Nākotne būs pats interesantākais laiks mums visiem - kopā ar Latviju

Nākotne pieder mazajām valstīm, kuru uz planētas būs aizvien vairāk. Dinozaurimpēriju laiks sen garām. To karma ir pagātnes nospiedumu gūstā, un tāpēc nākotnei vairs nav nekā iedrošinoša, ko «lielajiem» teikt. Impēriju laiks ir beidzies tāpēc, ka to genofondā eksistē kari kā iekodēta vienība. Bez tās «viņi» nevar iztikt, un tāpēc kaušļiem jāatslābst un okupantiem jāatžirgst. Varmācība nespēj sēt, tā spēj vienīgi pļaut.

Mums ir labāk, jo pašiem pieder perspektīva, dinamiska valsts ar visiem tās lieliskajiem gadalaikiem dabā un cītīgajiem cilvēkiem laboratorijās, auditorijās, birojos, ofisos, lauku viensētās, blokmāju dzīvokļos un servisa pakalpojumu lidlaukos. Mums pieder nākotne, kopā ar lielisko Latviju, kura šodien svin savu dzimšanas dienu.

Atpakaļskata spogulis

Lai novērtētu Latvijas panākumus, ir jēga paraudzīties uz bijušo okupantu – Padomju Savienību jeb «dinozaurimpēriju», kuras pilnvaras šodien pārņēmusi Putina Krievija. Nedomāju, ka kāds no mums, cienījamo lasītāj, šodien vēlētos atrasties Putina impērijas sastāvā, jo tā ir valsts, kurā viss ir iepriekš nolemts un noteicējs ir cars Putins. Ekonomika tur joprojām atrodas lejupejošā spirālē (pērn un šogad kopprodukts -4%; naftas cenu kritums, Krimas okupācijas sankciju sekas, valsts budžeta deficīts). Putins tirgus ekonomiku vienkārši nesaprot un tāpēc (taupības nolūkos) neļauj samazināt izdevumus krievu kara mašīnai. Korupcijas vāks nospiež uzņēmējdarbības iniciatīvu un lielākā sabiedrības daļa demonstrē politisku apātiju. Jebkurā citā rietumvalstī šāda situācija vestu pie esošā režīma nomaiņas, jo Vienotās Krievijas uzvaras gājiens praktiski ir beidzies. Taču Putinam šāds stāvoklis nav problēma, jo Krievijas vēlēšanas ir un paliek vairāk pilsoņu patriotisks rituāls nekā vēlētāju politiskās izvēles akts. Tieši tāpat kā kādreiz tas bija Padomju Savienībā, arī šodienas Krievijā ikviens vēlēšanu iznākums ir zināms jau iepriekš un neviens par to nekurn.

Tieši tāpat kā PSRS laikā, arī šodienas Krievijā nav neviena respektabla Putina pretinieka. Visi ir novākti, un tauta sāk arī ticēt Kremļa administrācijas priekšnieka vietniekam, kurš sludina: «Bez Putina nav Krievijas!» Iekšējās represijas darbojas, un vadonim čekistam par iekšpolitiku vairs nav jārūpējas, jo to Vladimirs prot piežmiegt kā nākas. Viņa ambīcijas patlaban vērstas uz Krievijas ārpolitiskās lomas atkarošanu PSRS stilā, kas arī tiek darīts: 1) tieši (okupējot Krimu un karojot Sīrijā) un finansējot Rietumu nacionāli populistiskās partijas (tieši tāpat kā agrāk PSRS finansēja Rietumu komunistus), 2) netieši – apbruņojot troļļu armiju un pakļaujot saviem uzstādījumiem ārzemju publisko domu (vēlēšanu iznākums Moldovā, Bulgārija u.c.) un cenšoties izplatīt visā pasaulē savu «slāvu elitisma» ideoloģiju, kas savā būtībā stāv tuvu neonacismam. Tāpēc ir skaidrs, ka arī nākamreiz krievi Putinu ievēlēs atkal, nevis tāpēc, ka «viņi viņu mīl», bet gan tāpēc, ka «tā ir pieņemts». Šķiet, ka līdz 2024. gadam turpināsies šāds Vladimira Putina politiskais teātris, jo tad vadonim būs jau 72 gadi. Paliks amatā uz mūžu? Iespējams. Taču nav izslēgts, ka autoritāro varas stilu pārņems kāds cits, līdzīgais, jo krievi prot vienkārši nošaut opozīcijas līderi Ņemcovu uz tilta pie Kremļa un kādā citā nenoskaidrojamā veidā novākt visus pārējos, kas mēģina pretoties. No jauna iedzīvotāji tiek baidīti ar «ārzemju spiegiem» visādos veidolos un pārliecībām par to, ka «mūs jau nemīl» sliktie Rietumi.

