8. marts: vai patiesi tikai atpirkšanās ar tulpēm? Runā dāmas...

Kristīne Somere: jau kopš mazotnes jāmāca, ka nav nekādas atšķirības starp to, ko var, drīkst, spēj vīrietis un ko sieviete...

_{Kristīne Somere, jogas skolotāja, portāla Slowyogalife.com autore.}

Manuprāt, viss sākas ar bērnību, attiecībām ar vecākiem un sabiedrību, ar to, ko mums iemāca mājās, bērnudārzos, skolā. Tāpat ir ar 8.martu, kuru, cik atceros no bērnības, dēvēja par Sieviešu dienu; vīrieši tad dāvināja sievietēm neļķes (kaut kādu iemeslu dēļ es tās nevaru ciest jau no bērnības), tulpes un arī tortes. Katrs to darīja droši vien savu motīvu un mērķu vadīts:

kāds - lai apliecinātu, ka novērtē sievietes, kāds - lai atkal būtu kāds iemesls «nosvinēt».

Es patiesībā neesmu dažādu īpašo dienu – Valentīndienas, Sieviešu dienas, Helovīna utt. svinētāja. Nav tā, ka man būtu aizspriedumi pret jauniem svētkiem un to svinēšanu vai citu zemju kultūrām, bet man šķiet, ka ir svarīgi visas šīs «vērtības», idejas un domas, ko ieliekam dažādajos svētkos, kultivēt ik dienu, neskatoties uz to, vai ir kāda īpaša vai parasta diena. Protams, tas nenozīmē, ka uzskatu, ka katru dienu ir jāēd kūkas un jādāvina sievietei ziedi (tas, protams, būtu skaisti), taču man gribētos, lai cieņa, novērtējums, īpaša attieksme un izturēšanās pret sievieti būtu norma, nevis kaut kas īpašs, ko izrādīt tikai 8.martā.

Gribētos, lai mēs iemācītu saviem dēliem cienīt sievietes katru dienu un savām meitām cienīt sevi,

lai spētu pieprasīt cieņu no citiem. Lai arī ir jau 21.gs., arvien pastāv dažādi «uzskati», ka sievietes nevar, nespēj vai nedrīkst to vai šito. To kultivē gan dažādi garīgie, vēdiskie, jogiskie «guru», gan māca vecāki, balstoties uz zināšanām, ko saņēmuši bērnībā, to var redzat arī darba tirgū. Un

tas nenotiek tikai Austrumu valstīs, kur sievietei ir viena loma

– sieva un māte, bet arī pie mums demokrātiskajā Eiropā, kur sievietes kļūst par valstu prezidentēm.

Tas, manuprāt, arī ir tas, ka apspiež sievietes visvairāk, šī aplamā ideja par to, ka viņas kaut kādā ziņā nav līdzvērtīgas vīrietim. Jo vecāka kļūstu, jo spēcīgāk izjūtu to, ka daudzos gadījumos sieviete ir daudz pārāka par vīrieti, tikai reti kurš to atzīs. Skumji, ka bieži vien arī pašas sievietes to neapzinās, tāpēc es uzskatu, ka

jau no mazotnes meitenēm ir jāmāca, ka nav nekādas atšķirības starp to, ko var, drīkst, spēj vīrietis un ko sieviete.

Iespējams ir pilnīgi viss, un, ja sieviete grib, viņa var lidot kosmosā, braukt ar traktoru, šaut ar loku utt.

Sieviete ir īpašs spēks, novēlu to katrai no mums apzināties un nekad neaizmirst!

Elita Veidemane: nekad neko nedariet vīriešu vietā!

_{Elita Veidemane, žurnāliste, rakstniece:}

Piedodiet, bet es par šo dienu vispār nedomāju. Lūk, man pajautāja, un biju spiesta sākt par to domāt...

Šo dienu svinēt vai nesvinēt – tā ir katra cilvēka izvēle. Stāsta, ka vīrieši 8.martā izpērkot visus puķu tirdziņus. Nu lieliski! Peļņa puķu pārdevējiem, prieks sievietēm.

