Kempmayeristiem neizdodas piesmiet Latviju ECT

Kā aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijā, 2005.gada 29.martā ECT vērsās Jānis Svārpstons, Juris Ulmanis un Jānis Zips, kuri sūdzējās, ka 2003.gada 27.oktobrī kratīšanas «Kempmayer Media Latvia» telpās un iesniedzēju dzīvesvietās, kuru veica KNAB darbinieki, esot pārkāpušas viņu Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 8.pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Atsaucoties uz Konvencijas 13.pantu, iesniedzēji sūdzējās par efektīva tiesību aizsardzības līdzekļa neesamību, kas viņiem lieguši apstrīdēt kratīšanas lēmumu pamatotību, kā arī KNAB amatpersonu rīcību kratīšanas laikā.

Iesniedzēju sūdzības par kratīšanas likumīgumu un norises kārtību ECT noraidīja, jo iesniedzēji nebija ievērojuši Konvencijā noteikto sešu mēnešu termiņu sūdzības iesniegšanai. Tāpat ECT norādīja, ka iesniedzēju Satversmes tiesā iesniegtās konstitucionālās sūdzības tvērums neattiecās uz Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneša lēmumiem, kuru pamatotību viņi apstrīdēja ECT, un ka jebkurā gadījumā Satversmes tiesa nebūtu kompetenta spriest par tiesneša lēmumos ietverto pamatojumu.

Savukārt attiecībā uz iesniedzēju sūdzību par prokuratūras kompetenci, izvērtējot tiesībsargājošo iestāžu darbības, ECT norādīja, ka Satversmes tiesas 2004.gada 11.oktobra spriedumā lietā netika vērtēti iesniedzēju privātās dzīves neaizskaramības aspekti, tādēļ šis Satversmes spriedums nebija jāņem vērā Konvencijā noteikto sešu mēnešu termiņa sūdzības iesniegšanai aprēķināšanai.

Attiecībā uz iesniedzēju sūdzību par efektīva tiesību aizsardzības līdzekļa neesamību saistībā ar viņu sūdzību par Konvencijas 8.pantu, ECT norādīja, ka Konvencijas 13.pants ir piemērojams tikai gadījumos, kad prasība attiecībā uz apgalvoto Konvencijas pārkāpumu ir «pamatota». Tā kā šajā lietā ECT jau bija konstatējusi, ka iesniedzējiem nebija «pamatotas prasības» attiecībā uz apgalvoto Konvencijas 8.panta pārkāpumu, ECT secināja, ka Konvencijas 13.pants nav piemērojams.

Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.

Kā ziņots, 2003.gada 24.oktobrī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa tā dēvētās digitālās televīzijas krimināllietas ietvaros pieņēma lēmumu par kratīšanu «Kempmayer Media Latvia» telpās un iesniedzēju dzīvesvietās. Pāris dienas vēlāk KNAB darbinieki ieradās «Kempmayer Media Latvia» birojā un veica kratīšanu, izņemot vairākus lietiskos pierādījumus. Tajā pašā laikā kratīšanas notika arī visu trīs iesniedzēju dzīvesvietās.

Tāpat 2003.gada 3.novembrī iesniedzēji pārsūdzēja Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneša 2003.gada 24.oktobra lēmuma tiesiskumu Rīgas apgabaltiesā. Savukārt trīs dienas vēlāk iesniedzēji iesniedza sūdzību par KNAB amatpersonu rīcību kratīšanas laikā Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokuroram. Rīgas apgabaltiesa, izvērtējusi iesniedzēju sūdzības par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneša lēmumiem, tās noraidīja kā nepamatotas.

Kompetentais Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors, izvērtējis iesniedzēju sūdzības par KNAB amatpersonu rīcību, veicot kratīšanas «Kempmayer Media Latvia» birojā un iesniedzēju dzīvesvietās, tās noraidīja. Iesniedzēji prokurora lēmumu pārsūdzēja Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokuroram, Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokuroram un vēlāk ģenerālprokuroram. Ar 2004.gada 20.februāra galīgo lēmumu ģenerālprokurors noraidīja iesniedzēju sūdzības kā nepamatotas.

2004.gada martā iesniedzēji vērsās Satversmes tiesā, apstrīdot procesuālo normu, kas paredzēja prokuratūras pilnvaras tiesībsargājošo iestāžu darbības uzraudzībā, atbilstību Satversmei. 2004.gada 11.oktobrī spriedumā Satversmes tiesa noraidīja iesniedzēju konstitucionālo sūdzību.