Šodienas redaktors:
Lauma Lazdiņa
Iesūti ziņu!

Meklēju darbu, kur vienā naktī varētu nopelnīt 100 eiro. Atradu!

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Raksta foto
Foto: PantherMedia/Scanpix

Ko lai dara jauns puisis, kas tikko sācis mācīties Rīgā, bet kura vecākiem nav naudas, ar ko samaksāt lielo mācību maksu un puiša dzīvošanas izdevumus? Valdemārs, daudz nedomādams, meklēja un atrada izeju - viņš paralēli studijām sāka strādāt kādā galvaspilsētas bārā, kas izrādījās visai ienesīga darba vieta.

 
Raksta foto
Foto: PantherMedia/Scanpix

Kautrīgais lauku puisis pilsētā

Studentu dzīves vilinājumi

Ticis prom no vecāku mierīgās ligzdas, kurā viņiem par mierinājumu vēl palika nedaudz jaunāks brālis un pamatskolniece māsa, Valdemārs ātri vien iejutās studentu dzīvē. «Izbaudīju pilnīgi visas tās nianses, tostarp negulētas naktis, milzīgus alus plūdus un gadījuma sakarus ar kursa biedrenēm.

Tagad brīnos, kā pa vidu visam tam tiku galā ar studijām. Laikam jau palīdzēja mana labā galva un atmiņa, kas ļāva nokārtot pārbaudes darbus arī tad, kad biju apmeklējis tikai dažas lekcijas.»

Paralēli izklaidēm un studijām Valdemārs arī strādāja bārā.

Bārā iepazinu pilnīgi savādākus cilvēkus, nekā zināju savos laukos.

«Redzēju sabiedrībā zināmus un ietekmīgus cilvēkus, kurus iepriekš biju redzējis tikai TV ekrānos un glancētajos žurnālos. Sākumā uz viņiem skatījos ar atvērtu muti, izbrīnu un apbrīnu, jo man bija knapi 18 gadi un es vēl neko daudz nebiju redzējis no šīs dzīves, bet vēlāk pieradu pie šādas sabiedrības un sāku justies pat nedaudz līdzīgs (vienā līmenī) ar viņiem. Cilvēks jau paliek cilvēks, vienalga, vai viņam makā ir 5 eiro vai 5000 eiro.»

Kā mainījās lauku puisis?

«Kad atbraucu uz Rīgu, iesākumā nevarēju pierast pie cilvēku masām un apkārtējo ļaužu neieinteresētības. Manā miestā visi viens otru pazina, katrs sveicinājās ar katru un zināja (vai vismaz domāja, ka zina), kur kaimiņi dodas un kas viņiem padomā. Bet te, Rīgā, visi iet viens otram garām un neliekas ne zinis, ja kādam kaut kas noticis.

Nedaudz kaunējos par savu lauciniecisko izcelsmi, bet tad sapratu, ka tā no defekta var kļūt par manu rozīnīti.

Kad to apzinājos, vairs necentos tik ļoti piedomāt pie savas izrunas, ko sākumā mēģināju mainīt, un manierēm, kas nebija pieslīpētas smalkai publikai. Atļāvu sev būt tādam, kāds patiesībā esmu. Un man kļuva vieglāk dzīvot un strādāt.

Redzēju, ka arī daži labi augsta ranga biznesmeņi un politiķi nekaunas no savas laucinieciskās izcelsmes un pagātnes. Nospriedu: ar ko es sliktāks?»

 
Raksta foto
Foto: PantherMedia/Scanpix

Piedzērušies tēviņi un mātītes

Var labi nopelnīt un nodibināt noderīgus kontaktus

Valdemārs saka, ka viņam jau no paša sākuma iepaticies darbs bārā. Lai gan viņš studējis nopietnas zinības un iepriekš bija plānojis kļūt par labu juristu, izrādījās, ka arī vienkāršā bārmeņa darbā var labi nopelnīt.

«Man kā jaunam un nepieredzējušam puisim saņemtā alga likās kosmiski liela. Mēdzu uzsaukt gan draugiem, gan nepazīstamākiem cilvēkiem. Man nebija žēl!

Vienlaikus daļu no ienākumiem sūtīju saviem vecākiem, kuriem tajā laikā neklājās viegli un kuriem vajadzēja skolot māsu un brāli.

Tāpat palīdzēju viņiem ar lielākiem izdevumiem, piemēram, šķūnīša remontu un ikgadējo auto apskati.»

Pamazām Valdemārs iepazina bāra apmeklētāju tipus un viņu uzvedību. Atklājās arī ne visai iepriecinoša aina par cilvēku raksturiem, uzvedību (it sevišķi alkohola ietekmē) un vēlmi pēc varas izrādīšanas.

«Tā kā manā ģimenē alkoholu lietoja visai reti un mazās devās,

iepriekš nezināju, ka piedzērušies vīrieši var kļūt par tēviņiem, bet sievietes - par mātītēm.

