Intervija. Sekojot «baltajam trusim» Baltajā namā

Kopš iekāpšanas smagajos ASV prezidenta zābakos miljardieris, nekustamo īpašumu magnāts, ar vairākiem bankrotiem bēdīgi slavenais Donalds Tramps paspējis izstāties no Klusā okeāna reģiona brīvās tirdzniecības līguma (neeksistējoša, jo to vēl nebija ratificējis Senāts); atņēmis finansējumu labdarības organizācijām, kuras piemin abortus, slavinot tiesības uz dzīvību, bet faktiski to atņemot tūkstošiem sieviešu jaunattīstības valstīs; devis rīkojumu būvēt Meksikas mūri par Meksikas naudu bez pašas Meksikas prezidenta piekrišanas; aizliedzis ASV iebraukt imigrantiem no septiņām musulmaņu valstīm, sešas no kurām pati ASV šobrīd bombardē; pavēlējis sākt izmeklēšanu iedomātā «milzu krāpšanā» vēlēšanās, kurās pats tikko uzvarējis, un apšaubījis realitātes robežas kā postmodernās kulta filmas «Matrica» varonis - viņa administrācija paziņojusi, ka fakti vairs nav fakti, eksistē «alternatīvie fakti», kas arī veido patiesību...

Ja citus prezidentus parasti vērtē pēc izdarītā 100 dienās, Tramps šķietami jau izdarījis tik daudz, ka par viņu varētu spriest arī pēc pirmajām 100 stundām. Neviens jauno laiku prezidents ASV nav sācis darbu Baltajā namā ar tik daudziem rīkojumiem un iniciatīvām par visdažādākajiem jautājumiem visdažādākajās jomās kā Tramps.

Neviens arī nav sācis prezidentūru ar tik daudziem un skaļiem skandāliem - Tramps salīdzinājis CIP ar nacistiem, apvainojis virkni cilvēku, kuri atļāvušies viņu kritizēt, – sākot ar Madonnu un beidzot ar žurnālistiem, kuriem viņš pieteicis «karu».

Kā rīkoties mums, zinot, ka otrpus okeāna pasaules lielvaras priekšgalā ar kodolportfeli padusē tagad ir neprognozējams narciss ar sešgadīga bērna emocionālo inteliģenci? Portāls «Apollo» aicināja uz sarunu bijušo Latvijas vēstnieku ASV un NATO, bijušo Latvijas ārlietu ministru Aivi Roni.

Jūs esat cilvēks ar milzīgu pieredzi un zināšanām starptautiskajā politikā. Pavisam godīgi, kā jūs šobrīd jūtaties?

Jūtos līdzīgi kā 2001.gadā, kad Bilu Klintonu Baltajā namā nomainīja Džordžs Bušs. Sekoja 11.septembris un jaunā ASV ārpolitika. Arī toreiz bija sajūta, ka briest neizbēgamas pārmaiņas. Ko tās nesīs, nebija skaidrs. Skaidrs tobrīd bija tikai tas, ka Latvijai tām jāmēģina pēc iespējas labāk pielāgoties. Arī noskaņojums ASV un Eiropā attiecībā uz jauno prezidentu Bušu bija diezgan līdzīgs.

Tikpat apokaliptisks kā šobrīd?

Pa šo laiku attīstījušies sociālie mediji, līdz ar to «apokalipses gaidīšana» izskan vairāk un biežāk. ASV vienmēr bijis klātesošs «bībeliski reliģiskais aspekts» – brīžiem ir sajūta, ka prezidents saka nevis politisku runu, bet politisku sprediķi. Arī Donalda Trampa inaugurācijas runa nebija izņēmums: ««Amerikas gani» jeb «priesteri», maigi izsakoties, nav bijuši savu uzdevumu augstumos, valsts ir drupās, cilvēki mirst, Amerika vairs nav «kalnā mirdzošā baznīca»!» Iepriekš prezidentu inaugurācijas runas bijušas politkorektākas pret valsts institūcijām, Kongresu, Senātu, izpildvaru, tiesu varu, medijiem.

