Igauņu Namejs, lietuviešu Annele. Latviskie zīmoli pircēju muļķošanai

Annele melo!

Bižainā meitene ar vainadziņu galvā virs nosaukuma «Annele» raisa asociācijas ar mazo Anneli no Annas Brigaderes grāmatas «Dievs. Daba. Darbs». Zaļa zāle, margrietiņas, rudzu vārpas, galvu noliekusi, rāmi ganās brūnaļa. Sirds sasilst – kur nu vel latviskāk! Tomēr populārie piena produkti «Annele» tiek ražoti nevis pie mums, bet Lietuvā - vienā no Baltijā lielākajiem piena pārstrādes uzņēmumiem, lietuviešu «Pieno žvaigždės» (piena zvaigznes), kas izveidots 1998. gadā, apvienojoties diviem lieliem padomju laiku uzņēmumiem. «Piena zvaigznēs» strādā vairāk nekā 3000 cilvēku. Lietuviešu uzņēmumā ražo piena produktus ar vairāk nekā 30 dažādiem nosaukumiem – katrā tirgū piedāvājot pircēju uztverei tuvāku. Zīmolu eksperts Krišjānis Papiņš, kura specializācija ir mārketinga stratēģijas, respektīvi, izdomāt kādu priekšstatu radīt, lai veiksmīgāk uzrunātu pircēju, saka, ka nekā citādāk kā par «gudru mārketingu» to nosaukt nevar. Kā piemēru viņš min mārketinga grāmatās slavēto saldējumu «Haagen-Daazs», kas no nulles radīts par spēcīgu zīmolu. «Tas tika izdomāts 1961.gadā Bronksā, Ņujorkā. Sākotnēji uz tā iepakojuma bija Dānijas karte, jo saldējuma radītājs zināja, ka Dānija pazīstama ar saviem piena produktiem, kuriem ir labs tēls Amerikā, lai gan ar Dāniju produktam nebija nekāda sakara.» Citās domās ir Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks.

«Anneli» viņš sauc par «sāpju bērnu» un «šausmu stāstu» par to, kā lietuvieši iekaro mūsu tirgu, izstumjot vietējos no būtiskas tā daļas.

«Tas ir jautājums par attieksmi un filozofiju. Mēs gribētu, lai katrs ražotājs būtu laimīgs uz produkta izvietot savu atpazīstamo zīmolu. Tas būtu tikai normāli, ja ražotājs lepotos ar to, kas ir īstenībā, – godīgi un atklāti ienāktu tirgū un pierādītu sevi. Patērētājus maldinošā simbolika uz etiķetēm degradē tirgu un vērtības.» Šolks saka, ka šādu praksi «ievazājuši» lietuvieši.

Ja vari, atrodi izcelsmes valsti!

«Iegriez mājas kompasu un izvēlies ceļojuma maršrutu,» rakstīts «Mājas saldējuma» mājaslapā. Par «māju» sajūtu saldējuma ražotāji ir parūpējušies. Uz Latvijas kartes silueta izvietoti skaistākie dabas un tūrisma objekti. Toties informācija par to, kur ražots saldējums, mājaslapā nav atrodama – nav manāma arī ne faktiskā, ne e-pasta adrese. Vienīgais tālrunis ir informatīvs. Lai gan populāro saldējumu sastāvs uz iepakojuma un mājaslapā ir norādīts, Latvijas piensaimnieku vadītājs saka: «Patiesībā mēs nezinām, kāda ir saldējuma kvalitāte - vai sastāvā pilnībā ir piens vai kas cits. Formāli atbilst – tas arī viss. Nekāda sakara ar Latviju saldējumam nav.»

Šolks saka, ka tirgotāji izvairās runāt par maldinošo zīmolu tēmu, kas ir sensitīva.

Tirgotājiem patīk pašmāju produktiem nolikt blakus preci, kura tikai izskatās, it kā būtu tapusi pie mums.

«Vēl viena lieta, par ko maz tiek runāts, ir privātā marka. Piemēram, lielveikalu «Rimi», «Maxima», «top!». Piens, kas ir lielveikalu zīmola pakās, nav vietējais – tas nāk no dažādām Eiropas valstīm, piemēram, Lietuvas, Igaunijas, Polijas. Ja labi pameklē, jebkuram produktam marķējumā var atrast izcelsmes vietu. Piena pakas elipsītē redzami nelieli burtiņi, piemēram, LV vai LT. Identificēt produktu var arī Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) mājaslapā.» Tomēr jābūt īpaši motivētam vai pat savā ziņā apsēstam, lai, klīstot pa lielveikala labirintiem un liekot grozā produktus, pievērstu uzmanību mikroskopiskajiem uzrakstiņiem. Lielākā daļa cilvēku tomēr ir labticīgi – ja jau vēstījums uz etiķetes ir latvisks, tātad produkts ir vietējais.