Tur – Krievijā mēs (kopā ar savu Latviju) nevēlētos atrasties. Tas ir skaidrs 100%. Lai gan Putina retorikā jau sen vārda «russkij narod» (krievu tauta) vietā ir nostājies jēdziens «rossijskij narod» (Krievijas tauta), kas iekļauj arī mūsu Latvijas putinticīgos. Ar šo viņš mēģina pievākt tos, kas dzīvo fiziski Latvijā, bet garīgi atrodas Krievijā. To ir maz. Tāpēc viņi mūsu neatkarību neapdraud.

Pagātnes nostalģijas priesteri

Donalda Trampa jeb Vladimira Putina Krievijas ideoloģiskā domubiedra ievēlēšana ASV prezidenta postenī daudziem ievieš bažas. Kas īsti tuvina Baltā nama un Kremļa šefus? Kas notiks tālāk? Vai Tramps «ierādīs» baltiešiem dzīves telpu Āfrikas tuksnesī (kā to sola Facebook melīgie «ziņu dienesti»), vai tā ir neonacionālisma ideoloģija, kas vieno šos totalitārisma simbolus? Nē, šodienas populistu kopsaucējs ir nostalģijā par pagājušo laiku. Kad PSRS un ASV pasaules politikas rungā skaitījās ietekmīgas impērijas un tāpēc varēja uzvesties kā vēlas. Nekādi līgumi vai pieklājības normas tās nesaistīja. Tāpēc tagad kā neaudzināti, nekaunīgi puikas gan viens, gan otrs beidzot ir nostūmuši nost no politiskās skatuves politkorektumu un bliež ar zābakiem, kakām, čurām un mēsliem tieši pa publisko altāri, sludinot «to, ko visi domā, bet nepasaka».

Šāds verbālais huligānisms izskatās izaicinošs un neparasti interesants visplašākajai publikai. Pieklājība pieprasa nepārspīlēt un neteikt invalīdam, ka «viņš ir kroplis», vai sievietei gados, ka «viņa ir vecene». Taču populistiem saukāšanās patīk. To pierāda abu tieksme rupji jokot. Piemēram, brīdī, kad Putins tikās ar Izraēlas premjerministru Ehudu Olmertu (2006), viņš neslēpa savas simpātijas un apbrīnu pret seksuālos noziegumos apsūdzēto Izraēlas prezidentu Moši Katsavu. «Spēcīgs vīrietis, kas ticis galā ar desmit sievietēm!» - neslēpa savu apbrīnu Putins. Par Trampa izteicieniem un jokiem sieviešu virzienā esam dzirdējuši pat pārāk daudz. Līdzīga attiecību kultūra raksturīga arī viņu trešajam draugam – Itālijas mediju magnātam un politiķim Silvio Berluskoni.

