Vienīgais prieciņš: zinu, ka tas ir kaitīgi un dārgi, bet man patīk!

Pīpmanis ar stāžu

Jānis ir 68 gadus vecs rīdzinieks, kurš regulāri pīpē kopš jaunības gadiem.

"Ir bijuši periodi, kad esmu uz laiku atmetis pīpošanu, taču pēc tam atkal atgriezos pie vecā ieraduma. Atceros, ka pirmo reizi atmetu, kad piedzima vecākā meita. Toreiz sieva un sievasmāte uzstāja, ka mazās klātbūtnē (tas nozīmē, arī virtuvē, kur iepriekš bieži pīpēju) nedrīkstu smēķēt.

Bet, kad mazā paaugās un sievas vairs nebija tik striktas, pīpēšanu virtuvē atsāku.

Nebija jau tā, ka pūtu virsū tieši bērnam, bet tā īpaši arī neizvairījos no viņas.

Toreiz par to neviens īpaši nesatraucās. Viens pīpes dūms vairāk vai mazāk nebija liela problēma."

Jānis atklāj, ka otrā bērna piedzimšanu ģimenē uztvēra daudz vieglāk un tāpēc viņam neaizliedza smēķēšanu. "Es pamazām atsāku pīpēt arvien biežāk un biežāk, līdz dienā izpīpēju aptuveni vienu paciņu cigarešu. Bija laiki, kad garu darba dienu un haltūru laikā izpīpēju pat divas paciņas, bet tad sapratu, ka tas ir pārāk daudz.

Toreiz jau tās cigaretes bija citādākas - bez filtriem un riktīgi stipras. Atceros, ka ilgu laiku pīpoju Prīmu un tamlīdzīgas kastītes.

Kad parādījās Elita, sākumā pat negaršoja, jo likās, ka tās nav īstas pīpes.

Ar laiku gan visi pierada un pārgāja tikai uz tādām."

Varbūt atmest?

Tagad Jānis pārgājis uz modernākiem smēķiem, tiesa, vieniem no lētākajiem. Šobrīd viņš izpīpē nepilnu, dažreiz pilnu paciņu cigarešu dienā.

"Vai es gribētu atmest? Kāpēc? Man patīk! Zinu, ka tas ir neveselīgi un dārgi, bet šobrīd tas ir mans vienīgais prieciņš, no kā nedomāju atteikties, lai ko tas maksātu. Veselības dēļ? Ko niekus! Protams, mana veselība nav ideāla, bet kuram manā vecumā tāda ir? Katram kāda kaite.

Nav lielas atšķirības, ka man jākāsē piecas reizes biežāk dienā nekā manam kaimiņam, kurš visu mūžu bijis nesmēķētājs.

Es jaunībā gāju uz visām ballēm, bet kaimiņš nodzīvojis bez ieraušanas un uzpīpēšanas.

Ar ko viņš labāks vai es - sliktāks?

Reiz mazdēlam bija jāraksta kaut kāds skolas projekts par smēķēšanu. Viņš mani intervēja un aprēķināja, ka šodienas naudā - eiro - cigaretēs iztērēju gandrīz 100 eiro mēnesī. Man kā pensionāram tā ir diezgan liela summa, bet, tā kā pa naktīm piestrādāju par sargu, cigaretes varu atļauties un man nav jāprasa nauda bērniem. Šajā ziņā esmu neatkarīgs."

Vai nav bail saslimt ar vēzi, kas bieži vien piemetas smēķētājiem?

«Kā jūs domājat, vai tiešām man vajadzētu uztraukties, vai es nomiršu 70 vai 72 gadu vecumā? Varu pateikt, ka veco cilvēku dzīve tāpat nav pārāk interesanta, tāpēc

neko daudz nebēdāšu, ja man pīpēšanas dēļ būs jāaiziet kādu gadiņu ātrāk.

Vienīgi ceru, ka manas pēdējās stundiņas būs mierīgas un bez lielām ciešanām. Es ļoti negribētu ilgstoši mocīties sāpēs, kā bija manai sievai. Tas bija smagi gan viņai pašai, gan mums, tuviniekiem.»

Manā gadījumā draudi par plaušu vai rīkles vēzi nav iemesls, lai nepīpētu.

"Es neaicinu jauniešus mesties pīpošanā, bet arī nenosodu tos, kuri ik pa laikam paņem pīppauzi un atpūšas. Man pat liekas, ka pīpētājiem ir daudz vieglāk dzīvot un sapazīties ar cilvēkiem.

Nesmēķētāji ir spiesti visu dienu strādāt, bet pīpētāji var ik pa laikam paņemt pīppauzi un izskriet ārā no darba. Nav visu dienu jāsēž traktorā, jākaplē bietes vai jālasa kartupeļi."

Dzīvē ir tik maz prieka: labāk izbaudīt katru iespēju atpūsties, izklaidēties un atslābināties.

«Es to nesaku, lai mudinātu kādu pievērsties pīpēšanai, bet, godīgi sakot, es no tās neatteikšos, lai kādus briesmīgus slimību attēlus jūs man rādītu kādus draudus dakteris teiktu. Labāk nomiršu ātrāk un ar vēzi, nekā dzīvošu ilgāk un bez prieka,» Jānis rezumē.