Kas kopīgs Salmonella baktērijām un politikai?

Dabas zinātnēs ir negaidīts papildu skaistums: tās ļauj uz apnikušiem tematiem paskatīties možāk.

Neizbēgami vienkāršojot, pārstāstīšu. Daudzos gadījumos, kad saslimstam, tostarp saindējoties ar pārtiku, ir novērojams apetītes zudums. No mūsu organisma viedokļa diezgan loģiska reakcija – labāk enerģiju koncentrēt nevis barības pārstrādei, bet gan imūnsistēmas darbināšanai. Tikmēr skaidrs, ka no dažu baktēriju – piemēram, Salmonella – viedokļa apetītes zudums nepavisam nav interesants. Pirmkārt, skaidrs, ka baktēriju galīgi nesajūsmina iespēja, ka «saimnieka» rumpis neēšanas rezultātā aiziet pie dieviem – ej nu meklē jaunu mītni! Otrkārt, ja rumpis ēd, tad tam seko arī dažas citas darbības, kas savukārt izdevīgas baktērijām no viņu tālākas izplatīšanās viedokļa. Rezultātā baktērijas ņem talkā īpašu proteīnu, lai «saimniekam» apetīte nezustu.

Kaut kas līdzīgs vēlētāju un politiķu attiecībās. No vēlētāju viedokļa būtu prātīgi kādu laiciņu no politikas lietošanas atturēties, savukārt politiķiem tas galīgi neder. Arī saprātīgi: jo vairāk mēs politiku patērējam, jo vairāk ir dažādi šādas «barības» pārstrādes procesa gala produkti, kuros savukārt politiskā mikrofauna plaukst un zeļ.

Šķiet, katram pašam jāizvēlas modelis attiecībās ar politiku un politiķiem. Tomēr, ja evolūcijai par jēdzīgu šķiet te virspusēji aprakstītais Salmonella un «saimnieka» organisma attiecību modelis, tad

laikam pilnīgi atsacīties no politiskās «barības» nebūs iespējams un varbūt arī nevajag.

Politikai vispār ir diezgan daudz līdzīgu paņēmienu tiem, kādus savā labā izmanto radībiņas, kas it kā nekvalificējas (bet varbūt tomēr?) varu kārojošo humanoīdu intelekta līmenim. Piemēram, pieredzējuši politiķi zina: lai sasniegtu mērķi – iegūtu balsis un attiecīgi, simboliski izsakoties, turpinātu savu eksistenci –, prātīgāk ir neiesaistīties tiešos kautiņos par šīm balsīm, bet izmantot to, ka sāncenši kaujas. Spriežot pēc vēl kāda šogad publicēta novērojuma [2], tas pats jau sen ienācis prātā zivtiņu cihlīdu tēviņiem Āfrikā. Mātīšu pievilināšanai tēviņi būvē tādas kā smilšu pilis (starp citu, diezgan adekvāts salīdzinājums partiju programmām).

Skaidrs, ka, cīnoties par vēlētāju, es atvainojos, mātītēm, tēviņi kaujas un aizstāv savas pilis.

Savukārt ir tādi gudrinieki, kuri vispār «neiespringst» uz piļu būvniecību, jo tas prasa pamatīgas pūles, toties, izmantojot kolēģu aizņemtību debatēs, izdara to, ko nu izdara.

Ja kolēģi ir pietiekami apķērīgi, lai apjēgtu situāciju, var lietot citus paņēmienus. Piemēram, Amazones baseinā dzīvojošā varde Lithodytes lineatus droši šiverējas visnotaļ nedraudzīgos apstākļos, jo tās āda izstrādā tādas vielas, tādu smaciņu, kuru samanot, kaimiņi saprot: nē, šo labāk neaiztikt [3]. Tiesa, te ir kāda pamācoša nianse: šis triks darbojas tikai vidē, ar kuru varde saskaras tieši, – kādam, kā saka, no malas, par to var būt ne silts, ne auksts.

Visbeidzot, runājot par politisko komunikāciju un cīņu, nezināmu iemeslu dēļ ienāca prātā kāds arī samērā nesen publicēts pētījums, kas saka: zemāk attīstīti pērtiķi cits citu vieglāk atpazīst nevis pēc sejas, bet pēc pēcpuses...

Te, protams, var iebilst, ka šādi stāstiņi ir jauki, tomēr politika ir pārāk nopietna – jo skar mūsu dzīvi – joma, lai to apsmaidītu. Domāju, ka dažādas attieksmes neizslēdz viena otru. Minēšu divus piemērus.

Viens no pagājušā gadsimta īpatnējākiem domātājiem, Emils Čorans, kādā no izteikumiem par pilsoņu un valsts attiecībām bija ierasti skarbs: «Teikt, ka man šis režīms patīk labāk nekā cits, nozīmē neprecīzi formulēt domu. Pareizāk būtu teikt: šī policija man patīk labāk nekā cita.» Kopumā Čoranam ir taisnība, un vērtētāja skatījumam uz politiku derīgi būt nesaudzīgi nopietnam. No otras puses, var kaut ko par politiku pateikt visnotaļ raksturojošu, no satura dziļākā līmenī viedokļa tur nebūs «nekā smieklīga», tomēr formas vieglums varbūt piesaista uzmanību un rosina domāšanu. Piemēram, viegli iedomāties, ka karu periodiem raksturīgais aizdomīgums, cenzūra nav nekas tāds, par ko pasmieties, tomēr, akcentējot absurdu, kas var būt smieklīgs, aprakstāmā fenomena jēga parādās reljefāk. Lūk, kultūras kritiķis Ēriks Deiviss min, ka Otrā pasaules kara laikā karojošās puses, cenšoties novērst ziņu slēptu nodošanu pretiniekam, ne tikai pārlīmēja pastmarkas uz aploksnēm, bet kādā pulksteņu kravā pārgrieza laikrāžiem rādītājus... [4]

Īsi sakot,

cienījamie politiķi un eksperti, neapvainojieties, ja politisko procesu aprakstos lieto tēlus no kukaiņu vai putnu pasaules.

P.S. Kāpēc Latvijā ir tik maz gaumīgu anekdošu par politiku, toties tik daudz žultainu komentāru?

Atsauces:

1.

2.

3.