Zandera nedēļas tops: Dažbrīd ir «besis kā stadions»

Sāk bez ilgas iesildīšanās

Varētu likties, ka Trampa pirmie darbi apstiprina viņa oponentu sliktākās prognozes, toties atspēko versiju, ka pēc stāšanās amatā jaunais prezidents, saskaroties ar t.s. realitāti, savus radikālos priekšlikumus mīkstinās. Te gan jāpiebilst, ka šis pieņēmums ir diezgan grīļīgs no filozofiskā viedokļa – kas tā tāda «realitāte», kas saistoša ikvienam? Šķiet, noteiktai ASV sabiedrības daļai ir sava «realitāte» un Tramps orientējas uz to. Līdz ar to nekādas sadursmes ar «realitāti» nav.

Lai kā arī būtu, svarīgi, manuprāt, būtu nesamest visus jau izskanējušos jaunās ASV administrācijas lēmumus vienā katlā ar nosaukumu «trampisms». Piemēram, ASV politiskās vadības un Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) attiecības laiku pa laikam bijušas draņķīgas, Vašingtona jau agrāk ir izmantojusi sviru ar apzīmējumu «piegriežam finanses» . Turklāt neslēpti kritiskā attieksmē pret dažādām starptautiskām organizācijām Trampam un republikāņiem sabiedroto ir daudz, turklāt ļoti dažādās grupās. Līdz ar to prezidenta klupšana krāgā ANO saturiski ir vērtējama atšķirīgi no viņa izteikumiem par, piemēram, spīdzināšanas metožu piemērošanu cīņā pret terorismu. Īsi sakot, šis kungs nemainīgi turpina radīt bažas, tomēr nevajadzētu arī krist histērijā vai depresijā.

Atsauces:

* «Besis kā stadions» - Madara Gruntmane. Narkozes (dzejoļu krājums, Neputns, 2015)

2. Solons (638. - 558 g. p.m.ē.) - Atēnu valstsvīrs, likumdevējs un dzejnieks.

Kas uz mēles, tas prātā

Ikgadējās debates Saeimā par ārpolitiku ir diezgan garlaicīgs pasākums. Nozares ministrs izklāsta vispārzināmas patiesības, opozīcija tikpat prognozējami visu nokritizē. Debatēs šonedēļ zināmu prieku sagādāja vien Saskaņas deputāta Sergeja Potapkina ģeopolitiskā vīzija: «Nebija nekāda skāde, kad [pasaulē] bija viens žandarms, tagad tie būs vairāki.»³ Cik mīļi, ka parlamentā ir cilvēki, kuri nepieļauj iespēju, ka starpvalstu attiecības kaut kā iztiek vispār bez «žandarmiem». Vismaz godīgi pateica cilvēks.

Vispārējā «atgremotā vēlreiz pārgremošanā» svaigumu ienesa arī Vienotības līderes Solvitas Āboltiņas kritiskās piezīmes par mediju darbu un manipulēšanas ar cilvēku prātiem iespējām. Tiesa, Nacionālās drošības komisijas vadītājas aicinājumu «Mēs nedrīkstam maldu ceļā iegūt varu pār cilvēku prātiem»⁴ gribētos attiecināt ne tikai uz Kremli, bet arī pašmāju politisko retoriku.

Mazliet abstrahējoties no runām tieši Jēkaba ielas namā, pamatots ir jautājums, vai mēs Krievijas «maigās varas» apmērus nepārspīlējam – rūgtas vēsturiskās pieredzes u.c. principā attaisnojošu iemeslu dēļ. Nevēlos par šo jautājumu uzspiest savu viedokli, vien norādīšu, ka aizvadītajā nedēļā parādījās publikācija⁵, kas liecina, ka par šo tēmu galvu lauza arī Centrāleiropas valstīs.