Bet, manuprāt, vīriešiem vajadzētu atcerēties par sievietēm katru dienu – par viņu skaistumu, gudrību, tālredzību.

Un tas nozīmē – ziedus sievietēm vajadzētu dāvināt biežāk nekā vienreiz gadā. Un tam nav nekādas saistības ar 8.martu. Pretējā gadījumā viss izskatās pēc kampaņveidīgiem pasākumiem – labdarība Ziemassvētkos, ziedi sievietēm 8.martā... Dāviniet, vīrieši, puķes katru dienu!

Katrā ziņā 8.marta sveikšanai ir daudz cēlāks un pieņemamāks zemteksts nekā apkaunojošajai 23.februāra «vīriešu dienai», kad vēsturi nezinoši ļautiņi patiesībā svin okupantu armijas dienu.

Ar vārdiem «cēlāks un pieņemamāks zemteksts» domāju aizpagājušā gadsimta sieviešu cīņu par savām dzīvessvarīgajām tiesībām. Šodien kāds apspiež sieviešu tiesības? Nedomāju vis. Katrā gadījumā pati nekad neesmu izjutusi kādu diskrimināciju attiecībā pret sevi kā sievieti. Mēs dzīvojam ciešami normālā sabiedrībā, kur tikai daži atsevišķi indivīdi (vīrieši) uz sievieti skatās kā uz smukāku (vai nesmukāku) gaļas gabalu vai kā uz funkcionālāku (vai mazāk funkcionālu) darbgaldu. Bet šādi atpalikuši tēviņi ir sastopami jebkurā sabiedrībā.

Mans novēlējums sievietēm: esiet skaistas. Esiet burvīgas ar visām savām smaidu krunciņām.

Esiet noslēpums un atklāsme. Esiet veselas! Un nekad neko nedariet vīriešu vietā.

Daina Jāņkalne: 8. marts būtu jāizmanto, lai runātu par sociālām problēmām

_{Daina Jāņkalne, 360TV raidījuma «Sieviete. Personīgi» un «STV Pirmā!» sarunu šova «Starp mums runājot» vadītāja.}

Vislielāko intrigu 8.marts sagādāja laikā, kad biju padomju skolas skolniece, – bija aizraujoši zīlēt, kādu pārsteigumu būs izdomājuši klases puikas, ko ieraudzīsim uz saviem rakstāmgaldiem, kad no iekšpuses aizslēgtās klases durvis tika atdarītas. Tas arī viss.

Kas attiecas uz šo brīdi – es ar prieku pieņemu ziedus, končas, laba vēlējumus, komplimentus un citus iespējamos patīkamos pārsteigumus visas 365 dienas gadā.

Ja nu kādam iedvesma uznāk tieši 8.martā, ļaunā neņemu. Taču sevi ar «sieviešu dienu» neasociēju.

Mana loka vīrieši neaizraujas ar 8.marta «svinēšanu». Atceroties, ka martā atzīmē Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu,

varbūt pareizāk būtu, ja sievietes sveiktu cita citu, nevis saņemtu ziedus no vīriešiem? :)

Pat oficiālu valsts svētku svinēšana vai nesvinēšana ir katra cilvēka izvēle, kur nu vēl šo! Ir taču arī vēl Apskāvienu diena, Piena diena un starptautiskā Draudzības diena. Var svinēt tās. Var svinēt Meteņus vai apkūlības. Var nesvinēt neko.

Ja nu 8.martam pievērš uzmanību, manuprāt šis

datums būtu jāizmanto, lai runātu par sociālām problēmām,

ar ko nākas saskarties sievietēm un kuru atrisināšana nāktu par labu visai sabiedrībai.

Es ļoti priecātos, ja 8.marts tiktu izmantots, lai diskutētu par to, ka strādājošām

mazu bērnu mammām varētu noteikt 7 stundu darba dienu vai arī vienu dienu nedēļā būtu atļauts strādāt attālināti

– no mājām. 8.marts būtu īstā diena, kad mēs, piemēram, varētu solidāri ar visas Latvijas medmāsām iet demonstrācijā un pieprasīt taisnīgu darba samaksu par normāla garuma darba dienu.