Trampa runā vairāk izpaudās bībeliskais sižets, mesiānisms. ASV sabiedrībai vienmēr bijis vieglāk jebko uztvert reliģisko motīvu veidā. Jāatzīst, ka lielvalstu vadītāji agri vai vēlu nonāk līdz mesiāniskai sajūtai par savu amatu. Parasti gan tas notiek prezidentūras termiņa beigās vai otrajā pusē. Tramps savu prezidentūru ar šādu sajūtu iesāka. Viņš ASV pieteicis politisko mesiānismu.

Kādas jūsu skatījumā bijušas Trampa septiņas dienas prezidenta amatā?

Pasauli no jauna viņš nav radījis, taču ar saviem izteikumiem un rīcību diezgan negaidītā veidā ietekmējis «Dieva radību savstarpējās attiecības un līdz šim pastāvējušo kārtību». Taču viņš mesiāniski pilda vēlētājiem doto solījumu.

Vai Trampa pirmās septiņas dienas ar kaut ko īpašu atšķiras no citu prezidentu pirmajiem soļiem amatā?

Kā jau teicu, iepriekšējie prezidenti ar daudz lielāku bijību un pietāti izturējušies pret ASV institūcijām. Taču mēs dzīvojam citā laikmetā, citā informācijas plūsmas ātruma, garuma laikmetā. Nepārsteidz, ka Tramps cenšas savu vēstījumu nodot un darbus parādīt ātrāk nekā iepriekšējie prezidenti.

Iespējams, Tramps uzskata, ka viņam nav daudz laika, tāpēc jāizmanto katrs mirklis. Tramps vēl nezina, kādas veidosies viņa attiecības ar Senātu un Kongresu, vai viņam būs vairākums, tāpēc viņš izmanto laiku, kamēr iniciatīva ir viņa pusē.

Jaunais prezidents ir paudis savus politiskos lēmumus un uzdevis tos izpildīt. Cik daudzus no tiem reāli būs iespējams izpildīt, nav skaidrs nevienam – nedz Amerikā, nedz ārpus tās. Protams, viņš sabiedrībai grib arī parādīt, ka ir «vīrs un vārds», ka spēj mainīt lietas.

Tomēr jāatzīst, ka viņa aktīvā darbošanās un lēmumi ir ļoti haotiski - vizītes un tikšanās tiek nozīmētas un tad atceltas, kā tas notika ar Meksikas prezidentu. Daudz kas paziņots un atsaukts, piemēram, 20% nodoklis meksikāņu precēm, ar kuru bija plānots maksāt par mūra būvi. Pēkšņā attieksmes maiņa pret NATO arī bija negaidīta.

Tas, protams, nav labi. No otras puses, šāda nekonsekvence redzama arī daudz kur Eiropā. Viens ir politiskā priekšvēlēšanu kampaņa, pavisam kas cits – valsts vadīšana. Tā notiek jebkurā pasaules valstī, vienkārši ASV ir daudz lielāka, ar globālu ietekmi.

Par NATO Trampam bijuši daudzi izteikumi. Ir svarīgi vērot, ko ASV reāli darīs. Spriežot pēc tā, ko teikuši Trampa kabineta pārstāvji – aizsardzības un ārlietu sekretārs, pēc sarunām klātienē ar Lielbritānijas premjerministri Terēzu Meju un telefonsarunas ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, šobrīd izskatās, ka ar NATO un ASV iesaisti tajā viss būs kārtībā.

Taču mēs nezinām, ko Tramps domās rīt...

Jā, pie tā gan mums nāksies pierast... Latvijas valdības pārstāvji, spriežot pēc ārpolitikas debatēm Saeimā, draudzīgi nolēmuši neievērot šo «ziloni trauku veikalā», mazliet viņu ignorējot. Manuprāt, tā ir šim brīdim labākā reakcija attiecībā uz publisko telpu.

Taču Latvijai būtu adekvāti jāreaģē uz to, kas šobrīd notiek ASV. Ja Latvija vēlas, lai NATO, ES un mums pašiem veidotos konstruktīvas attiecības ar kaimiņvalsti Krieviju, jādara viss, lai Minskas vienošanās izpildes uzraudzīšanu veiktu gan ASV valsts sekretārs, gan ES augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogerīni. Pirmkārt tāpēc, ka Vācijā un Francijā tuvojas vēlēšanas. Otrkārt, mums jāceļ ES statuss gan ASV, gan Krievijas, gan ES dalībvalstu iedzīvotāju acīs. Treškārt, būtu nepieciešams stiprināt eirozonas valstu sadarbību. Jāpārliecina Tramps, ka ES ir veids, kā Eiropas tautas un valstis var izdzīvot 21. gadsimtā.

