Slimi, nosaluši un pamesti likteņa varā - Grieķijas bēgļu nometņu iemītnieku ikdiena

VIAL nometnes iemītnieki: mums neviens nepalīdz

Žurnālistiem iekļūšana VIAL nometnē nav iespējama. Grieķijas valdība šobrīd ir liegusi apmeklēt visus «hotspotus», kuri ir uz salām. Iemeslu šādai rīcībai neizdevās uzzināt, taču neoficiāli grieķu žurnālisti pauda pārliecību, ka tas ir tādēļ, ka valdībai ir kauns par dzīves apstākļiem nometnēs. Dažās no tām trūkst pārtikas, ir problēmas ar apkuri, siltumu, karsto ūdeni un dzīves telpām bēgļiem. Lai arī VIAL nometne ir tā dēvētais «hotspots», kur bēgļi nokļūst vispirms, kad tiek izglābti jūrā, daudzi cilvēki tur mitinās gandrīz gadu – astoņus vai deviņus mēnešus.

Kaut arī mums nav nepieciešamās atļaujas, dodamies uz VIAL, kas atrodas nomaļus no Hiosas galvenās pilsētiņas, salas lauku apvidū. Grieķu taksistam, kurš mūs ved uz nometni, mēģinām ieskaidrot, ka mums vajadzēs izkāpt kādu kilometru pirms tās, lai lieki nepievērstu vietējās policijas uzmanību. Taču taksists angliski nesaprot un pieved mūs pie pašiem vārtiem. No turienes nekavējoties dodamies projām, kamēr mūs neviens nav pamanījis. Nometnes apkārtnē aug olīvas un mastika, un mēs apmetamies krūmos, lai izlūkotu situāciju.

Grieķijai nav ne vainas, bet ļaujiet man strādāt

Netālu sastopam pāris bērnus, kuri spēlē futbolu, un dažus nigēriešus. Viens no viņiem - Kevins - labprāt ar mums aprunājas. Nigērietis interesējas, cik ilgi esam uz salas. Stāstām, ka būsim tikai trīs dienas un dzīvojam galvenajā pilsētiņā. Prasām, kā iet viņam. «Mans draugs, ēdiens šeit ir slikts. Nav naudas, lai nopirktu kaut ko citu. Esmu šeit septiņus mēnešus. Gaidu atbildi [par patvēruma tiesību piešķiršanu]. Vēlos citur. Grieķijai nav ne vainas, taču vislabāk gribētu uz Dāniju. Ļaujiet man kaut ko darīt – gribu strādāt. Taču man to neļauj,» saka nigērietis.

Kevins nesmēķē, taču viņa draugs – cits nigērietis - ļoti labprāt pieņem cigareti. Iebāžu kabatā roku, Kevins saklausa naudas šķindoņu un lūdz iedot viņam. Iedodu aptuveni eiro sīknaudā. Arī tik neliela summa viņam šķiet noderīga. Kevins stāsta, ka Nigērijā ir daudz Boko Haram teroristu. Neesot tik smagi kā iepriekš, taču joprojām notiekot uzbrukumi.

Atnāk cits nigērietis. Viņš interesējas, ko mēs šeit darām. Arī viņš stāsta, ka nometnē ir slikti dzīves apstākļi. Viņš esot bijis saslimis, taču ārsti neesot viņu ārstējuši. «Te nav labi. Nav labi. Te nedzīvo labi cilvēki,» viņš atkārto. Naktīs ir ļoti auksti gulēt, nepietiek siltu drēbju, segu. «Visur ir labāk nekā šeit,» atzīst jaunais vīrietis, kurš nevēlas atklāt savu vārdu. «Citās vietās bēgļiem palīdz. VIAL nav nekā. Arī bērniem nav nekā. Visa nauda, ar kuru es šeit ierados, ir beigusies,» sūrojas patvēruma meklētājs. Arī viņš vēlas doties uz Dāniju.

Kevins dodas aprunāties ar bērniem, kuri spēlē futbolu, vai viņi vēlas fotografēties. Atnācis atpakaļ, viņš stāsta, ka gaida Ziemassvētkus. Taču svinību nekādu nebūšot. «Nav jau naudas. Kādi svētki var būt, ja nav pat naudas labam ēdienam?» Ierodas Kevina brālis Tonijs. Brālis nometnē ir jau astoņus mēnešus. Radinieku viņiem Eiropā nav. Brāļi cīnās par savu izdzīvošanu kā māk. Izdalām vēl dažas cigaretes un dodamies tālāk.

Caurums žogā, gulēšana caurvējā un smaga slimība

Afgānis sēž pie nometnes žoga un tukšu skatienu veras uz ceļu. Ieraugot mūs, ir nedaudz izbijies. Atvainojas, ka īpaši labā angļu valodā nerunā. Viņš saka, ka nometnē dzīves apstākļi ir tīri ciešami un šeit dzīvo jau deviņus mēnešus. Uz VIAL nometni viņš pārvietots 29.martā. «Nometnē ir labs dzeramais ūdens. Taču ēdiens – tas nav labs. Tikai dažas dienas ēdiens ir svaigs.»

Viņš nometnē dzīvo viens pats. Devies bēgļu gaitās Afganistānā notiekošā kara dēļ. Ģimene tā arī Afganistānā palikusi. Viņš stāsta, ka nometnē žurnālisti nedrīkst iet iekšā. Taču ir citi veidi, kā tajā iekļūt. Afgānis mums norāda caurumu žogā, kuru izgriezuši nometnes iemītnieki. Lai stieples neplēstu drēbes, tās ir nolocītas. Caurums ir pietiekami plats, lai pa to varētu tikt nometnē iekšā vai ārā pēc vajadzības. «Ejiet iekšā pa turieni,» saka afgānis.

