Jelgavas glābējsilītē atrastā meitenīte bija badā. Dzīvības kapsula - slepkavības vietā

Vēl viena iespēja vecākiem

«Meitenīte ir ļoti maza un bija ārkārtīgi izsalkusi. Četras dienas vecā bērna svars bija 2,8 kg, bet par normu tiek uzskatīts 3,5 kg svars. Arī garums 42 cm ir zem normas, kas ir minimums 52 cm,» stāsta Zvirbule. Desmit dienas, kamēr policija noskaidros notikušā apstākļus un pārliecināsies, ka vecāki bērnu kapsulā ievietojuši labprātīgi, par mazuli rūpēsies Jelgavas slimnīcas personāls. Pēc tam meitenīte uz pusgadu tiks nodota tā sauktajā pirmsadopcijas aprūpē. Šajā laikā bioloģiskajiem vecākiem tiek dota vēl viena iespēja - viņi var vērsties bāriņtiesā ar lūgumu atdot mazuli.

«Mēs nezinām notikušā apstākļus. Mātei var būt pēcdzemdību depresija.»

Ja situācija nav mainījusies, pēc pusgada bērns tiek nodots adopcijā. Pēc tam bioloģiskajiem vecākiem vairs nav izredžu atgūt savu atvasi.

Cer, ka kāds mazo mīlēs

Neraugoties uz to, ka gads nesen iesācies, glābējsilītēs jau ievietoti trīs bērni – Madonā, Rīgā un Jelgavā, stāsta projekta vadītāja. «Visi bērni bija aprūpēti un salīdzinoši labā stāvoklī. Viņiem mugurā bija tīras, bet ne jaunas – otrreizējas lietošanas drēbītes.

Kails, ar brutāli norautu nabassaiti, ietīts dubļainā vīriešu jakā –

tāds mazulis tika atrasts Rīgas glābējsilītē pirms pusotra gada. Sieviete kaut kur netālu bija piedzemdējusi un atstājusi bērnu,» stāsta Zvirbule. Kopumā astoņu gadu laikā visvairāk bērnu ir atstāti Rīgā – 29. Tomēr arī citur Latvijā silītes savu glābējfunkciju pilda. Madonas silītē, kas atšķiras no pārējām ar to, ka atrodas nomaļā vietā, nevis slimnīcas teritorijā, kopumā ievietoti trīs mazuļi. 2016. gadā «Baby box» tika ievietoti pieci bērni, bet

vislielākais kāpums bija 2012. gadā, kad kastītēs ielika deviņus bērnus.

Pagājušajā gadā glābējsilītēs kopā ar mazuļiem, visticamāk, mātes bija ielikušas zīmītes. «Dažās bija racionāli aprakstīts, kādas potes bērns ir saņēmis, kādas bijušas medicīniskās manipulācijas, un minēts dzimšanas datums. Citu saturs bija emocionāls – bioloģiskais vecāks rakstīja, ka cer: atradīsies kāds, kurš mazo mīlēs. Bieži tiek lūgts ielikt bērnam konkrētu vārdu – vismaz kā otro,» stāsta Zvirbule.

Pārdomāts lēmums

Darbs pie glābējsilīšu ieviešanas sākās 2006. gadā. Tolaik mediji rakstīja par 11 Latvijā atrastiem mirušiem jaundzimušajiem. Pirmo glābējsilīti uzstādīja Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas teritorijā - vietā, kur neilgi pirms tam tika atrasts bērniņš, ko mediķi nodēvēja par Jāni Laimīgo. Speciālisti atzīst, ka bērna atstāšana glābējsilītē visbiežāk ir izsvērts lēmums un gandrīz nekad spontāns solis.

Mamma, kas grasās ievietot silītē mazuli, iepriekš ir izpētījusi teritoriju un daudzas reizes gājusi tai garām.

Par to liecina tas, ka vecākais kastītē ieliktais mazulis ir nepilnu mēnesi vecs, bet jaunākais stundu. Speciālisti galvo, ka projekts ir anonīms – kameru tuvumā nav, mātei, kura ieliek silītē vīstoklīti, neviens neseko. Durvis bloķējas pēc minūtes, pēc trim atskan signāls māsu istabā.

Kūstoša ledus straume nes mazuļus

Glābējsilītes mūsdienās aizstāj nežēlīgu populācijas struktūru regulējošu mehānismu senatnē, proti, infanticīdu jeb jaundzimušo noslepkavošanu. Miruši zīdaiņi tikuši atrasti visos laikos. 12.gs. pāvests Innocents III raudāja, vērojot, kā pavasaros starp ledus gabaliem pa upi peld grozi ar mirušiem jaundzimušajiem. Tieši pēc viņa pavēles netālu no Vatikāna ēkas nišā ierīkoja rotējošu platformu, kur varēja atstāt mazuli. Mūsdienās gandrīz visās pasaules valstīs eksistē mehānisms, kas ļauj saglabāt bērna dzīvību. Vācijā Babyklappe tika ierīkota pēc tam, kad Hamburgas centrālā parka atkritumu tvertnē tika atrasti miruši dvīņi. Progresīvākajās pilsētās Krievijā ir колыбель надежды*.

Amerikā māte var pieiet jebkuram formā tērptam cilvēkam – policistam, mediķiem vai ugunsdzēsējam un, neko nepaskaidrojot, atdot bērnu.

Valsts pārstāvja pienākums ir pieņemt mazuli, neuzdodot jautājumus. Anonīmas dzemdības praktizē Itālijā, Francijā, Austrijā.

Nes nelaimi ciltij

Etnogrāfi ir izpētījuši, ka pirms vairākiem simtiem gadu 10-15% bērnu tika nogalināti tūlīt pēc piedzimšanas, dažkārt tika nogalināti 50% jaundzimušo. Izpētot 60 dažādas sabiedrības, pētnieki bija pārsteigti, ka gandrīz visās tika praktizēts infanticīds. Galvenie iemesli: piedzimis laikā, kad nav ko ēst, nav tēva, nepieņem tēvs, ir brālis/māsa līdzīgā vecumā.

Bērnam bija jānodzīvo līdz piecu gadu vecumam, kad viņu sāka uzskatīt par pilnvērtīgu kopienas locekli.

Āfrikā mēdza nogalināt dvīņus, bet senie ģermāņi uzskatīja, ka nedrīkst nogalināt bērnu, kurš jau pirmo reizi paēdis. Krievijā 17. gs. vidū par bastarda nogalināšanu liels sods nedraudēja, bet likumīgu bērnu nedrīkstēja nogalināt. Ir ciltis, kurās joprojām uzskata, ka bērni ar smagām fiziskām vai garīgām nepilnībām jānogalina, jo nes nelaimi visai kopienai.

* cerību šūpulis (krievu val.)