Sarūgtināta sieviete: Kaimiņš pēkšņi izdomā likt savu auto manā vietā

Kāda sieviete sociālajos tīklos raksta, ka dzīvo četrdzīvokļu mājā, kurā jau divus gadus īrē dzīvokli. Pārējo dzīvokļu iemītnieki ir dzīvokļu īpašnieki, kas dzīvo tur jau gadiem. Kādu dienu sievietei zvanījis kaimiņš un sacījis, ka tagad novietos automašīnu tur, kur viņa liek šos divus gadus.

Viņš tā izdomājis rīkoties, jo vairs nevēloties maksāt naudu par maksas stāvvietu.

Kaimiņš argumentējis, ka mājā dzīvo jau sen un samaksājis par pagalmā savestajām šķembām, lai būtu normāls segums. Maksājis arī otrs kaimiņš, trešajai kaimiņienei auto neesot, bet sievietes dzīvokļa īpašniece naudu neesot devusi. Kaimiņam neesot pretenziju pret konkrēto sievieti un viņš zinot par tās mazajiem bērniem, tomēr nolēmis novietot auto viņas līdz šim aizņemtajā vietā.

Sieviete ir neizpratnē: «Kā ir - vai tiešām man nav nekādu tiesību likt mašīnu tur, kur lieku jau vairāk nekā divus gadus? Tā māja nav privātīpašums. Un ir blakus arī citas brīvas vietas, kur likt mašīnu. Kāpēc tieši manējā tik īpaša? Jūtos piečakarēta.»

Stāvvietu jautājums ir aktuāls daudzviet

Savukārt jurists un RSU Juridisko zinātņu doktorants Edmunds Freimanis TVNET skaidroja, ka no izklāstītās problemātikas redzams vismaz viens labums, ka mājā, kurā dzīvo sieviete, ir tikai četri dzīvokļi un šiem dzīvokļiem ir īpašnieki.

«Skatoties uz problēmu kopumā, jāsaka, ka gan Rīgā, gan citās lielākās pilsētās pastāv ļoti nopietna problēma novietot savu personīgo transportlīdzekli pie daudzdzīvokļu mājām, jo vietas pie mājām ir tik, cik ir, taču automašīnu mājā dzīvojošajiem ir vairāk nekā iespējamo stāvvietu pie mājas.

Reāli starp auto īpašniekiem novietot savu braucamo pie mājas savā dzīvesvietā pastāv tāda kā sacensība pēc principa, kurš pirmais atbrauc, tas arī novieto savu auto pie mājas brīvā vietā, un līdz ar to

tas, kurš atbrauc vēlāk, un brīvu vietu vairāk nav, meklē vietu citur, tālāk no mājas,

vai arī, kā šajā rakstā minēts, novieto savu auto maksas stāvvietā.

No juridiskās puses skatoties, jāņem vērā Civillikuma 1067. panta nosacījums, kurš arī tieši ievērojams šajā gadījumā, tas ir, tā kā mājā esošajiem dzīvokļiem ir īpašnieki, tad šie īpašnieki šo māju pārvalda kopīgi, taču arī esošajai teritorijai īpašnieki ir esošie dzīvokļu īpašnieki, kā arī no praksē esošajiem gadījumiem redzams, ka pagalms un cita teritorija pie mājas nav konkrēti sadalīti pa mazākiem gabaliem katram īpašniekam atsevišķi, bet ir visiem kopējs. Īsāk sakot, mājā dzīvojošiem dzīvokļu īpašniekiem māja un pie tās esošā teritorija ir kopīpašums.

Tādēļ, ņemot vērā, ka tas ir kopīpašums, jāvadās no Civillikuma 1068.panta, tas ir,

visi jautājumi, kuri saistās ar kopīpašumu, visiem kopīpašniekiem jālemj kopīgi un jārod kopīgs risinājums.

