka Latvijā profesionāļu vidū ir nepieciešama diskusija par eitanāzijas legalizāciju, lai valdība un likumdevējs var pieņemt izsvērtu, taisnīgu un pilsoniskajā sabiedrībā atbalstītu lēmumu.

«Uzskatu, ka smagi slimiem, mirstošiem pacientiem ar neizārstējamu, progresējošu slimību, kad vairs nav cerības uz izveseļošanos, ir jānodrošina juridiskais ietvars personas tiesībām izbeigt dzīvi ar cieņu, nedodoties projām no valsts,» sacīja tiesībsargs.

Jansons akcentēja, ka eitanāzija nav pašnāvība, bet gan asistēta, kādas personas mokošas dzīves beigšana. «Vēlreiz gribu uzsvērt, ka cilvēktiesību princips uz cilvēka cienīgu dzīvi ietver sevī cilvēka cienīgu dzimšanu, kā arī cilvēka cienīgu, proti, cilvēka cieņu nepazemojošu, aiziešanu no dzīves,» teica tiesībsargs.

Kā ziņots, sabiedrības iniciatīvu portālā «Manabalss.lv» sākta parakstu vākšana par eitanāzijas legalizēšanu, par ko dažu dienu laikā savākts jau gandrīz 1000 parakstu. Iniciatīvas autora ieskatā aktīvās eitanāzijas un ārsta asistētas pašnāvības atļaušanas ieguvums būs iespēja neārstējami slimiem cilvēkiem brīvprātīgi pārtraukt savas ciešanas.

Eitanāzijas legalizācijas jautājums Latvijā no jauna kļuva aktuāls pirms gada, kad sabiedrība saziedoja visu nepieciešamo summu - 10 000 eiro -, lai nedziedināmi slimais Viesturs Bundža piepildītu savu pēdējo vēlēšanos un viņš varētu doties uz Šveici, kas pazīstama kā eitanāzijas tūrisma galamērķis.

Toreiz Veselības ministrija (VM) pauda, ka eitanāzijas legalizācija Latvijā nav ministrijas dienaskārtībā. Toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) sacīja, ka tā ir politiska izšķiršanās, un Latvija vēl nav gatava. Kā vēstīja LNT raidījums «Top 10», mediķu vidū vienotas nostājas par to nav.