Atsauces:

Potapkina erudīts. Transkripts

Āboltiņas refleksija. Transkripts

THE KREMLIN AND ITS FRIENDS AIM FOR A POWER GRAB IN CENTRAL EUROPE

Jāmeklē jauns kapteinis

Nobela prēmijas ekonomikā laureāts Saimons Kuznecs savulaik trāpīgi teica: «Ir četru veidu valstis: attīstītās, neattīstītās, Argentīna un Japāna.» Pārfrāzējot - ir četru veidu ostas: veiksmīgās, neveiksmīgās, Ventspils un Rīgas. Un, lūk, pēdējās ilggadīgais pārvaldnieks Leonīds Loginovs aizvadītajā nedēļā paziņoja par savu vēlmi jau pavisam drīz šo posteni pamest.

Jāsaka, Loginovam jau sen pienākas kāda atzinības zīme par eksperimentiem kognitīvās disonanses jomā. Proti, pretruna starp niknumu, ar kādu viņš un osta tiek kritizēta, un pašsaprotamību, ar kādu tiek pieņemts ostas finansiālais atbalsts dažādiem mediju un kultūras projektiem, ir tik nenoslēpjama, ka te bez zinātnes neiztikt.

Ja neironizē, tas, ka Loginovs vēlas amatu atstāt, bija zināms jau pērn. Acīmredzot viņam bija svarīgi sagaidīt sev labvēlīgus lēmumus dažās tiesvedībās, lai publika nevarētu teikt, ka viņš atkāpies šo spriedumu rezultātā. Ņemot vērā, cik sen un daudz šīs personas vārds cilāts publiskajā telpā, nedomāju, ka aiziet viņu pierunājusi ostas politiskā vadība, lai, kā saka, pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā neradītu papildu iemeslus uzbrukumiem. Pārmetumi ostai un Loginovam izteikti arī pirms citām vēlēšanām (un starplaikā), līdz ar to tie nu nebūtu izšķiroši arī šogad. Domāju, ka šoreiz nav iemesla neticēt, ka pēc gandrīz 20 gadiem šajā amatā Loginovam vienkārši apnika (iespējams, viņš pats lietotu citu darbības vārdu...).

Objektīvi vērtēt Loginova darbu ir grūti. Tranzīta nozare (par spīti t.s. kariem savulaik) patiesībā ir korporatīvi noslēgta un vēsi izturas pret «veļas mazgāšanu» publiski. Var tikai pieņemt, ka savs sakāmais būtu gan Latvijas dzelzceļa cilvēkiem, gan kravu termināļiem, bet, kā vēsta mūžsenā latvju gudrība, tepat vien visiem jādzīvo, attiecīgi... Cik esmu sapratis pat no cilvēkiem, kuri nav ostas pārvaldnieka fani, Loginovs esot bijis īsti laikā un vietā tad, kad ostā valdīja «mežonīgā kapitālisma» likumi deviņdesmito gadu pirmās puses tradīcijās. Viņa stils esot bijis atbilstošs, lai no līdzvērtīgām pozīcijām runātu ar labām manierēm neapgrūtinātiem personāžiem. Iespējams, laikam ejot, mainījās situācija, mainījās pats cilvēks, varbūt ne uz labo pusi. Jebkurā gadījumā būtu jānodala Loginova attiecības ar politiekonomisko faunu un floru no tieši ostas kā ekonomiska organisma attīstībā paveiktā.

ZZS darīs, bet nedarīs

Aizvadītajā nedēļā ZZS stādīja priekšā savu kandidātu Rīgas mēra postenim – Saeimas deputātu un biškopi (vai otrādi) Armandu Krauzi. Turpinājās arī asas diskusijas par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) reorganizāciju.

Ja jāraksturo Krauzes un izglītības tēmā iesaistīto izteikšanās skaidrība, prātā vien nāk bijušā ASV Federālās rezervju sistēmas vadītāja Alana Grīnspena savulaik norūktais: «Ja jūs sapratāt, ko es teicu, tas nozīmē, ka esmu pārteicies.»

Es personīgi Krauzes plānus Rīgā, kā arī skaidrojumu par RPIVA nesapratu.