Kā es pārstāju baidīties un iemīlēju atombumbu

Neviens nezina, kāda ir Donalda Trampa ekonomiskā programma amerikāņu labklājības uzlabošanai, par ko liecina nekonsekventie un savstarpēji izslēdzošie solījumi. Donalds Tramps sola vadīt valsti kā savus «veiksmīgos» uzņēmumus. Ja atminaties, ekspremjers Andris Šķēle savulaik solīja rīkoties līdzīgi, līdz «valsts nozagšana» kļuva par grandiozu finanšu mahināciju un valsts mantas izsaimniekošanas sinonīmu. Donaldam nav izpratnes par starptautisko un ģeopolitisko inerču/spēku mijiedarbību, par ko tik ļoti satraukušies eiropieši. Tad kādēļ Tramps būs varenākās valsts vājākais līderis bez jebkādas pieredzes valsts pārvaldē un mentālā potenciāla to jel kad gūt?

Atbilde ir Hilarija Klintone. Viņa zaudēja ASV prezidenta vēlēšanās ne savas kumodes dēļ, kur grabošu skeletu viņai vismaz tikpat, cik Donaldam Trampam parūku. Viņa zaudēja vairāksolīšanā, jo neslēpa to, ko visi zināja par viņu.

Brexit populisti pēc Jāņu nakts referenduma atteicās no šaurā dzīvoklīša Dauningstrītā nr. 10, lai nevajadzētu pašiem izvadāt Apvienoto Karalisti pa izstāšanās no ES procedūras labirintiem. Bet ne tādēļ, ka viņi negribēja ņemt grožus savās rokās. Vienkārši nezināja, kā realizēt iegūto uzticību, kas iegūta ar meliem un puspatiesībām. Nekonstruktīvai opozīcijai, kas nevēlas nokļūt pie varas, skaļa klaigāšana ir daudz lētāka un izdevīgāka nekā solījumu ieviešana dzīvē. Populists Tramps patērētājiem meistarīgi pārdeva burtiski visu, ko varēja, - kā alkoholiķis, kuram pilna pudele dziras ir viņa pašcieņas un vienlaikus degradācijas simbols. Šo dziru Donalds ar prieku sniedza visiem ASV medijiem, arī tiem, kas neslēpa savas simpātijas pret demokrāti Hilariju Klintoni.

Politiskais process arī Eiropā draud tikt pārvērsts par šovu, par mītiņu tirgus laukumā, kur katra diena ir jauna diena; kur nav svarīgi, ja vēlāk jāatsakās no daudziem priekšvēlēšanu solījumiem, jo pseidorealitātē nekas nav īsts, bet viss ir iespējams.

Ragana

Eiropas Savienības spējīgākās valsts vadītāja ir sieviete – Vācijas kanclere Angela Merkele. 26 gadu laikā Latvijas pirmais un pagaidām pēdējais īstenais prezidents bija sieviete - Vaira Vīķe-Freiberga. Eiropas demokrātijās sievietes tiesības nav visaptveroši iedzīvinātas, tomēr eiropieši nelec bezdibenī, lai tik sieviete nekļūtu par valsts vadītāju.

Līdz pat ASV prezidenta vēlēšanu naktij īsti nebiju sapratis, cik daudzi amerikāņi patiesi ienīst sievietes un ar sajūsmu gaida prezidenta Donalda Trampa mutes un roku palaišanas šovu Baltajā namā. Īpaši bīstamas ir tās amerikānietes, kuras paralēli darbam bērnistabā, virtuvē un izklaidei guļamistabā spējušas parūpēties par savu karjeru un izcīnīt panākumus sfērās, kas izsenis rezervētas tikai vīriešiem. Hilarijai Klintonei tas prasīja mērķtiecīgas pūles visa mūža garumā, līdz ķermeniskais skaistums sāka lēni gaist, kas 69 gadu vecumā ir dabiski. Pretstatā uzlabotajam 70 gadus vecajam pleibojam, kurš priekšvēlēšanu kampaņas laikā nekad neaizmirsa par jaunu meiteņu «instalācijām» sev blakus, lai «vienkāršais strādnieks» TV ekrānā obligāti ieraudzītu «veiksminieku» Donaldu Trampu.

Trampa konstruētajā TV pseidorealitātē veca un gudra sieviete nav māte, bet ragana. Tramps viņas dedzināja visas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas laikā, piemetot klāt solījumu par abortu kā sieviešu tiesību aizliegumu. Raganas tēls ir pirmatnējo baiļu manifestācija ~63% baltādaino vīriešu un ~36% baltās rases sieviešu – šis ir republikāņu elektorāta zieds, kas Donaldu Trampu ievēlēja par ASV prezidentu 8.novembrī.

