Ūdrīša sieva: viņš sācis man rakstīt dzejoli...

Kā žurnāla «Ieva» intervijā stāsta Ilona Balode-Ūdre, viņai pamazām kļūst vieglāk un noteikti ir kļuvusi stiprāka. Piedāvājam dažas atziņas no šīs nedēļas intervijas:

• Pirmās divas nedēļas domāju, ka sajukšu prātā, biju pilnīgi viena, neviena palīga. (..) Man viss bija jāapgūst no nulles - mainīt pamperus, laist ūdeni gastrozondē, izgulējumus pārsiet... Tagad es to visu māku. Sākumā viss neiznāca tik viegli, pēc tam izveidojās sistēma.

  Un tā apziņa, ka viņa dzīvība ir manās rokās. Plus viens mazs cilvēks, kuram vajag mammu.

• Cik nav bijis tā, ka liekas - bezcers, nekas neiet uz priekšu! Un tad pēkšņi viņš kaut ko iemācās, un ir milzīgs prieks! Kļūst vieglāk. Katra mazā lietiņa, ko Rolands pats apgūst, ir milzīgs atspaids.
• Ūdris ir pilnīgi cits cilvēks.

  Samainīts. Piedzimis no jauna. Es viņam n-tās reizes esmu prasījusi -nu, kā tur bija? Tu Dievu redzēji?

  (..) Sajūta, ka viņš atgriezies no tās komas kā izskalots. Tīrāks, kā izbalināts. Bez grēkiem. Kaut kur pazudušas tās dzīves bruņas.

• Es nešaubos, ka Rolands staigās. Varbūt nekāps Himalajos. Bet varbūt kāps!
• Ziņģīte (Inese Ziņģīte) brauca smagākajā laikā, kad viņš visus lamāja un dzina projām. Kā ezis. Bet Ziņģīte nāca ar tādu atvērtību, kā līdzīga. Savās sarkanajās zeķubiksēs ierāpās pie Ūdra gultā, un aiziet - sāka vingrot!
• Uz to var skatīties kā uz lielu nelaimi,

  bet var skatīties kā uz sava veida dāvanu.

  Ir sliktās dienas, kad ir sūdīgi un baigais pārgurums. Bet tādu nav tik daudz. Vairāk es katru dienu sajūtu tādu pateicību. Man ir Ūdris un Bārts, baigi foršā ģimene. Un kaķi. Un saprotu, ka dzīvība un attiecības patiesībā ir tāds brīnums. Tad to sāc novērtēt....

• Sarunāju ergoterapeitu, kurš māca rakstīt datorā.

  Ūdris sācis rakstīt man dzejoli. Ar nosaukumu «Ilona Balode». Vienā stundā uzraksta rindiņu. Pa vienam burtam...

  Jātiek ārā no tā ķermeņa gūsta. Tad jau būs labi.

Pilnu interviju lasi šīs nedēļas žurnālā «IEVA».