Tiekoties ar britu premjeri, Tramps teicis, ka «Brexit» bija «fantastisks» solis priekš britiem.

Priekš britiem varbūt tā arī būs, bet kontinentālās Eiropas tautām ES, manuprāt, ir vienīgais labākais savstarpējās mijiedarbības un sadzīvošanas veids.

Bet šāda ASV prezidenta retorika varētu ietekmēt kopējās noskaņas Eiropā.

Tas varētu iedrošināt eiroskeptiķus. No otras puses, tas varētu arī mobilizēt tos, kuri ir par reformām un ciešāku Eiropas sadarbību. Trampa izteikumi ir abpusgriezīgs zobens.

Paniski viedokļi medijos izskan biežāk, konstruktīvie parasti ir klusāki un nemanāmāki. Esmu pārliecināts, ka Francija, Vācija un pārējās Eiropas kodolvalstis jau šobrīd sākušas konstruktīvi apspriest, ko darīt tālāk. Pieļauju, ka dažās Eiropas institūcijās šobrīd ir apjukums, kuram jātiek pāri, īpaši Latvijai.

Tramps cita starpā ir pieteicis karu medijiem, kas, pēc viņa teiktā, ir «melīgi», jo žurnālisti ir «vieni no negodīgākajiem cilvēkiem pasaulē». Donalda Trampa komandas galvenais stratēģis Stīvens K. Banons ir licis medijiem «aizvērt muti». Tikmēr inaugurācijas protestu laikā arestēti vairāki žurnālisti, kuri vienkārši darīja savu darbu. Vai jūs nesaskatāt paralēles ar Krieviju un Putina režīmu?

Paralēles vēsturē varētu saskatīt dažādas. Tomēr es neuzskatu, ka ASV medijiem draudētu kāda tiesvedība vai ierobežojumi. Beigu beigās arī mediji no šī visa finansiāli tikai iegūs, tāpat kā tas bijis līdz šim Trampa priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Šādi skandāli tikai vairo mediju tirāžu, pārdošanu, reklāmas laiku un apmeklējumu skaitu.

Tad, jūsuprāt, tas ir abpusējs teātris?

Tādu iespēju es neizslēdzu, taču šajā konfliktā daudz kas arī ir patiess, jo daudzi no medijiem, kuriem Tramps pieteicis «karu», pārstāv liberālas vērtības. Tramps saka, ka «Amerika vairs nebūs tāda kā līdz šim». To pašu saka mediji, tikai ar citu jēgu. Šajā ziņā medijiem ar Trampu saskan. Tas ir tikai interpretācijas jautājums. Vislielāko apjukumu tas, protams, rada lasītājos, kuri nesaprot, kas īsti notiek. Kaut kāda kārtība visā šajā seriālā gan jau ir. Tomēr jārēķinās, ka tā tagad būs jaunā «normalitāte».

Liela mēroga seriāls?

Jā, robežas starp realitāti un mākslas darbu politikā kļuvušas daudz amorfākas.

Visur, kur dzīvo patērētāju sabiedrība, kur cilvēki dzīvo salīdzinošā labklājībā, ir pieprasījums pēc jauna veida izklaides un vēlmju apmierināšanas. Emocionālas drāmas un stresu cilvēki pērk, tā ir daļa no patēriņa. Tādās sabiedrībās, kur nav pieprasījuma pēc visa spektra emocijām, nekas tāds nenotiek. Turklāt Trampa neapmierinātība ar medijiem labi rezonē lielā daļā amerikāņu. Kā teica kāds mans draugs no Teksasas: «Kamēr viņi tur medijos diskutē par transvestītu tualetēm, mums te tilts uz kapsētu brūk!»

Tramps paziņojis, ka kopā ar Krieviju cīnīsies ar terorismu

Šis ir jautājums, kas Eiropā rada neizpratni, kā to uztvert, jo Eiropas valstīs teroristi jau ir iefiltrējušies, kā to pierāda terorakti Francijā, Vācijā, Beļģijā.

