Mīlestība, kura nebeidzas līdz ar nāvi – trim Oscar balvām nominētā drāma DŽEKIJA.

Lai arī Žaklīna ir bijusi centrālā tēma arī ne mazums mākslas un dokumentālajās filmās, viņas dzīve Baltajā namā joprojām ir tikusi uzskatīta par nepietiekoši atspoguļotu. It sevišķi tas attiecas uz tām vairākām smagajām dienām, kuras sekoja pēc atentāta pret Džonu Kenediju. Filmas DŽEKIJA veidotāju galvenais uzdevums bija parādīt Žaklīnu, kā to garā stipro sievieti, kāda viņa bija sabiedrības acīs tajā laikā, kad nāciju bija pārņēmušas sēras. Viņu apjūsmoja, viņu apskauda, viņai gribēja līdzināties. Viņai nekad nepiedeva kļūdas un viņa tika saukta par Amerikas karalieni. DŽEKIJA ir filma par to, kā vienā mirklī var izmainīties dzīve, sagraujot visu to, ko esi tik rūpīgi un mērķtiecīgi veidojis.

Natālija Portmane – ideāla izvēle Žaklīnas Kenedijas lomai, apvieno sevī visas nepieciešamās īpašības – aristokrātisks izskats, izsmalcināti žesti, karalisks trauslums un dzelzs tvēriens. Tā ir viņas labākā loma – vienbalsīgi izteicās kritiķi pēc filmas DŽEKIJA pirmizrādes Venēcijas kinofestivālā, kur filma ieguva balvu par labāko scenāriju. Žaklīnas neapskaužamais stāvoklis, viņas sāpes, asaras un iekšējā stingrība vienmēr palikt nesalaužamai vismaz publiski – tas viss ir Natālijas Portmenas nopelns, kura atspoguļojot nebeidzamo sarežģīto emociju virteni, ir izdarījusi to ar pilnu atdevi un šobrīd ir ceļā uz savu otro Oscar balvu.

«Kad es uzvilku rozā kostīmu, kurš bija mugurā Žaklīnai Kenedijai tajā dienā, kad notika atentāts Dalasā, man likās, ka es sajutu fonā spēlējot ļaunu nojautu pilnu mūziku, kura man stāsta par to, kas drīzumā notiks,» atceras Portmane,»Tā bija spocīga sajūta un es sajutu, kā mana sirds sāka bailēs drebēt.» Žaklīnas rozā kostīms, kurš tajā dienā tika noklāts ar viņas vīra asinīm, kļuva par sava veida ikonu pirmās lēdijas nesalaužamajam garam. Atteikusies pārģērbties, viņa paziņoja, ka gribot, lai visi redz, kas ir ticis izdarīts ar Džonu. «No vienas puses, jūs domāsiet – ak dievs, kāpēc viņa nenovilka to nost? Tā ir tik nomācoši fatāla sajūta būt klātai ar sava tikko noslepkavotā mīļotā cilvēka asinīm,» stāsta Portmane, «Taču Žaklīna noteikti saprata, ka gūtā trauma nav tikai viņas personīgā, bet ir publiska un šis kostīms atspoguļoja arī tās šausmas, kuras valdīja tajā laikā sabiedrībā.»

Filmā DŽEKIJA ir meistarīgi ieausti arī reāli dokumentālie kadri no vēstures hronikas un tas piešķir filmai šokējoši reālistisku gaisotni. Tā necenšas uzpirkt skatītāju ar aizkustinošu stāstu – dialogi un notiekošā atmosfēra vienkāršā veidā vēsta par dzīvi – vai tā ir kā sapnis, kā ceļojums naktī, kur valda tikai tumsa un vientulība, jeb mīļoto cilvēku eksistence tajā piešķir visam notiekošajam bezgalības sajūtu?