Pēc ST sprieduma skan aicinājumi pamatīgi revidēt valsts noslēpuma pielaižu sistēmu

Speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam savulaik ir liegta arī atsevišķiem politiķiem, tostarp ministriem un Saeimas deputātiem, kuri pēc tam parasti piesauca politisko izrēķināšanos un specdienestu patvaļu. ST konstatētie trūkumi Saeimai ir jānovērš līdz nākamā gada vidum, bet jau tagad no dažādiem politiskajiem flangiem izskan, ka izmaiņām pielaižu regulējumā jābūt plašām.

Pieteikumu ST iesniedza kādreizējais premjera Aigara Kalvīša padomnieks, vēlāk – Rīgas lidostas Drošības departamenta direktors Raimonds Lazdiņš, kuram pēc Drošības policijas lēmuma anulēt pielaidi valsts noslēpumam amats lidostā bija jāpamet. Lazdiņš to pārsūdzēja vispirms Satversmes aizsardzības biroja direktoram, pēc tam ģenerālprokuroram, taču lēmums palika spēkā. Līdz ar to pārsūdzības iespējas bija izsmeltas, tāpēc Lazdiņš uzskatīja, ka likuma «Par valsts noslēpumu» regulējums pārkāpj vairākas viņa pamattiesības.

Ja privātās dzīves aizskārumu ST nesaskatīja vispār, tad vairākas neatbilstības konstitūcijai tomēr atrada. "Mēs vērtējām šī regulējuma atbilstību Satversmes 92.pantam, tiesībām uz taisnīgu tiesu, un Satversmes 106.pantam, tiesības uz nodarbošanās izvēli, un konstatējām, ka atsevišķas normas, kas ir ietvertas likumā «Par valsts noslēpumu», ir neatbilstošas šiem pantiem,» stāsta ST priekšsēdētājs Aldis Laviņš.

Tāpēc vairākas normas ST pasludināja par spēkā neesošām no nākamā gada vidus, tā dodot laiku Saeimai tās grozīt. Piemēram, to, ka speciālās atļaujas anulēšanas procesā ģenerālprokurora lēmums ir galīgs un nepārsūdzams. Valsts noslēpuma aizsardzības jomā ģenerālprokuroram ir plašas un daudzveidīgas pilnvaras, bet par tiesu uzskatīt viņu nevar, teikts spriedumā.

"Gan instrukcijas darbam ar valsts noslēpumu tiek akceptētas, vienlaikus tiek paredzēta ģenerālprokuroram kompetence uzraudzīt valsts drošības iestāžu darbu un vienlaikus tai pašai amatpersonai tiek paredzētas tiesības pieņemt galīgo lēmumu attiecībā uz speciālo atļauju anulēšanu,» saka Laviņš. Tik plašas pilnvaras vienai amatpersonai neliecina, ka būtu ievērots varas dalīšanas princips, turklāt var radīt vismaz iespaidu par objektivitātes un neitralitātes trūkumu.

ST sēdē no ģenerālprokurora un arī valsts drošības iestāžu pārstāvjiem gan skanēja bažas, ka izmaiņas, piemēram, tiesas iesaistīšana sūdzību skatīšanā un plašāka informācija pielaides pretendentam, var radīt problēmas valsts noslēpuma aizsardzībai. Advokāts Lauris Liepa, kas ST pārstāvēja Lazdiņu, gan uzskata, ka valstij ir jāspēj atrast līdzsvars: «Valsts drošība ir ļoti svarīga, un neviens nestrīdas, ka patiešām valstij tā ir jānodrošina. It īpaši sarežģītā situācijā, kurā mums ir visnotaļ agresīva kaimiņvalsts, kura var dažādu diplomātisku argumentu vārdā okupēt vai anektēt savu kaimiņu zemes. Šādā situācijā drošība ir supernozīmīga, ļoti nozīmīga. Taču, kā to savulaik ir teicis klasiķis, visas lielākās nežēlības tiek izdarītas cēlu mērķu vārdā. Tātad, ja mēs sakām, ka valsts drošības dēļ mēs varam kādai personai piešķirt un atņemt tiesības pēc sava ieskata, neievērojot tiesiskos kritērijus, tad tas nav pareizi.»

ST spriedumu apsveic arī bijusī tieslietu ministre Baiba Broka, kura amatu valdībā atstāja pēc tam, kad no Satversmes aizsardzības biroja (SAB) nesaņēma augstākās kategorijas pielaidi valsts noslēpumam. «Par to es arī pēc tam rakstīju sūdzību ģenerālprokuroram, lai skaidrotu par šo procedūru, un ģenerālprokuroram lūdzu uzaicināt mani uz pārrunām. Diemžēl ģenerālprokurors mani neuzaicināja uz pārrunām. Un tajā brīdī, kad arī es lasīju [ST sprieduma] stenogrammas, kur ģenerālprokurors un Drošības policija, un SAB ziņoja, kādā veidā tas notiek, es biju vairāk kā pārsteigta, ka Ģenerālprokuratūra saka, ka viņi vienmēr visus aicina, ar visiem runā. Ar mani viņi nerunāja un neaicināja,» apgalvo bijusī ministre.

