Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/09/8450988t1h4aa4.jpg)
Traģēdija Dobelē nedēļas laikā kļuva par apspriešanas tematu teju katrā mājā. Jāatzīmē, ka vietējās pašvaldības atbildīgajiem dienestiem šis traģiskais gadījums bija pārsteigums - iepriekš nekas neesot liecinājis, ka ģimenē ir problēmas, raksta rus.TVNET.lv žurnāliste Viktorija Puškele.
Nedēļas laikā klajā nāca arvien jaunas šausminošas detaļas, noskaidrojās traģēdijas apstākļi - ģimene bija apmetusies 17,3 kvadrātmetrus lielā dzīvoklītī (vecāki šo dzīvokli bija izvēlējušies paši, tā, lai komunālie maksājumi atbilstu viņu ienākumiem); 23 gadus vecā mirusī sieviete, kuru kopā ar mirušā vīra un deviņus mēnešus vecās meitiņas mirstīgajām atliekām atrada dzīvoklī, nāves brīdī bija stāvoklī; ģimenei piederošā skapītī nama koplietošanas telpā atrada šļirces un «karamelizētu brūnu vielu»...
Dažas dienas pēc tam, kad atklātībā nāca informācija par notikušo, TV3 žurnālisti noskaidroja, ka runa ir par romu ģimeni. Nacionalitāte varbūt arī nespēlētu tik lielu lomu, norādīja TV3, ja vien skarbā realitāte nebūtu tāda, ka nelielā romu kopiena Latvijā sabiedrībā ir integrēta vāji un saskaras ar diskrimināciju.
Īpaši tas izpaužas darba tirgū, kas attiecīgi šādas ģimenes iedzen nabadzībā.
Jau 13 gadus šos jautājumus risina proaktīvās izglītības centrā, kas atrodas Jēkabpilī. Tur saka, ka
aptaujātie latvieši vārdos gan noliedz aizspriedumus pret romiem, tomēr realitātē ir pavisam citādi.
Kā jau bija sagaidāms, sabiedrības mesti akmeņi sāka krist sociālo darbinieku, pašvaldības un varas iestāžu dārziņā, no jauna liekot runāt par integrācijas un socializācijas problēmām atsevišķos sabiedrības slāņos un noteiktu tautību cilvēku atrašanos «riska zonā».
Latvijas Cilvēktiesību centra vadītāja Anhelita Kamenska uzskata, ka atbildību par šo problēmu jāuzņemas valsts institūcijām.
Ņemot vērā to, cik Latvijas romu sabiedrība ir maza - apmēram 12 000 cilvēku, neesot darīts pietiekami, lai šiem cilvēkiem palīdzētu.
Kultūras ministrijā, kuras atbildībā ir romu integrācijas jautājums, par to runāt nevēlas. Bažījas, ka vispārējo situāciju sasaistīs ar Dobeles traģēdiju, vēsta TV3.
Savstarpējo saistību šajā jautājumā nesaredz arī romu kopienas vadītājs Normunds Rudevičs, norādot, ka kas līdzīgs varēja notikt arī latviešu vai krievu ģimenē. Tāpēc atbildība esot jāuzņemas sociālajiem dienestiem.
Dažādu organizāciju un iestāžu pārstāvji atbildību par notikušo un to, kas vēl tikai varētu notikt, cenšas novelt viens uz otru. Bet Valsts policijas vadītājs Ints Ķuzis preses konferences laikā necenšas slēpt savu vilšanos par to, ka neviens no kaimiņiem neizsauca policiju un tamdēļ mazgadīgi bērni bija spiesti apmēram nedēļu pavadīt dzīvoklī kopā ar savu mirušo vecāku un deviņus mēnešus vecās māsiņas līķiem.
Patiešām, notikušais atklāja vairākas problēmas -
no vienas puses, sociālie dienesti, kuri nespēja laikus atklāt problēmas ģimenē, no otras puses - bezdarbīgie kaimiņi, kuri izsauca pašvaldības policiju ņaudoša kaķa dēļ un neizdarīja neko, dzirdot bērnu raudas un kliedzienus.
Daudzi latvieši bija sašutuši: kāpēc neviens līdzās esošais nepalīdzēja jaunajai sievietei, viņas vīram un mazajiem bērniem? Tomēr nedrīkstētu aizmirst, ka traģēdija notika municipālā dzīvoklī. Blogere Ksenija Andrijanova par to skarbi izsakās tā, ka «viegli būt par varoni, sēžot izremontētā dzīvoklī un dzerot kakao ar zefīriņiem».
Bet kāda meitene, kura pati bērnību pavadījusi sociālajā mājā, atklāj vēl vienu niansi: ja pats dzīvo šajā namā un esi izsaucis sociālos dienestus - tu esi «stukačs».
«Tevi sagaidīs tumšā stūrī, sabojās tavas mantas un ieliks sūdu tavās čībās,» raksta latviešu blogere.
Krievu TVNET lasītāji par notikušo pauda kardināli pretējus viedokļus.
Kamēr vieni traģēdijā vaino atbildīgo iestāžu un apkārtējo vienaldzību, citi vaino pašus mirušos: «Ja reiz ļaudis dara visu, lai nedzīvotu, tad nekādi labie nodomi nepalīdzēs.»
Skarbs, bet kaut kādā ziņā arī taisnīgs viedoklis.
Lūk, ieskats dažos no komentāriem
Lasītājs ar segvārdu Viesis raksta: «Nevajag braukt virsū valdībai un sociālajiem dienestiem. Nekas jauns, tā tas bijis arī agrāk, tikai nebija interneta. Manā bērnībā sociālajā mājā dzīvoja ģimene - 13 bērni. Mamma un tēvs alkoholiķi, bet papucis kaut kur periodiski strādāja. Mamma sēdēja mājās.
Žēloja viņus, visi kaimiņi palīdzēja, deva pārtikas produktus, lietas, bērnus baroja, kaut gan paši dzīvoja neba jau bagātībā. Policija uz šo dzīvokli devās kā uz darba vietu.
Kas tik nav noticis šajā ģimenē. Tagad viss internets būtu ar to pilns. Piemēram, trīsgadīgs bērns sēž 5. stāva logā, kājas pārkāris pāri malai, tad staigā pa atvērta loga palodzi, bet vecāku vienkārši nav mājās. Nu un ko darīt šajā situācijā? Klauvēja pie durvīm, sauca miliciju. Par laimi, viss beidzās labi. Citā tādā pašā ģimenē negāja nelaime secen: četri mazi bērni sadega privātmājā, jo piedzērušies vecāki aizgāja dzert tālāk pie kaimiņiem.
Ja ļaudis dara visu, lai nedzīvotu, nekādi labie nodomi nepalīdzēs.
Nekādi kaimiņi, sabiedrība, valsts iestādes un tamlīdzīgi ar labajiem nodomiem nepalīdzēs. Viņiem arī tā ir labi, viņiem patīk tā dzīvot. Bērnus no tādām ģimenēm labot nevar. Neticat? Paņemiet pie sevis mājās, kā izdarīja mana vecmāmiņa,
kas gribēja daudzbērnu ģimenei palīdzēt. Dārga viņai tā palīdzība sanāca, visās šīs vārda nozīmēs.»
Vēl viens komentētājs ar segvārdu Pravda0001 raksta: «Savā laikā arī sanāca dzīvot šādu ļaužu vidū, šo publiku labi pazīstu. Viņiem žēl manis. Jo es katru dienu eju uz darbu. Es nevaru atļauties pietempties, plostot nedēļu un atmest darbam ar roku.
Bet viņi domā, ka dzīvo labi un pareizi. Dzīvo savā baudā. Bet lohi ir tādi kā es, kas par savu nodokļu naudu viņiem pērk sociālos dzīvokļus, kamēr pašam jānodrošina savi dzīves apstākļi par savu naudu. Mēs viņiem maksājam pabalstu.
Man savukārt no valsts nepienākas ne centa, bet jāmaksā nodokļi. Poliklīnikās viņus ārstē bez maksas, mani ne. Brauciens sabiedriskajā transportā - haļava. Protams, viņi taču ir maznodrošinātie. Es taču esmu tas muļķītis, kas strādā un attiecīgi - sevi nodrošina.»