C hepatīta slimnieks: valstij par savām kļūdām ir jāmaksā

Viņš ir sašutis par to, ka valsts atsakās uzņemties jebkāda veida atbildību saistībā ar viņa inficēšanu. «Ikviens cilvēks savā darbā atbild par to, ko dara. Ja atslēdznieks vai mehāniķis sabojā kādu detaļu, viņš par to maksā. Valsts par savām kļūdām nemaksā. Valsts tikai ņem,» uzsver Dmitrijs.

Sākumā Dmitrijam tika veikta ārstēšana, kuras izmaksas daļēji sedza valsts, tomēr arī viņš pats mēnesī bija spiests šķirties no 200 latiem, kas, ņemot vērā viņa nelielos ienākumus, bija prāva summa. Kādu ārstēts, bet progress bijis minimāls, tāpēc ārstēšana tika pārtraukta. Dmitrijs stāsta, ka C hepatīts būtiski ir mainījis gan viņa ikdienas dzīvi, gan spēju strādāt.

Dimitrijs neredz izeju no situācijas, jo pēc pirmā neefektīvā kursa valsts viņam nekādas alternatīvas nav piedāvājusi. «Es vēlētos dzīvot tādu dzīvi, kādu dzīvoju pirms inficēšanās. Kad tikko inficējos, ārsti man teica, ka ar šo slimību varot dzīvot pat 10 gadus. Principā sanāk, ka mans laiks ir beidzies. Nekādu uzlabojumu nav un nevar būt, ja nekas netiek ārstēts.»

To, ka inficējies valsts poliklīnikā, Dmitrijs pierādīt nevar. Liela daļa C hepatīta nēsātāju nemaz neapzinās, ka ir saslimuši, jo hroniskā C hepatīta simptomi var nebūt redzami gadiem ilgi. Arī Jānis to, ka inficējies ar hepatītu, uzzināja tikai vairākus gadus pēc inficēšanās. Jāņa pirmais ārstēšanās kurss bija neefektīvs, jo medikamentus viņa organisms atgrūda, taču jaunos medikamentus, kas efektīvi 98% gadījumu, viņam var nākties gaidīt pat piecus gadus. Tikmēr Jānis par saviem līdzekļiem iegādājas zāles, kas C hepatītu neārstē, taču bremzē tā progresa ātrumu. To cena - 60 eiro par vienu iepakojumu.

C hepatīta pacientu apvienībā informē, ka slimniekiem nozīmīga ir arī aknu transplantācija, ko Latvija saviem iedzīvotājiem nenodrošina. C hepatītam sasniedzot 3. un 4. aknu fibrozes stadiju, pastāv liela iespēja, ka iestāsies aknu ciroze, kam seko aknu vēzis. Šajos gadījumos cilvēku dzīvības var glābt tikai aknu transplantācija, taču tās veikšana pašlaik var notikt tikai ārzemēs. Turklāt lielākoties tikai ar ziedojumu un personīgo līdzekļu palīdzību.

Pēc apvienības paustā, viens no aspektiem, kas palēnina gan C hepatīta pacientu aptveršanu, gan nacionāla mēroga ārstēšanas stratēģijas īstenošanu, ir pacientu reģistra trūkums. Tas vēl nav izstrādāts, tāpēc nav iespējams aplēst C hepatīta ietekmi valstī.

Apvienība norāda, ka nākamgad C hepatīta ārstēšanai ar jaunās paaudzes medikamentiem paredzēts par 1,5 miljoniem eiro mazāks finansējums - tas nozīmē, ka pie efektīvām ārstniecības metodēm tiktu vien 15 pacientu gadā.

Salīdzinot ar citām valstīm, risks saslimt ar C hepatītu Latvijā esot relatīvi augsts. Liela daļa pacientu ar slimību inficējas ikdienas situācijās - izmantojot ārstniecības vai kosmētiskos pakalpojumus. Juridisko likuma aizsargmehānismu esot maz, un pacientiem nav iespējams vērsties pret pakalpojumu sniedzējiem, jo pierādīt uzņēmuma vainu pirms vairākiem gadiem veiktā pārkāpumā nevar.

Jau ziņots, ka C hepatīta pacientu apvienība satraukta par finansējuma samazinājumu nākamajā gadā jaunajai un efektīvajai terapijai un aicina atbildīgās iestādes finansējumu starp veco un jauno terapiju sadalīt, pamatojoties uz pacientu vajadzībām.

Kā norādīja apvienības pārstāvis Kristaps Kaugurs, bijušā veselības ministra Gunta Belēviča laikā C hepatīta un HIV ārstēšanai papildus tika piešķirti 4,2 miljoni eiro šogad, teju četri miljoni eiro nākamgad un 3,75 miljoni eiro 2018.gadā.