Zandera nedēļas apskats: Nedēļa, kurā nesniga, tomēr «šļura» bija

Kad plusi sāk kļūt par mīnusiem

Subjektīvi vērtējot, nepatīkamākais pārsteigums bija mētāšanās starp dažādiem nodokļu regulējuma izmaiņu modeļiem aizvadītā gada nogalē, jo tā galīgi neatbilda premjera kā apdomīga, iedziļināties gatava cilvēka tēlam. Turklāt joprojām nav skaidrs, kādi bija šīs kļūmes iemesli – kas tieši nogāja greizi konsultāciju un lēmumu pieņemšanas procesā – līdz ar to rodas nepatīkamas gaidas, kad kaut kas līdzīgs notiks atkal. Kā Kučinska labā īpašība, kas ir bijusi un būs noderīga, minams tas, ka viņš cenšas distancēties no koalīcijas partiju ķīviņiem un interesēm.

Apspriest valdības padarīto un nepadarīto, pievēršoties konkrētiem ministriem, šajā formātā diez vai vērts. Var vien teikt, ka arī šī valdība ir līdzīga iepriekšējām aspektā, ko varētu apzīmēt kā «ministri var justies pietiekoši savstarpēji koleģiāli, bet nereti «ieslēdzas» viņus darbam deleģējušo partiju atšķirīgās intereses». Līdz ar to, ja runājam par nepietiekoši straujām reformām vai aplamiem lēmumiem, pareizāk būtu runāt par to kā koalīcijas, nevis valdības vājuma izpausmi.

Kamera pagriezās pretējā virzienā

Nepatikšanas skārušas kolorīto Saeimas deputātu Artusu Kaimiņu. Lai gan zināmu periodu esmu bijis viņa un strīdā nu jau iesaistītā Kaspara Upaciera (Ufo) kolēģis Boom.fm projektā (tajā ietilpa arī Suņu būda), šajā periodā nekas neliecināja, ka būs iemesls šādai publiskai «veļas mazgāšanai», - atliek secināt, ka politika LV, nepieciešamība meklēt politiskai darbībai sponsorus, nereti ir kaut kas tāds, kas spēj sanaidot draugus. Ļoti žēl.

Neiedziļinoties Kaimiņam izvirzītajos pārmetumos, mazliet pārsteidz, ka Artuss acīmredzot nebija rēķinājies ar iespēju, ka atpazīstamība nav garantija, ka pašam nekad nenāksies skaidroties un taisnoties.

Šobrīd grūti pateikt, vai publiskajā telpā lasāmais samazinās KPV LV reitingus – lielā mērā tas atkarīgs no tā, vai, kā saka, «būs turpinājums». Ja spriež pēc kaut kā līdzīga, Piecu zvaigžņu kustības Itālijā, kuru arī vada diezgan autoritāri noskaņots aktieris, skandāli (tādi bijuši arī Kustībai) lielu postu nenodara, ja a) projekts nav plānots kā īstermiņa, b) projektam ir jēdzīgs saturs.

Vārdi un darbi atkal atšķiras

Ir reizes, kad skandāls ir tiešām tāds, nevis «skandāls». Runa ir par «atklājumu», ka pavisam nesen rekonstruētajās jaunajās Saeimas telpās Nacionālās drošības komisija strādāt nevar, jo telpas neatbilst drošības prasībām. Tas ir apbrīnojami – nebeidzami piesaukt «hibrīdkaru», «jaunus drošības izaicinājumus», nepieciešamību stiprināt valsts aizsardzības spējas un izgāzties tik, ja tā var teikt, elementārā jautājumā. Runa taču ir nevis par kādu iestādi, kuras gadījumā varētu teikt, ka stingras drošības prasības patiesībā ir pārspīlējums, jo kādi nu tur, kā smejies, noslēpumi. Runa ir par parlamentu, par Nacionālās drošības komisiju!

Vispiktāk par notikušo runā Nacionālās drošības komisijas vadītāja un bijusī Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Ņemot vērā, ka Āboltiņa, saudzīgi izsakoties, nav stāvā sajūsmā par savu pēcteci spīkera postenī, Ināru Mūrnieci, Āboltiņas mājieni par Saeimas prezidija un Mūrnieces atbildību notikušajā jāvērtē piesardzīgi.

Vienlaicīgi skandāls izgaismo to, ka pats likumdevējs kā struktūra ne ar ko nav labāk par citām valsts institūcijām – «labā roka nezina, ko kreisā dara», savstarpējas intrigas, pilna buķete. Plašākai publikai Saeima asociējas ar simts deputātiem, tomēr šādi skandāli atgādina – tiesa, ne labā gaismā – ka Saeima ir arī birokrātiska «mašīna» ar visām no tā izrietošām sekām.

Cilvēks nav dabas kronis

Būtu liekulīgi sēdēt pie datora un šausmināties par kārtējo cūku mēra uzliesmojumu, par «rekordu» iznīcināmo mājlopu skaita ziņā utt. Nelaimes lielumu var izjust tikai ar uzņēmumu saistītie.

No otras puses, varu iedomāties neizpratnes un bezspēcības sajūtu, ja tā drīkt teikt, ierindas lasītājos – nu, kā tas var būt, ka mūsdienās, ar tādiem tehnoloģiju un zinātnes sasniegumiem, nevar tikt galā?! Un vēl papildus kā reāls drauds mūsu lauksaimniekiem jau vīd putnu gripa! Nu, kā tad tā?

Diemžēl ir jāsaprot, ka cilvēks nav visvarens, ka mēs esam iestāstījuši sev, ka spējam prognozēt un uzvarēt apkārtējās vides radītus izaicinājumus. No šā viedokļa pavisam skarba ziņa aizvadītajā nedēļā pienāca no starptautiskajām mikrobiologu aprindām [1]. Ja īsi un vienkāršoti - ir fiksētas baktērijas, kuras uzvarēt nespēj pat «visniknākās» antibiotikas, turklāt no šīm baktērijām pasargāti nav arī cilvēki. Šādas ziņas izlasot, nav jāsāk dzīvot apokaliptiskās noskaņās, tomēr jāapzinās, ka ļoti nepatīkami pārsteigumi cilvēcei faktiski ir garantēti.

Ученые зафиксировали скрытое распространение устойчивости к антибиотикам последнего ряда

Par daudz politikas

Man nav ko teikt par aizvadītās nedēļas «notikumu» - Eiropas Parlamenta deputātes Ivetas Grigules izstāšanos no «zemniekiem». Un man pilnīgi vienalga, ko viņa dara tālāk. Daudz paliekošāk šajā nedēļā man likās tas, ka ir iznācis jauns (XXI) «Reliģiski filozofisko rakstu» krājums, kas veltīts jezuītu kultūrvēsturiskajai lomai Latvijā, un ka izdota grāmata par porcelāna apgleznošanas darbnīcas «Baltars» nozīmi Latvijas un Eiropas mākslā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados.

P.S. Par Griguli atcerējos, šonedēļ izlasot ziņu, ka Madagaskarā atklāta jauna gekonu suga, kurai nav ne mazāko problēmu vajadzības gadījumā (piemēram, bēgot), atbrīvoties no ķermeni klājošām zvīņām [2]. Zvīņas paliek uzbrucēja rokās, savukārt pats geckolepis megalepis dodas audzēt jaunas.

Off the scale: a new species of fish-scale gecko (Squamata: Gekkonidae: Geckolepis) with exceptionally large scales