Kā pamazām zaudējam savu valsti.. Pašu vainas dēļ

25 gados mēs esam sačakarējuši savu neatkarīgo valsti. Jā, mēs visi. Gan tie, kas nemitīgi ir pie lēmumu pieņemšanas, gan tie, kas nemitīgi viņus ievēl augstajos amatos un tad bezpalīdzīgi vai vienaldzīgi noraugās, kā saujiņa rauš kopējo labumu sev, saujiņa priecājas, ka ir tikuši pie drupačām no pirmo galda un kā milzīgs aparāts audzē sevi uz aizvien mazāk palikušās tautas rēķina.

Bet visvairāk uztrauc esošā cilvēku sašķeltība. Prezidents svētku uzrunā norādīja, ka jāveicina sašķeltības mazināšana. Tajā pašā laikā Prezidenta kancelejai algu pieaugums par 500 eiro, deputātiem par 200, visās valdēs, padomēs desmitiem tūkstošu eiro algas. Taču sašķeltība pat nav labklājībā, nenormāla plaisa ir tautas un tās «priekšstāvju» realitātes uztverē!

Šie ļaudis dzīvo pilnīgi citā pasaulē. Diemžēl. Viņi nejūt, ka cilvēki paliek aizvien neapmierinātāki, nejūt, ka nevar tagad sev paaugstināt algas, pat ja kārtējie MK noteikumi to ļauj, jo liela daļa cilvēku slīgst aizvien lielākā nabadzībā, jo nav naudas medicīnai, policijai, izglītībai. Cilvēki šodien ir politiski inerti, jo nesaskata jēgu, ka kaut kas mainīsies, bet cilvēki nav muļķi!! Viss šis cirks ar VID vadītāju, ar KNAB vadību, ar bezatbildīgiem miljonu tēriņiem, ar nodokļu politiku, tas veido cilvēku priekšstatu par saviem «vadītājiem». Katram skaidrs, ka augšai ir nospļauties ne tikai, ko apakšas domā par viņiem, bet arī, ko ēdīs, jo tabulās un «excelī» izskatās labi.

Mums ir izveidojusies divpolāra sabiedrība, bet ne starp latviešiem un krieviem, kā daudzi gribētu, lai uzturētu savas politiskās ambīcijas, pat ne starp trūcīgiem un bagātiem, bet gan starp tautu un valsti. Un tas ir biedējoši… vai tiešām tur augšā nav skaidrs, ka drīz nebūs ko pārvaldīt, ja ar cilvēkiem nerēķināsies. Var būt treknie gadi, var būt trūcīgi, bet tiem ir jābūt kopējiem. Nevar Eiropas valstī lielākā daļa sabiedrības dzīvot beztiesiski, bez iespējām ietekmēt savu valsti.

Es daudz runāju ar cilvēkiem. Gan ar veiksmīgiem, gan ne tik ļoti, un jūtu, ka ļoti maz ir apmierinātu ar pašreizējo situāciju, briest sūdi. Ja neko nemainīsim, šī valsts izjuks. Vai tā būs revolūcija, vai tiesiski ļausim kādiem «klauniem» ar tukšiem saukļiem tikt pie varas un nolaist visu podā, bet tā, kā ir, vairs nepaliks. Sajūta ir kā pirms 3. Atmodas. Ir pēdējais brīdis tautai iejaukties, citādi būs par vēlu.

Svētku koncertā klausījos, kā koris dzied Ievas Akurāteres savulaik izpildīto Atmodas himnu «Manai tautai» un apjautu, ka esam turpat, kur bijām tad:

«Mana tauta, tā nīkst visās pasaules malās.
Bez zemes savas tā cīnās un dalās.
Mana tauta, tā nīkst visās pasaules malās,
Pat savā zemē tā neaug kā nākas.
Katra diena, tā sāp visai latviešu tautai,
Dalītai, šķirtai tik skumji skan dziesma.
Katra diena, tā sāp visai latviešu tautai,
Dalītai, šķirtai dziest lēnām mums liesma.»

Mums puse aktīvo cilvēku ir emigrējuši, atlikušie ļodzās zem aizvien pieaugošā valsts aparāta sloga.

Ticība valstij ir katastrofāli zemā līmenī.

Šoreiz nav sveša vara mūs bradājusi, mūsu pašu «bāleliņi» ved mūs bedrē.

Es aicinu cilvēkus, visus - lauciniekus un pilsētniekus, bagātākus un trūcīgākus, latviešus, krievus un pārējās tautas, kas mīl mūsu zemi un grib šeit dzīvot mierā un pārticībā –

esiet aktīvi, piedalieties sabiedrības norisēs, analizējiet, jautājiet, pieprasiet, nenoskatieties, kā mūsu valsts pazūd!

Deputāti ir tautas ievēlēti un apmaksāti, un tauta par viņiem var lemt.

Mums vajag vēl vienu Atmodu, šoreiz pašiem sev!

Vilnis