Mani nedaudz pārsteidza, ka alkohols var tik krasi izmainīt cilvēku uzvedību negatīvā virzienā.

Protams, bija arī apmeklētāji, kuri dzērumā kļuva draudzīgāki un laipnāki, bet gadījās arī pa kādam agresīvākam un nepatīkamākam tipiņam, kurš draud ar bāra inventāra iznīcināšanu un ietekmīgiem drauģeļiem.

Bārmenis - draugs jebkuram klientam

Es kā bārmenis biju fiziski aizsargāts, jo pie mums pastāvīgi dežurēja apsargi, bet dabūju ciest no dažādiem vārdiskiem uzbrukumiem. Sākumā pārdzīvoju, bet tad nolēmu saglabāt mieru un draudzīgu attieksmi arī pret tādiem klientiem. Un izrādījās, ka tad dzīve kļuva vieglāka.»

Mēģināju pieņemt, ka pie bāra letes izteiktās rupjības nav domātas man, bet kādam biznesa partnerim, dzīvesbiedram vai citiem ģimenes locekļiem.

«Diemžēl dažādas lamas un rupjības - tā ir manu ausu ikdiena šajā darbā. Gadās, ka bāra apmeklētāji sadusmojas viens uz otru tik ļoti, ka sāk palaist rokas. Tad ātri saucu apsargu, kurš nomierina karstgalvjus, arī izraidot ārā.»

 
Raksta foto
Foto: PantherMedia/Scanpix

100 eiro par maiņu - pilnīgi reāli

Par iztikšanu vairs nav jādomā

Savos nepilnos desmit bārmeņa darba gados Valdemārs strādājis vairākos Rīgas bāros, bet kopumā viņš savu darbu vērtē kā labi apmaksātu.

«Protams, tam ir savas negatīvās puses, piemēram, negulētas naktis, ilgstoša atrašanās piepīpētās un slikti vēdinātās telpās, bet katram maizes klaipiņam ir sava garoza. Ar to jāiemācās sadzīvot.»

Man ir svarīgi, ka, pateicoties savam bārmeņa darbam, varu īpaši neskaitīt naudu.

«Man nav jāuztraucas par ikmēneša maksājumiem un to ietekmi uz savu budžetu. Tāpat varu atļauties labu mašīnu, ar ko aizbraukt pie vecākiem uz laukiem. Zinu - ja man kādreiz būs bērni, viņu mammai nebūs jāstaigā pa lietoto apģērbu veikaliem un jāmeklē lētākās drēbītes. Es gribu, lai viņi saņem labāko.»

Cits par citu savādāks

Lūgts raksturot savus klientus, Valdemārs stāsta, ka viņi ir ļoti dažādi.

«Ja man būtu jāpasaka tikai viens vārds par saviem klientiem, tas būtu: dažādība. Ja tu man atļautu minēt vēl otru, es teiktu: interesanti. Šeit, bārā, pārliecinājos, ka katrs cilvēks ir pilnīgi unikāls. Protams, ir dažas vienojošas, līdzīgas un pat vienādas iezīmes un rīcības modeļi, bet kopumā klienti ir ļoti interesanti. Laika gaitā esmu iemanījies prognozēt viņu rīcību.»

Dažs reibumā kļūst ļoti dāsns un neskopojas ar dzeramnaudu, bet citam atkal iestājas lielais taupīšanas režīms un viņš cenšas neizdot ne lieku centu.

Bet kā tad ar apgūto jurista profesiju?

Cepuri nost, bakalaura studijas Valdemārs pabeidza daudzmaz normāli. Lai arī patlaban viņš tur apgūtās zināšanas profesionāli nekur neizmanto, tomēr nenožēlo studijās pavadītos gados.

«Tagad esmu nepilnus 30 gadus vecs, un nedomāju, ka mana dzīve jau ir beigusies. Neesmu drošs, ka visu mūžu vēlēšos stāvēt aiz bāra letes. Varbūt pēc kāda laika vēlēšos praktizēties jurisprudencē un varbūt pat turpināt studijas šajā jomā.

Nezinu, pagaidām nedomāju par kardinālām dzīves izmaiņām.

Man patīk tas, ko daru, tāpēc neredzu iemeslu kaut ko mainīt mainīšanas pēc. Varbūt tad, kad man būs pašam sava ģimene un bērni, būšu spiests izvēlēties citu nozari. Šobrīd man nav nopietnu attiecību, tāpēc nav jāsaskaņo darba un atpūtas režīms.

Patlaban esmu ļoti apmierināts ar bārmeņa profesiju un tās sniegtajām iespējām. Esmu nodibinājis daudz jaunu un, iespējams, vēlākajā dzīvē noderīgu kontaktu.

Pazīstu cilvēkus dažādos viņu dzīves brīžos - zinu, ko no katra tipa sagaidīt gan līksmībā, gan pamatīgas ķezas gadījumos. Mani vairs nebaida un neizbrīna cilvēku cilvēcīgums.»

Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu