Man palika kauns par savu rīcību!

Milzīga izaicinājuma priekšā

Agita ir pusmūža sieviete, kura smēķēšanai pievērsās pirms aptuveni desmit gadiem, kad personīgās dzīves sabrukuma dēļ mainīja mājokli un darba vietu, nonākot pilnīgi citā pilsētā.

Iepriekš viņa strādāja skolā par mājturības skolotāju. «Mana tuvākā sabiedrība bija skolotāji, no kuriem smēķēja tikai daži. Turklāt tie paši bija vīrieši. Arī mājās un ģimenē gandrīz neviens nepīpēja, tāpēc man nebija nekādas vajadzības to pat pamēģināt.»

Bet citādāk bija Agitas jaunajā darba vietā. Lielajā uzņēmumā, kur viņa sāka strādāt pie pārtikas ražošanas līnijas, smēķēja diezgan daudzi, tostarp vairums sieviešu. Tā kā Agita bija diezgan bikla un par sevi nepārliecināta, viņai bija samērā grūti iejusties jaunajā kolektīvā.

«Lai arī zinu, ka smēķēšana ir kaitīga veselībai (galu galā biju to mācījusies arī saviem bērniem un skolēniem), priecājos, ka reiz kāda kolēģe mani paaicināja uzpīpēt.

Man šķiet, ka nepārspīlēšu, ja teikšu, ka tieši pīpēšana mani izglāba no vientulības un atstumtības.

Sākumā bikli, bet pēc tam jau daudz drošāk es gāju līdzi uz pīpētavu - tā bija neliela nojumīte pie ražošanas telpas sētas durvīm, kur pulcējās pīpmaņi. Tur uzzināju dažādus jaunumus par uzņēmumu un tajā valdošo kārtību.

Es uzzināju, kāpēc priekšnieks dažreiz ir tik dusmīgs un kāpēc jaunajiem darbiniekiem piemēro tik drastiskus noteikumus. Bosa gadījumā pie vainas bija sievasmātes apmeklējums, bet ar lielās slodzes palīdzību pārbauda darbinieku piemērotību.

Tieši pīpētavā uzzināju gan jaunākās klačas, gan noderīgu informāciju.

Bet pīpētavā ieguvu vēl kādu ļoti noderīgu lietu. To pat nevar nosaukt par lietu. Es daudz tuvāk iepazinu vairākus patīkamus cilvēkus, kas vēlāk kļuva par labiem paziņām un daži par ģimenes draugiem.

Ja es būtu visu dienu pavadījusi pie ražošanas līnijas, nevis laiku pa laikam aizgājusi uz pīpētavu, es viņus nekad neiepazītu.

Savā ziņā esmu pateicīga smēķēšanai, kas man palīdzēja iejusties jaunajā darba vietā.»

Tad kāpēc atmest?

Agita atklāj, ka pamazām starp vairākiem pīpētājiem izveidojās un nostiprinājās savstarpējas simpātijas un viņi sāka tikties arī pēc darba dienas beigām. «Satikāmies gan kādā kopīgā vārda un dzimšanas dienā, gan Sieviešu dienā vai vienkārši tāpat vien. Dažkārt darbā sākto apsveikšanu turpinājām jautrākā kompānijā pēc tam.»

Bet ar laiku Agita pamanīja, ka sākusi šķobīties viņas veselība, konkrētāk, viņai kļuva grūtāk strādāt garās maiņas. Arī uzkāpšana pa kāpnēm uz dzīvokli ceturtajā stāvā kļuva apgrūtinoša. Viņa jutās fiziski sliktāk.

Pirmos simptomus Agita norakstīja uz pamazām sākušos novecošanu, bet, kad beidzot aizgāja pie savas ģimenes ārstes un ielūkojās asins analīžu rezultātos, saprata - kaut kas jāmaina.

Sievietes slikto pašsajūtu apstiprināja arī asins analīzes.

«Mana ārste bija skarba: ja es neatmetīšu smēķēšanu un nesākšu veselīgāku dzīvesveidu, iedzīvošos diezgan lielās kaitēs. Ja vien iespējams, es labprāt neatklātu, ar ko tieši viņa man draudēja, bet nosaukums bija pārāk biedējošs, lai es turpinātu iepriekšējo dzīvesveidu.»

Nav tik viegli

Agita atzīst, ka sākumā licies - negribēšu un nepīpēšu. Taču realitātē tas nebija tik vienkārši.

«Biju domājusi, ka varēšu pārtraukt pīpēšanu, tiklīdz sadomāšu, bet tas nebija iespējams. Lai arī veselības stāvoklis bija diezgan slikts un cietu no pamatīgiem pārmetumiem, turpināju smēķēt.

Tikai pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem man beidzot izdevās atmest.

Laikam punktu pielika kāda saruna ar bērniem.

Man palika kauns, ka es, pieaugusi sieviete, nespēju tikt galā ar savu atkarību, bet bērni man dod naudu, lai nopirktu zāles. Nokaunējos par sevi un savu rīcību. Skan triviāli, bet nolēmu, ka līdz ar Jauno gadu vairs nepīpēšu. Es neizmantoju nekādus plāksterus vai palīglīdzekļus.

Man palīdzēja apziņa, ka man jārāda piemērs bērniem - ja es netikšu galā ar savu salīdzinoši nelielo atkarību, tad kā varu prasīt no viņiem, lai viņi cīnās ar savām nebūšanām?»

Atmetot smēķēšanu un pievēršoties veselīgākam dzīvesveidam (vairāk kustību un mazāk ātro uzkodu), Agitas veselība uzlabojās. Tagad viņa divas reizes nedēļā apmeklē pilates, kā arī iespēju robežās cenšas nūjot.

Agita ļoti, ļoti priecājas, ka smēķēšanas atmešanas dēļ viņa nepazaudēja draudzību ar jaunajiem kolēģiem.

«Protams, tagad vairs neesmu tik labi informēta par jaunākajiem notikumiem un klačām uzņēmumā, arī darba diena kopumā sanāk garāka, bet esmu gandarīta, ka manam atmešanas piemēram ir sekojuši arī daži citi kolēģi. Viņi ir prasījuši man padomus, kā vieglāk un labāk atmest.

Bet zinu, ka katram ir sava metode, viens plāns nelīdzēs visiem. Mani motivēja bērni, bet, iespējams, kādam var palīdzēt arī tabletes, plāksteri vai kas cits.»

Pēc atmešanas šad un tad esmu uzpīpējusi kādā tusiņā, bet vairs neesmu atgriezusies pie regulāras smēķēšanas.

Neesmu gatava smēķēšanas dēļ zaudēt cieņu savu bērnu acīs, kā arī veselību,» sieviete noslēdz savu liecību.