Anna Krimele: reiz sieviete oficiāli tika atzīta par cilvēku! Aleluja!

_{Anna Krimele, personības izaugsmes trenere}

Par 8. martu! Man šī diena parasti asociējas ar prieku un jokiem, kad dāvina dzeltenas tulpes, kas paralēli simbolizē pavasara tuvošanos. Tāda legālā koķetēšanas diena un ampelēšanās, kad darīšanām un darbiem tiek piešķirta it kā sekundāra nozīme. Mani tētis vienmēr ir sveicis Sieviešu dienā, un man tas liekas ļoti mīļi un forši! Vairāk jau krievvalodīgie vīrieši šo dienu uztver kā svētku dienu!

Bet, ja iedziļinās vēsturiski, kāpēc tad šāda diena vispār pastāv, tad iemesli ir un gana nopietni, kas ir nodarbinājuši cilvēci jau izsenis. Sieviešu solidaritātes diena! Cīņa par sieviešu tiesībām! Vai vispār par to būtu bijis «jācīnās»?! Bet rādās, ka bija gan.

Izrādās, ka tieši Aristotelis (384.-322. g.pr.Kr.) ir ļoti nozīmīgs diskusijā par sievieti un Dieva attēlu. Viņš teica: sieviete ir sieviete zināmu kvalitāšu trūkuma dēļ: «dabas defekts - neveiksmīgs vīrietis». Deviņus gadsimtus pēc Aristoteļa nāves, proti, 585. g.m.ē. 43 bīskapi un 20 vīrieši visas Francijas pilnsapulcē starp daudziem citiem aktuāliem jautājumiem

sprieda arī par to, vai sieviete ir cilvēks un pilnvērtīga persona. Un mums visām par lielu laimi - sieviete oficiāli tika atzīta par cilvēku! Aleluja!

Ar to arī mūs visas apsveicu 2017.gada 8. martā, kad sievietes ieņem vadošus amatus, vada valstis, pilsētas, ģimenes, lidmašīnas un ko tik vēl ne. Un

novēlu mums visām atgriezties un pat atrast no jauna savu esību tajā, ka mums nav jācīnās par savām tiesībām,

bet tās jau ir izcīnītas un cienītas, un atkal kļūt (un var būt cilvēces vēsturē pirmo reizi tā pa īstam!) par mīlošām, maigām un sevi cienošām lēdijām. Lai dzīvo 8.marts!

Maija Silova: katriem svētkiem ir tā nozīme, ko mēs paši tajos ieliekam

_{Modes žurnāliste, producente Maija Silova}

Ja kāds apsveic šajā dienā, ziedus ārā nemetu! Es šo dienu nepolitizēju. Katrā gadījumā 8. martā Rīgas ielas atgādina pirmo septembri!

Katriem svētkiem ir tā nozīme, ko mēs paši tajos ieliekam un kādu nozīmi tiem piešķiram.

Lai sievietes liktenis ir saules austs un dienas vairāk smaidu sola! Lai produktīvs un gaišs gaidāmais pavasaris!

Vita Baļčunaite: cilvēks ir brīva būtne, un ir tikai dabiski, ka viedokļi ir atšķirīgi...

_{Vita Baļčunaite - profesionāla kino, teātra aktrise, dziedātāja un pasākumu vadītāja.}

Viedokļi par dažādām lietām un norisēm ir daudzi un dažādi. Būtiskākais, lai būtu katram pašam savējais. Kas attiecas uz 8.martu, tad tas ir jauks atgādinājums novērtēt sievietes lomu Visuma kopainā.

Sieviete kā procesu, enerģijas harmonizētāja, radītāja.