Lielie nāk!

Šolks atceras, ka piena produktu tirgū pirms gadiem nācies risināt dažādus negodīgas konkurences gadījumus. Kāds ražotājs tirgū piedāvāja krējumu 500 gramu iepakojumā, kurā bija tikai 350 gramu produkta, un nedaudz pazemināta cena. «Mainot Eiropas Savienības likumdošanu, kas sākumā bija labticīga, piegādātāju un tirgotāju manipulāciju iespējas 13 gadu laikā ir samazinājušās,» saka eksperts. Pēc viņa domām, sevi cienošā valstī arī mazumtirgotājiem jābūt sevi un pircējus cienošiem, kas «netin ap pirkstu» patērētājus. Tomēr tiešā veidā nevienam neko pārmest nevar, tā sakot,

«bizness ir tikai bizness» un tirgotāju argumenti šajā ziņā ir «cieti».

Šolks uzskata, ka mūsu interesēs ir atbalstīt vietējo ražotāju, kurš algas dienā (it īpaši) ir arī pircējs. «Daudziem ir īstermiņa, uz brutālu peļņas iegūšanu vērsta pieeja, viņiem negribas domāt par acīmredzamo atgriezenisko saiti.» Lai gan vēsturiski Latvija ir «piena zeme», piena ražošanas efektivitāte pie mums nav augsta, tāpēc, ja vietējam ražotājam netiek pasniegta palīdzīga roka, viņš nespēj mēroties spēkiem ar lielajiem piena tirgus spēlētājiem.

Lielākie Polijas uzņēmumi dienā pārstrādā tikpat daudz piena, cik visas Baltijas valstis kopā, – 6000 tonnu.

Tieši tik pārstrādā Polijas piena gigants «Mlekovita». Salīdzinājumam, visi Latvijas piena ražotāji kopā dienā pārstrādā 1500 tonnu, Lietuvas – 3000, Igaunijas vēl mazāk nekā Latvijas. Lai iekarotu jaunu tirgu, milzīgie piena ražotāji ir gatavi atdot produktu par zemāku cenu. Līdz ar to nauda no mūsu pircēju maciņiem aiziet uz Poliju. «Var jau teikt: «Ja nespēj konkurēt, tu esi zaudētājs. Lai nāk tie, kam izdodas.» Tomēr mums ir savas, senas piena produktu ražošanas tradīcijas, receptes, kādu citur nav.» Viņš piekrīt, ka nav gudri apelēt tikai pie tirgotāju un pircēju patriotisma jūtām – jāsper nopietnāki lojalitāti veicinoši soļi. Eksperts ievērojis, ka cilvēki ar relatīvi augstu pirktspēju novērtē pašmāju produkciju. «Lai gan Latvijā iedzīvotāju skaits samazinās, mūsu piena produkcija tika pārdota nedaudz vairāk kā aizpērn.»

Domā pats

«Ja degvīns, tad Namejs. Patiesi latvisks.» Nu kā nenopirksi? Turklāt «viss sākas mūsu plašajās zemienēs, kur aug leknās, zeltainās rudzu un kviešu vārpas. Kopā ar dzidro jo dzidro ūdeni augstākā labuma graudi ir pamats izcilam degvīnam.» Vai nav skaisti? Produkta sastāvā tiekot izmantots Latvijas spirts, tomēr ne uz pudeles, ne mājaslapā tas nav minēts. Toties igauņu degvīns «Namejs» lepojas ar mūsu nacionālās simbolikas pārbagātību. «Nacionālais augstākā labuma degvīns Namejs ar savu patieso latviskumu ieņem īpaši prestižu vietu Latvijas degvīna tirgū,» skaļiem vārdiem neskopojas tirgotāji. 13. gs. zemgaļu virsaitis Namejs kalpo spirtotā dzēriena noietam. Lai nu kā, pudeles dizains tomēr ir skaists un pārdomāts. Degvīnu izplata SIA «Liviko» – igauņu AS «Liviko» meitas uzņēmums. Tas savukārt ir vecākais alkoholisko dzērienu ražotājs Igaunijā. ««Namejam» ar virsaiti Nameju nekāda sakara nav, kā tikai uzraksts uz etiķetes.

Sauklis «patiesi latvisks» vispār «rauj jumtu»!

Nozīme ir tam, kam cilvēki ir gatavi noticēt,» saka Papiņš.

«Ja patērētājs patiesi vēlas iegādāties Latvijā ražotu produktu, jāizvēlas prece ar zaļo vai bordo karotīti,» saka Latvijas pārtikas uzņēmumu federācijas valdes priekšsēdētāja Ligita Turnere. Tomēr var gadīties, ka nosaukums ir latvisks, bet produkts ražots citur, jo mums ir pietrūcis izejvielu, tomēr tas darīts pēc mūsu, oriģinālajām receptēm, saka Turnere.