Viņš arī atteicies uzņemties atbildību par sekām, kas radušās saistībā ar iepriekšējo prezidentu mēģinājumiem cīnīties ar terorismu, - imigrāciju.

Viņš mēģina pavilkt svītru zem visa, kas noticis līdz šim. Tramps paziņojis, ka iepriekšējo ASV prezidentu uzvaras «nav bijušas mūsu uzvaras», jo neviens no tām nav guvis labumu.

Tāpēc viņš izdevis imigrācijas ierobežošanas rīkojumu, kurš, kā izrādās, ir antikonstitucionāls.

ASV federālā tiesnese Ņujorkā jau bloķējusi šo rīkojumu. Ja Tramps turpinās tādā tempā izdot prezidenta rīkojumus ar neskaidrām juridiskām sekām, juristiem turpmākajos gados ASV būs ļoti daudz darba.

Kā Krievija skatās uz notiekošo ASV? ASV šobrīd šķeļas, kas Putinam varētu patikt.

Nedomāju, ka ASV šobrīd šķeļas. Vašingtona un ASV ir pieredzējušas daudz lielākus protestus nekā pašreizējie protesti pret imigrācijas ierobežošanu lidostās vai Sieviešu gājiens. Nedomāju, ka protesti ir kas jauns demokrātijām.

Krievija uz notiekošo ASV raugās gan ar cerībām, gan bažām. Domāju, ka liela daļa Krievijas valstsvīru un politiķu bija ļoti atviegloti, kad ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēja Tramps. Ne jau tāpēc, ka viņi tagad kaut ko labāku varētu sagaidīt no Amerikas. Viņi jūtas atviegloti, jo bija nobijušies paši no sava līdera, kuram, kā izskatījās, bija personīgas antipātijas pret demokrātu kandidāti Hilariju Klintoni un kurš bija gatavs tālākai saspīlējuma eskalācijai attiecībās ar ASV, kuru vadītu Klintone.

Obamas kļūda attiecībās ar Putinu bija tāda, ka viņš paļāvās uz institūcijām un neinvestēja laiku personīgajās attiecībās. Tramps to varētu mainīt. Arī pats Putins uz notiekošo ASV raugās ar cerībām un satraukumu.

Kādēļ ar cerībām?

Tramps savā runā Ameriku padarīja mazāk ietekmīgu, nekā tā patiesībā pasaulē šobrīd ir. Viņa priekšvēlēšanu kampaņas runās izskanēja, ka ASV «nevar visus glābt, aizsargāt», ka ar spēku nevajag mēģināt ieviest citās valstīs demokrātiju. «Paši veidosim savu skaisto valsti citiem par piemēru, un tad citi varbūt mums seko, ja gribēs.» Tas samazina ASV ietekmi. Līdz šim Amerikas politika bijusi globāla. Putins, tāpat kā citas lielās valstis ārpus Eiropas, uz to skatās ar cerību, ka viņus liks mierā. Vairs netiks uzspiesta amerikāņu dienas kārtība. Neviens vairs neliks izvirzīt indivīda, visādu minoritāšu tiesību aizsardzību visaugstākajā līmenī, padarot ekonomiskās un tirdznieciskās attiecības atkarīgas no tā, vai valsts likumdošana tiek pakārtota amerikāņu likumdošanai. Vienlaikus Putins redz, ka Tramps atšķiras no iepriekšējiem prezidentiem, ar kuriem viņam bijusi darīšana. Arī viņš nezina, ko gaidīt no šā prezidenta.

Kopš Trampa ievēlēšanas vairs nav ziņu, ka pie mūsu teritoriālajiem ūdeņiem būtu parādījušies Krievijas kuģi, iepriekš tas notika teju katru dienu, par to ziņoja visi Latvijas mediji. Domāju, ka Putins negrib ielikt Trampu neizbēgamā uzvedības modelī, jo viņš nezina, kā Tramps uzvedīsies. Ja nu Tramps izlemj nevis kā Obama ieviest tikai simbolisku ASV spēku militāro klātbūtni Baltijas valstīs, bet novietot Krievijas tuvumā četras divīzijas vai raķetes. Putinam arī nav skaidrs, kādi globāli līgumi no drošības un militārā viedokļa tagad ir spēkā un kādi – nav.

Līdz šim neprognozējamākā pasaules lielvaras līdera loma bija viņam, tagad tāda ir Trampam.