Iekļuvuši nometnē, sastopam kurdu meiteni, kura aicina ciemos pie savas ģimenes. Kurdu konteinerā ierodamies brīdī, kad tiek gatavotas pusdienas. Ģimenes galva, aptuveni 50 gadus vecs vīrietis vārdā Kerla, laipni aicina mūs tajās piedalīties. Par galdu kalpo gultas mala, kur tiek liktas pāris lavaša plāksnes un mazās sulas paciņas. Redzot mūsu apmulsumu, vīrietis ātri kurdu manierē sagatavo mums tradicionālu uzkodu.

Ģimenē ir astoņi cilvēki – seši skolas vecuma bērni un tēvs ar māti. Jaunā paaudze saprot angļu valodu un labprāt komunicē ar mums, tulkojot saviem vecākiem, kas mēs esam un ko gribam. To, kur ir Latvija, viņi īsti nezina un ar lielu ziņkāri pēta karti telefonā un prasa, kā pie mums izskatās un vai mūsu valstī arī dzīvo kurdi. Interesējas arī par to, vai mūsu valstī ir bēgļi. Stāstām, ka ir tikai daži desmiti. Kurdi prasa, vai bēgļiem Latvijā ir labi. Sakām, ka labāk nekā dzīvot nometnē, taču tajā pašā laikā tā ir ļoti auksta zeme.

Ģimene vēlas nokļūt Zviedrijā, Lielbritānijā vai Nīderlandē. Viņi esot saņēmuši patvērumu Eiropas Savienībā, bet šobrīd gaidot brīdi, kad tiks izsniegta atļauja doties uz Atēnām. Tas ticis solīts jau vairāk nekā pirms mēneša. Ģimene nezina, kādēļ ir notikusi tāda aizkavēšanās. Gaidot atļauju, bērni sākuši slimot, jo guļot caurvējā, bet lietus tiekot iekšā pa dažādām spraugām. Savukārt mātei, kura sirgst ar sirdskaiti, vēl vairāk pasliktinājusies veselība. «Te jau neviens neko neārstē. Viņai ir smaga slimība, bet te ir tikai daži ārsti,» saka Kerla.

Sieviete mūs negrib laist projām, kamēr kārtīgi nepaēdīsim. Stāstām kurdu ģimenei, ka mums nav nepieciešamās atļaujas, lai uzturētos VIAL nometnē. Vaicājam, kā kurdu valodā ir «paldies». Tas, izrādās, ir «sipas».

Kamēr mēs sarunājamies ar kurdu ģimeni, blakus konteinerā ierodas ANO un policijas pārstāvji, jo tur dzīvojošie sīrieši ir kaut ko sastrādājuši. Aiz sienas dzirdama uztraukta diskusija arābu valodā, un policisti stāv uz ielas, blakus telpai, kurā esam mēs. Kurdu meitene mums saka, ka nekādā gadījumā nedrīkstam iet ārā, jo «viņi [policisti] būs ļoti, ļoti dusmīgi». Viņas mazākais brālis kalpo par novērotāju, kurš sniedz ziņas par varasiestāžu pārstāvju darbībām. Nogaidām vairākas saspringuma pilnas minūtes, līdz nelūgtie viesi dodas projām un blakus konteinerā valda miers, lai nometni atstātu pa to pašu spraugu, pa kuru tikām iekšā. Kurdu ģimenes galva no mums atvadās, novēlot mieru.

Dzīves apstākļu uzlabošanai nometnēs traucē birokrātiski šķēršļi

ANO Bēgļu aģentūras pārstāvniecības Hiosas salā vadītāja Barbara Kolzi (Barbara Colzi) sarunā ar TVNET stāsta, ka iemesls, kādēļ SUDA nometnē daļa cilvēku mitinās pludmalē, ir tāds, ka šeit ieradušies pavisam nesen. Vairumam bēgļu ir atrastas vietas nometnes iekšienē. Kolzi norāda, ka no SUDA cilvēki regulāri tiek pārcelti tālāk, piemēram, uz Atēnām un tā rezultātā atbrīvojas vietas, kuras var izmantot teltīs dzīvojošie.

Ne SUDA, ne VIAL nometni nav iespējams paplašināt, jo tam atļaujas nedod pašvaldība. SUDA gadījumā, tā kā nometne ir izvietota gar vecās Hiosas pils mūriem, jebkādas darbības šeit ir arī jāsaskaņo ar arheologiem. «Dažiem cilvēkiem diemžēl ir jāgaida ārpusē, teltīs, kamēr atbrīvosies vieta. Ir bijis ierosinājums būvēt jaunu nometni, taču pašvaldība to neļauj,» skaidro Kolzi.

Bēgļu aģentūru arī uztrauc ziemas atnākšana, jo cilvēkiem, īpaši SUDA nometnē, ir auksti un nepieciešams siltums. Aģentūra ir uzlabojusi nometnes elektroinstalāciju, taču Hiosas pašvaldība nav devusi atļauju, lai to pieslēgtu pie vietējā elektrotīkla, un pašā nometnē šobrīd nav nepieciešamās jaudas, lai nodrošinātu pietiekamu siltumapgādi. «Mēs saprotam, ka attēli ar nosalušiem bēgļiem vēja saplēstās teltīs izskatās ļoti nelāgi. Mēs daudzas reizes esam lūguši atbildīgajām iestādēm atļauju uzlabot elektrotīklu [bet tā nav saņemta],» atzīst Kolzi.