Broka uzsver, ka līdz kļūšanai par ministri viņai kā «Latvijas gaisa satiksmes» valdes loceklei vairākus gadus bija spēkā otrās kategorijas pielaide, kuru izsniedz Drošības policija. Kad Broka pēc demisijas atgriezusies šajā valsts kapitālsabiedrībā, viņa tajā nostrādāja vien dažus mēnešus, jo drošības iestāde viņai liedza iegūt arī zemākas kategorijas atļauju pieejai valsts noslēpumam. Broka pārliecināta – ja viņai būtu iespējas vērsties tiesā, viņa pierādītu, ka drošībnieku aizdomas par nespēju glabāt valsts noslēpumu esot nepamatotas. Vienīgais, ko Brokai paziņoja, bija atsauce uz likuma pantu, kas pielaidi liedz personai, par kuras uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu radušās šaubas.

Tai pašā valdībā pielaidi nesaņēma vēl viens Nacionālās apvienības pārstāvis – vides aizsardzības ministrs Romāns Naudiņš. Kameras priekšā par šo savu pieredzi runāt atteicās, taču arī pauda pārliecību, ka iemesli esot bijuši politiski.

Tāpēc Nacionālā apvienība varētu aktīvi iesaistīties likuma «Par valsts noslēpumu» grozījumu izstrādē, lai gan uz ministru gadījumiem neattiecas normas par pielaides anulēšanu, kas Saeimai noteikti būs jāgroza, bet gan par atteikumu to saņemt. Tas noprotams arī no partijas līdzpriekšsēdētāja Gaida Bērziņa nostājas: «Paužot savu personisko viedokli, es varu teikt, ka sistēmai būtu jābūt vienveidīgai attiecībā uz visiem gadījumiem. Protams, ST ir skatījusi šo jautājumu pieteikuma robežās. Bet es nestādos priekšā, ka gadījumā, ja kāda persona apstrīdētu, piemēram, kārtību, kādā personai tiek atteikta pielaide, kas pēc būtības ir identiska kārtība, vai ST būtu kādi citi argumenti.»

Tikmēr lielākā opozīcijas frakcija «Saskaņa» jau tagad sola sniegt radikālus priekšlikumus valsts noslēpuma pielaižu sistēmas izmaiņām. Bez pielaides savulaik palikuši vairāki «Saskaņas» deputāti: gan frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs, gan Zenta Tretjaka, arī Jānis Ādamsons un Andrejs Elksniņš, kurš par šo problēmu izsakās visbiežāk. Iespējams, «Saskaņa» varētu piedāvāt risinājumu, ka visiem Saeimas deputātiem un vairākām tās ievēlētām amatpersonām pielaide pienāktos automātiski. Taču pagaidām garantēts ir vien tas, ka Saeima izmainīs pārsūdzības procedūru.

Ko iespēja pārsūdzēt lēmumu tiesā reāli mainītu, piemēram, Elksniņam? "Mēs satiktos vismaz godīgā tiesas procesā ar ģenerālprokuroru vai SAB, kurā mēs varētu pacīnīties. Un tad viņi zaudētu. (...) Vismaz mums būtu skaidrība, par kādām lietām viņi runā un kādi ir viņu argumenti. Vai tādēļ, ka Elksniņš grib vairāk viņus kontrolēt un nepieļaut tās nekārtības, kur viņi faktiski piedalās vai realizē, vai tādēļ, ka viņiem Elksniņš varbūt nepatīk,» atbild deputāts. Versiju, ka drošības iestādēm patiešām varētu būt reāli fakti, kas neļautu viņam saņemt pielaidi, Elksniņš noraida.

Saeimai līdz nākamā gada vidum būs jāizdomā risinājums arī citam Satversmes tiesas konstatētajam pārkāpumam – ka cilvēks, kuram anulēta pielaide, nekad mūžā uz to vairs nevar pretendēt.

Par grozījumiem atbildīga būs Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija. Tomēr par valsts drošības iestāžu parlamentāro uzraudzību atbild Saeimas Nacionālās drošības komisija (NDK). Tās priekšsēdētāja, «Vienotības» frakcijas vadītāja Solvita Āboltiņa runāt ar «de facto» par komisijas rīcību pēc ST sprieduma atteicās, paziņodama, ka NDK sēžu darba kārtība ir valsts noslēpums.