Jā, viņi ir rupji un tieši tāpēc populāri noteiktos sabiedrības slāņos, jo pasaka to, ko daudzi pagātnes nostalģijas upuri klusībā patur pie sevis. Šādu pagātnes apsēsto netrūkst arī pie mums. Viņus atbalsta labējie un kreisie ekstrēmisti, kurus Putina un Trampa uzvara spārno. Tikmēr Putins visiem spēkiem cenšas atbalstīt «pagātnes sapņotājus» ne tikai ideoloģiski (kopā, piemēram, ar Duginu), bet arī materiāli – finansējot Rietumu pasaules labējo un kreiso partijas un politiskās kustības. Tā pati Francijas Lepēna un viņas Nacionālā Fronte ir paguvusi saņemt lielus aizdevumus no Putina, kurus Latvijas leksikā sauc par «finanšu instrumentiem», taču es to nosauktu skaidri un gaiši par parādiem. Pie kam Lepēna nav vienīgā Putina parādniece. Arī Latvijas partija Saskaņa saņem finansējumu savām aktivitātēm no Kremļa*, taču ne visus «finanšu instrumentus» Nils Ušakovs atklāti deklarē tā kā, piemēram, Putina «dāvinājumu» svētku uguņošanai Latvijā 9.maijā**.

Jā, viņi vēlas atpakaļ robežas. Lai atgriežas lielo valstu klubiņš, kas izlemj visu un slēdz līgumus par visiem. Lai visus amatus ieņem baltie vīrieši labākajos gados un sievas sēž mājās un neuzdod jautājumus. Lai ārzemnieki paliek savās ārzemēs un lai visi var turpināt jokot un ņirgt par gejiem un blondīnēm, tāpat kā tas bija agrāk. Tramps centīsies nogriezt skābekli brīvās tirdzniecības līgumiem, tāpat kā Putins turpinās nacionalizēt uzņēmumus un likt valdēs savējos radus un draugus. Meli un rupjie joki noderēs, lai noslēptu patiesos motīvus. Piemēram, 2004.gadā uz jautājumu par preses brīvību Krievijā Vladimirs Putins atbildēja apmēram šādi: «Jūs jau zināt, ka īsts vīrietis vienmēr mēģina un īsta sieviete vienmēr pretojas.» Ar šo bija jāsaprot, ka sievietes loma sabiedrībā ir pakļauties un mediju misija ir samierināties ar politiskās varas ciešu kontroli un cenzūru. Lai Putins paliek pie savām verdzenēm. Mēs paliksim pie modernā laika, jo esam to pelnījuši.

Pagātnes skola

Ar Latviju viss sākās sarežģīti. Pēc neatkarības deklarēšanas Latvija pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā vairs nebija pirmskara industrializēti attīstītā Krievijas provinces daļa. Divos lielākajos industrijas centros Rīgā un Liepājā, kur koncentrējās 4/5 ražošanas, iekārtas bija izpostītas un vairums ēku sagrautas. Ekonomiskie sakari ar Krieviju tika pārtraukti, un neatkarīgā Latvija centās izrauties kā Fēnikss no kara un kolonizācijas pagātnes pelniem. Tas arī izdevās. Neraugoties uz tūkstoš šķēršļiem un miljoniem objektīvu likumsakarību (kas traucēja mūsu valstij kļūt par produktīvu sociālekonomisku veidojumu), jau 1925.gadā R. Hiršs dibināja «Rīgas audumu». Tam sekoja AS «Ķuze» un «Laima», Jelgavas, Krustpils un Liepājas cukurfabrikas, VEF, Ērenpreiss, Imanta, Stars, Fēnikss un Vairogs. Piemēram, jau trīsdesmitajos gados Vairogs sāka ražot Ford 10 modeli. Par Minox un Kārļa Irbīša lidmašīnām nemaz nerunājot.

Tad sākās PSRS un vācu okupācijas, kas izpostīja ne tikai privātos, bet arī valsts likteņus. Nākamajam karam beidzoties, Latvijai neizdevās atgūt neatkarību un tā bija spiesta pakļauties Padomju Savienības koloniālisma režīmam. Nē, Latvija «nepiekāpās», kā tagad mēdz raksturot zaudējumu mūsu sporta žurnālisti. Latvija zaudēja neatkarību nepiekāpjoties.

