Lasītāja Karīna: «Nemūžam neatgriezīšos Rīgas Dzemdību namā.» Zane - no sirds pateicīga vecmātēm

Neviens neko nepaskaidroja

Gaidot mazuli, Karīna skaidri zināja, ka neparko nedzemdēs Rīgas Dzemdību namā, lai gan dzīvo Rīgas centrā. «Es saprotu, ka pa šiem gadiem tur daudz kas ir mainījies, nevēlos nevienu apvainot, bet pirms 14 gadiem piedzīvotā emocionālā un psiholoģiskā trauma ir tik sāpīga, ka ikreiz, braucot garām sarkanajam ķieģeļu namam, saraujos,» saka sieviete. Dzemdībām viņa izvēlējās Siguldas slimnīcu, par kuru pirms tam bija dzirdējusi labas atsauksmes. Karīna TVNET atklāj, kas ar viņu notika toreiz - pirms vairāk nekā desmit gadiem: «Uz Rīgas Dzemdību namu aizbraucu dienā, kad bija noteikts dzemdību datums – 15.maijā. No vietējām sievietēm Gulbenes novadā biju dzirdējusi šausmu stāstus par Gulbenes slimnīcu, tāpēc nolēmu, ka vēlos dzemdēt Rīgā. Tur mani pieņēma un teica, lai es paliekot Dzemdību namā, jo drīz jau jābūt mazajam. Gaidīju nedēļu, bet nekas nenotika. Pagāja deviņas dienas. No rīta pēc brokastīm mani ieaicināja kabinetā, ievadīja gelu un post factum pateica, ka šodien sarīkošot bērnam dzimšanas dienu, lai gan augļūdeņi bija gaiši un mazajam sirsniņa pavisam rāma.

Neviens man neko nepaskaidroja – aizveda uz palātu, kuru es acumirklī pievēmu, un tad man sākās sāpes. Trulas, spēcīgas sāpes bez pārtraukumiem. Pēc pusstundas mani uzveda augšā uz pirmsdzemdību palātu un tur atstāja. Es nezināju, ko iesākt, jo sāpes bija šaušalīgas. Būdama sportiste, es darīju visu iespējamo - instinktīvi meklēju pozu, kurā atrodoties sāpes pārietu. Un man kaut cik izdevās – apķēru lielo gumijas bumbu un šūpojos uz tās. Bija pagājušas kādas trīs stundas, neviens pie manis nenāca, līdz beidzot atvērās durvis, ienāca kaut kāda sieviete un pajautāja, vai es maksājot par palātu, uz ko es atbildēju ar plecu paraustīšanu, jo nesapratu, ko viņa no manis grib. Tad viņa burtiski izrāva man lielo, foršo bumbu, sakot, ka nesīšot tai, kas par dzemdībām maksā.

Viņa aizgāja, bet es paliku ar daudziem jautājumiem un sāpēm, kas pieņēmās spēkā.

Ap kādiem trijiem mani paņēma aiz elkoņiem, neko nepaskaidrojot aizveda uz kaut kādu telpu, paņēma garu āķi un pārdūra augļūdeņus. Tad sāpes kļuva tik tiešām nepanesamas. Man pat nebija spēka paraudāt. Tomēr. Ja man kāds būtu paskaidrojis, kas notiek, kāpēc tas tiek darīts, kam jānotiek – mans analītiskais prāts būtu nomierinājis sirdi. Taču neviens neko neteica un man nebija spēka jautāt. Ap pieciem es neizturēju,

aizrāpoju pa garo gaiteni līdz māsiņām un pajautāju, vai tad nav iespējama kaut kāda atsāpināšana, jo es no sāpēm slēdzos ārā.

Viņas pavīpsnāja un pajautāja, ko tad ātrāk neesot prasījusi. Tā nu man uztaisīja epidurālo anestēziju, atkal neko nepastāstot... Sāpes pierima, bet tad jau bija jādodas uz dzemdību zāli.»

Viss bija miglā tīts

«Es neko nejutu, nesapratu, kas jādara,» turpina Karīna. «Ņemot vērā, ka man sportošanas dēļ ir diezgan spēcīgi gan vēdera, gan, domāju arī starpenes muskuļi, kad vecmāte teica «spied», man daudz nevajadzēja piepūlēties un mazais nāca ārā ar švunku. Asinis un citi fizioloģiskie šķidrumi šķīda pa gaisu. Redzēju asins strūklu un nodomāju, ka mirstu.

Ar asinīm bija notraipīti griesti, sienas un sistēmas statīvs ar manu «vēsturi».

Kārlis piedzima liels un līdzinājās bērnam, kas jau nedēļu ir bijis labi barots. Laikam jau bija arī kādi plīsumi un laikam arī šuva; neatceros – viss bija kā miglā tīts. Mūs aizveda uz palātu un atstāja. Es nezināju, ko darīt. Paņēmu dēliņu blakus un gulēju nekustēdamās. Es nevarēju iemigt divas dienas no vietas, līdz man sāka «braukt jumts». Tad mani pielika pie sistēmas, lai varu izgulēties, un uz nakti dēlu paņēma prom. Trešajā dienā atnāca kaut kāda cita bērnu ārste un pajautāja: vai es bērnu nesot rokās? Uz ko atbildēju apstiprinoši. Viņa mani sabāra:

«Vai tad tev neviens neteica, ka mazajam dzemdībās pārlauzts atslēgas kauls?»

Neviens nebija teicis. Nu protams.»

Paldies dakterēm

40 gadus vecā Zane ir pilnīgi citās domās. Viņa abas meitas, gandrīz vienu pēc otras, pirms 12 un 11 gadiem pasaulē laida Rīgas Dzemdību namā. «Attieksme bija fantastiska – gan māsiņas, gan vecmātes, gan dakteres bija sirsnīgas un rūpīgas. Kad sieviete gaida bērnu un tuvojas dzemdības, viņa ir emocionāli atvērta un psiholoģiski ievainojama, tāpēc ir svarīgi ap viņu čubināties un noņemties varbūt mazliet vairāk nekā racionāli domājot būtu nepieciešams.

Esmu pateicīga mediķiem par to, ka savu dzemdību pieredzi varu raksturot kā skaistu.

Lai gan sākumā baidījāmies par iespējamiem sarežģījumiem, nolēmām, ka bērnam jānāk pasaulē dabiskā veidā. Man bija svarīgi izdzīvot katru dzemdību mirkli, arī sāpes, jo tas ir process, kuram varu iziet cauri tikai es un ko mūsdienās sievietes nemaz tik bieži nepiedzīvo.» Jāpiebilst, ka Zanes dzemdības bija tā sauktās maksas - viņa bija noslēgusi dzemdību līgumu ar vecmāti, kurai pilnībā uzticējās.