Savukārt, ja kāds no kopīpašniekiem kaut kādā veidā veic kādas darbības (attiecībā uz kopīpašumu), pretējas pārējo kopīpašnieku interesēm, un ja nevar paši atrast kādu risinājumu, kopīpašniekiem jāvēršas tiesā pret to kopīpašnieku, kurš kaut kādā veidā aizskāris pārējo intereses. Tas pats attiecas uz gadījumiem, ja pārējie kopīpašnieki kaut kādā veidā aizskāruši viena atsevišķa kopīpašnieka intereses, tad šis kopīpašnieks var vērsties tiesā pret pārējiem kopīpašniekiem.

Vairāki svarīgi aspekti

Šajā gadījumā uz šo jautājumu jāskatās no vairākiem aspektiem. No rakstā minētā secināms, ka kopīpašnieki vienojušies labiekārtot pagalmu, uzberot akmens šķembas vietā, kurā novietot automašīnas, līdz ar to tā ir bijusi kopīpašnieku griba, kā arī dzīvokļa, kuru īrē sieviete, īpašniece nav iebildusi pret šādām darbībām un nav apstrīdējusi tiesā pārējo kopīpašnieku lēmumu pagalma labiekārtošanai.

Otrkārt, tas kaimiņš, kurš visu laiku novietojis savu automašīnu maksas stāvvietā, ar šādu rīcību ir piekritis, ka sieviete savu auto novieto pagalmā jau veselus divus gadus, vietā, kura labiekārtota.

Līdz ar to sievietei nav jājūtas vainīgai par sava auto novietošanu pagalmā.

Treškārt, parasti daudzdzīvokļu māju gadījumos nav iespējams veikt kopīpašuma reālo sadalīšanu, tas ir, katram dzīvokļa īpašniekam noteikt konkrētu īpašuma daļu, kuru pārējiem kopīpašniekiem nav tiesību lietot, domāju, ka arī, lai gan ir tikai četri dzīvokļi, īsti nebūs iespējams sadalīt šo kopīpašumu atsevišķās daļās.

Parasti šādu kopīpašuma sadali veic, kad mājai ir divi īpašnieki, kuri tad māju un pie tās esošo teritoriju sadala uz pusēm

un pat vēl uzceļ žogu pa vidu, un ja ir iespējams veikt īpašuma reālu sadalīšanu atbilstoši Civillikuma 1070.panta prasībām.

Ceturtkārt, lielo daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanai dzīvokļu īpašnieki izvēlas apsaimniekotāju, un tad arī auto novietošanas kārtību māju pagalmos cenšas regulēt apsaimniekotājs, kurš, ņemot vērā dzīvokļu īpašnieku tiesību aktos noteiktā vairākuma intereses, vai nu izvieto kādas norādes konkrētu auto novietošanai konkrētās vietās, vai kādā citādā veidā risina situācijas.

Ir jāvienojas!

Piektkārt, jāatceras, ka, ņemot vērā Civillikuma 1068.panta nosacījumus, izriet, ka kopīpašumu visi kopīpašnieki lieto, pārvalda kopīgi, līdz ar to

nevar kādu no kopīpašniekiem pretēji viņu gribai atstumt no īpašuma lietošanas, vienīgi ja paši nevienojas citādi.

Šajā situācijā sievietei var ieteikt mēģināt rast kādu kopējo vienošanos ar visiem kopīpašniekiem par pagalma lietošanas kārtību, varbūt pat pagalmā rast vēl kādu vietu, kur novietot auto, jo var arī no morālā viedokļa saprast to kaimiņu, kurš pagalma labiekārtošanā piedalījies ar finanšu līdzekļiem, bet pēc tam auto novietot nevar.

Savukārt, ja nevar rast kopēju risinājumu kopīpašnieku starpā, tad vienmēr pastāv iespēja situāciju risināt tiesā.

No tiesu prakses un juridiskās prakses kopumā jāsaka, ka tajos gadījumos, kad runa ir par kopīpašumiem un kopīpašniekiem, vienmēr ir domstarpības šo īpašumu pārvaldīšanā, lietošanā, apsaimniekošanā utt.»