Pieļauju, ka šobrīd ir tāda zināma sāncensība šajā jautājumā.

Vai ASV globālās ietekmes mazināšanās varētu padarīt spēcīgāku Eiropu?

Protams, tā Eiropai ir iespēja saņemties, domāt racionālāk par savu drošību un drošību reģionos, kuros ir Eiropas tiešās intereses. Taču ASV un Eiropas attālināšanās kopumā nav pozitīvi vērtējama. Pazaudēt ASV no drošības viedokļa būtu briesmīgi. Mēs nezinām, kādas būs tirdznieciskās attiecības ar ASV. Klusā okeāna reģiona brīvās tirdzniecības līguma vairs nebūs. Kā amerikāņi uzvedīsies sarunās par jautājumiem, kas saistīti ar tirdzniecību ar Eiropu, mēs nezinām. Ja viņi uzvedīsies tāpat kā pret Meksiku, tad tā nav laba ziņa Eiropai.

Kāpēc tieši Lielbritānijas premjerministre bija pirmā, kura tikās ar Trampu?

Tas skaisti rezonē. ASV kopā ar Lielbritāniju uzvarējušas divus pasaules karus, arī Auksto karu. Tas ir labs «brends». Protams, ASV ar Lielbritāniju ir īpašas attiecības.

Un solās būt vēl īpašākas, ņemot vērā to, ka Lielbritānija pamet ES.

Jā, gan Tramps, gan britu premjere Meja izrādījuši pretestību sistēmām. Arī tas rezonē. Es tomēr neticu, ka Lielbritānija būtu ieinteresēta ES vājināšanā. Tagad ES ir spēcīgs, bet neērts izstāšanās sarunu partneris. Taču tas ir prognozējamāks kaimiņš nekā 27 atsevišķi kaimiņi, kas būtu atkarīgi katrs no savas iekšpolitikas.

«The Telegraph», atsaucoties uz anonīmiem avotiem, vēstīja, ka Trampa komanda «dedzīgi vēlas īstenot Reigana-Tečeres ideju: jauns populists Baltajā namā un spēcīga sieviete Dauningstrītas 10.namā».

Tieši tā.

Pēc jaunās ASV administrācijas agresīvās retorikas pret Ķīnu augsti stāvoša Ķīnas militārā amatpersona paziņojusi, ka karš ar ASV nav tikai sauklis, bet «praktiska realitāte». Ziemeļkoreja nekur nav pazudusi ar saviem draudiem «noslaucīt no zemes virsas ASV». Arī zinātnieki, kas analizē pasaules iznīcības iespējas, ņemot vērā dažādus globālos procesus pasaulē, pavirzījuši mūs par 30 sekundēm tuvāk «pasaules galam». Vai kodolkara iespējamība šobrīd ir palielinājusies?

Domāju, ka kodolnedrošība pasaulē, protams, ir palielinājusies, jo vairākas pasaules valstis kļuvušas par kodolvalstīm. Tomēr nedomāju, ka kaut kas fundamentāli mainījies kodolvalstu lielajā trijniekā - Krievija Ķīna, ASV... arī Lielbritānija un Francija. Tur es neredzu kodolkonflikta potenciālu. Drīzāk piekrītu tiem, kuri saka, ka diemžēl tāds kodolkonflikta potenciāls redzams Pakistānas un Indijas attiecībās, kā arī Ziemeļkorejas līdera redzējumā par savu valsti un pasauli.

Ko darīt Latvijas iedzīvotājiem, kuri lasa ASV medijus un jūtas mazliet kā Alise, kas ripo lejup pa truša alu pretī savādajai, neizprotamajai Brīnumzemei?

Nedzīvot pašapmānā. Ne jau Tramps mūs padara nedrošākus, bet gan atklāsme, ka mūsu valsts un personīgā drošība un labklājība balstās uz trausliem globālo attiecību pamatiem, kuri ir nedroši un var mainīties. Tas prasa adekvātu mūsu valsts vadības reakciju, samērojot savu politiku ar notiekošajām izmaiņām, adekvāti reaģējot uz to, ka Tramps vārdiski maina ASV lomu pasaulē. Dzīves jēgas fundamentālos jautājumus Trampa ievēlēšana nav atcēlusi.