Māte Daba un Zeme arī ir sieviete, kura ar Saules un Visuma atbalstu rūpējas, lai tās iemītnieki būtu pasargāti un pamielojušies. Tomēr es personīgi uzskatu, ka ikvienā cilvēkā ir gan sievišķais, gan vīrišķais. Vien atšķirīgās proporcijās, kas atkarīgs no vairākiem apstākļiem. Būtiskākais ir katra cilvēka iekšējais saturs. Ģimene - tā ir sadarbība, kas balstās uz savstarpēju cieņu un sapratni, sevis un otra pieņemšanu. Nesen bija plašas diskusijas par 23.februāri. Neanalizēšu politiskās norises un šā konkrētā datuma kā svinību izcelsmes pirmsākumus, tomēr uzskatu, ka vīriešiem ir nepieciešami svētki, gluži tāpat kā sieviešu dzimumam. Kāds ieminējās, ka tāds ir 19.novembris, un tomēr 14.februāris, 23.februāris un 8.marts ir gluži kā jauna gada sākums un simbolisks atgādinājums par dažādu enerģiju kopumu - sievišķo, vīrišķo un mīlestības kā esības pamatu. Mīlestība uz dzīvi, esību, vienam uz otru, pašiem uz sevi, dabu, Zemi un Visumu kopumā.

Mans personīgais uzskats, ka svētki ir katru dienu, kad varam attiecīgi pēc noskaņojuma un sajūtām palutināt,

pārsteigt un iepriecināt savus mīļos, bet šiem datumiem ir vien simboliska nozīme. Kā cieņas izpausme.

Daudzi uzskata, ka visi šie svētki, kā, piemēram, 14.februāris, ir vien aizguvumi no citu tautu kultūrām un Latvijas kultūrā neiederas. Tās ir katra tiesības - svinēt vai nesvinēt to, ko viņš vai viņa vēlas un kad vēlas. Cilvēks ir brīva būtne, un ir tikai dabiski, ka viedokļi ir atšķirīgi. Būtiskākais pieņemt, ka citi var domāt citādi. Un svarīgi, lai šie viedokļi spētu harmoniski pastāvēt līdzās.

Tu man uzdevi vaicājumu par tulpēm. Sacīšu godīgi, ka man ir žēl griezto ziedu. Daudz vairāk priecājos, kad tie ir podiņos vai pļavā. Mana ģimene un draugi to zina, tādēļ ziedu vietā dāvina augļus, našķus un grāmatas. Protams, ļoti, ļoti novērtēju dāvinātāju mīļo nodomu un ziedu maģiju, un to iepriecinošo vēstījumu, kad saņemu tos no tiem, kuri tos sarūpējuši.

Tomēr ir skumji, kad jūtu, ka plaukstošā dabas rota vāzē lēnām izgaist un atvadās no savas dzīves.

Man to ir tik ļoti žēl, ka parasti mājās vāzēs tie stāv vēl krietni pēc tam, kad savītuši.

Bet par dzimumiem. Ir kāda teorija, ka jau kopš senseniem laikiem uz Zemes eksistē pieci dzimumi. Vien kristietība, miera un kārtības labad, kā normu cilvēkus iedalījusi divos. Ja kādam interese, tad var papētīt un saprast, kam piekrītat vai piekrītat jūs personīgi: https://matadornetwork.com/life/european-christians-forced-gender-roles-native-americans-acknowledged-5-genders/

Agnese Zeltiņa: kad sievietes atbalsta viena otru, viņas paveic neiespējamo....

_{Agnese Zeltiņa - aktrise, «Soulstones by Agnese Zeltiņa» uzņēmēja, pasākumu un TV raidījumu vadītāja}

Par sievišķību man pēdējā laikā jādomā ļoti daudz. Dažādās kultūrās, valstīs un reliģijās sim spēkam bijusi un joprojām tiek atvēlēta citāda loma. Un sieviešu likteņus tik ļoti nosaka vieta, no kurienes viņa nāk un tas kādu audzināšanu un izglītību tā guvusi.

Kad sievietes atbalsta viena otru, viņas paveic neiespējamo....