Par Padomju Savienības nodarījumiem Latvijai 50 gadu garumā konstruktīvi (zinātniskajā līmenī) sākam runāt tikai tagad. Agrāk mums bija politiski, deklaratīvi aicinājumi. Tagad ir analīze un pierādījumi, kas radušies, piemēram, pateicoties Vidzemes augstskolas pētnieku pienesumam. Te secināts, ka Latvija un arī pārējās Baltijas valstis okupācijas gados vairāk iemaksāja PSRS budžetā, nekā saņēma atpakaļ. Tieši no Latvijas padomju režīms saņēma krietni vairāk nekā ieguldīja. Laikā no 1946. līdz 1990. gadam Latvija iemaksājusi Kremļa kasē 40,6 miljardus un saņēmusi atpakaļ tikai 24,7 miljardus. Tas nozīmē, ka apmēram ceturtā daļa jeb 15,9 miljardi bija Padomju Savienības kolonizācijas Latvijā reāli aprēķināmā cena. Jeb okupantu peļņa. Tas nozīmē, ka gan Latvija, gan Baltijas valstis kopumā bija PSRS ekonomikas donores*** piecdesmit gadu garumā. Ja Latvijai būtu bijusi iespēja izmantot savu pēckara ekonomisko potenciālu pašai, tad pārticības līmenis šodien būtu pavisam cits, ne sliktāks kā Somijā, kura kopā ar mums atsvabinājās no Krievijas ķetnām un kā nacionāla valsts tika dibināta reizē ar Latviju. Tā nu tas ir. Ar to jāsamierinās un jāsaprot: būtu mums Somijas liktenis - nebūtu mūsu šodienas problēmu. To skaitā ar tautiešu emigrāciju uz attīstītākajām Eiropas valstīm. Mūsu šodienas ekonomiskās un sociālās atpalicības saknes ir meklējamas piecdesmit padomju verdzības gados.

Nākotnes izredzes

Jā, esam brīvā valstī, bet atkal neapmierināti. Valsts mums ir, bet gribam vēl vairāk. Dienišķā desa šķiet pārāk liesa, dzīvoklis maksā par dārgu, pensijas nepieklājīgi mazas un laiks, kas notiek, – ļoti nesaprotams. Vietējie «rossijaņi» (tāpat kā Tramps) sāk saukt vecos laiks atpakaļ, kad maizes «ķieģelis» maksāja 16 kapeikas, kvass ar tārpiem bija uz katra stūra un visiem bija vieni un tie paši frenči mugurā (kā jau impērijas cietumniekiem pieklājas).

Mums un Latvijai šis periods ir garām. Mēs saņemsimies un atradīsim Latvijai jaunus horizontus ekonomikā un kultūrā, mazināsim ekonomiskās svārstības, panāksim stabilu vidējo izaugsmi, veicināsim inovatīvo ekonomiku. Jā, mēs beigsim ražot pirtsslotas un ķersimies pie Irbīša atstātajām lidmašīnām, un tieši tāpēc izmantosim savu augsti izglītoto darbaspēku par cilvēka cienīgam algām. Reģistrēsim patentus labāk par Zviedriju vai Somiju, un mums būs Nokia, kuru neizkonkurēs Iphone.

Tā būs. Tāpēc turēsimies bariņā. Visi, kam Latvija ir svarīga!

Priecīgus svētkus!

*/Baltijas jautājums. «Русский журнал» (russ.ru) — ежедневное российское общественно-политическое интернет-издание, http://www.russ.ru/pole/Pribaltijskij-vopros

**/http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/557817-usakovs_vieniga_krievijas_finanseta_9maija_aktivitate_riga_bus_ugunosana

***/ http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/petijums-arhivu-dokumenti-apgaz-mitu-par-psrs-investicijam-latvija.a207642/