Hilarija Klintone reprezentē visu to, kas riebjas desmitiem miljonu balto amerikāņu vīriešu: veca, tādēļ seksuāli neiekārojama; gudra, tādēļ konkurētspējīga tehnokrāte un viltīga aprēķinātāja, kuru nesabrauca pat seksista Trampa kombains. Visi zina, ka Klintone savulaik pārcieta nepelnītu apkaunojumu par vīra sānsoļiem un tomēr izvēlējās savu laulību nešķirt, Bilam Klintonam pametot darbu Baltajā namā. Šis ir iemesls, kādēļ arī balto rases amerikānietēm tik ļoti derdzas ambiciozā demokrāte - Hilarijas rīcība parāda, cik nesalaužama un mērķtiecīga ir sieviete, kura pretendē uz valsts augstāko amatu. Hilarija ir stiprāka par savu vīrieti! Tas galīgi neatbilst konservatīvo pasaules uzskatam par sievietes lomu vīrieša dzīvē.

Tādēļ konservatīvās amerikānietes 8. novembrī labprātīgi balsoja tā, kā būtu balsojušas apspiestās musulmaņu sievietes, kurām ietīšanās no galvas līdz kājām ir «kultūras īpatnība», nevis vīrietim-tirānam izdevīgs kājslauķis.

Tumsonība? Jā, tas nekas, Tramps mums parādīja, ka nevajag būt pacietīgiem, nevajag mācīties, šaubīties, strīdēties, nevajag baidīties, kautrēties, nevajag apstāties un atskatīties, nevajag domāt tālāk par savu degunu vai locekli. Vajag ļauties! Ja gribas uzšaut pa dupsi smukai kolēģei, tad dari to! Ja nepatīk meksikāņi (migranti), celsim žogu, deportēsim viņus! Nepatīk melnādainie, piekausim arī viņus! Nepatīk citādi domājošie? Nekādu problēmu, viņi ir stulbeņi, bliez pretī visu, kas uz mēles! Gribi Irānu nolikt pie vietas, lūdzu, atdod tai visas kārtis, lai tā nekad neuzticētos Rietumu demokrātijām! Gribi uzmest atombumbu Ziemeļkorejai - uz priekšu! Un vispār tās sievietes ar savām līdz-tiesībam ir padarījušas baltos vīriešus mīkstus, tādēļ mums ir jādara Amerika atkal varena! Mūsdienu sievietes nav vairs tādas kā mūsu mātes. Tās gan bija svētās - visu dienu strādāja, vakarā taisīja vīram, bērniem ēst, uzturēja mājas pavardu siltu un vienmēr bija gatavas seksuāli apmierināt savu varoni...

Ja Hilarija Klintone būtu sabrukusi priekšvēlēšanu kampaņas laikā, tad daudzi amīši mestos viņu dikti žēlot, jo tādējādi viņa atbilstu stereotipizētam priekšstatam par mocekli, par sievieti-mūžīgo cietēju. Sievietes misija ir ciest un caur savām ciešanām radīt žēlumu, cerot savu vīrieti atturēt no cita jaunāka un naivāka «objekta» apbrīnošanas. Tā ir «sievietes pašiznīcināšanās» taktika, kas jebkuram sevi cienošam patriarhātam ir obligāti veicināma un izpildāma aksioma. Arī Latvijā tā guvusi lielu piekrišanu - trešā daļa (31%, 2013.g. dati) māmiņu savas atvases audzina vienas kopā ar vecmāmiņu.

Dīvāna revolūcija

21.gadsimtā informācijas ieguves avotu ir vairāk, nekā cilvēka smadzenes spēj sagremot. Tie visi uzbāzīgi pārdod informāciju 24 stundas diennaktī - TV, radio, avīzes, interneta portāli, sociālie tīkli. Vienam cilvēkam tas ir netverams informācijas apjoms. Tā nav katastrofa, ja vien šo nepārtraukto informācijas plūsmu var piepildīt ar saturīgām ziņām. Bet tas nav iespējams. Lai mediji nebankrotētu un spētu apmierināt pieaugošo pieprasījumu daudzās un dažādās informācijas platformās, ir jāpiesaista jaunu patērētāju uzmanība. 21.gadsimtā arvien vairāk tas nozīmē viegli izklaidējoša rakstura informāciju par jebkuru tēmu, kam iepriekš bija obligāti nepieciešamas vismaz kaut kādas priekšzināšanas. Bet vairs nevajag pat politiskajiem procesiem - ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņa ir pārvērsta par šovu praktiski bez kādas pievienotās vērtības, jo fokusējas uz savstarpējiem apvainojumiem, ko pieradis redzēt un saprast TV šovu skatītājs. Drīkst, protams, rādīt konstruktīvu diskusiju kandidātu starpā, kas garantēti nedos tik lielus reitingus vai klikus kā skandalēšanās un personiski apvainojumi.

Šādā pseidorealitātes un manipulāciju pārpilnā telpā var apmaldīties gan pieredzējuši žurnālisti (uzķerties uz Krievijas propagandas «ziņām»), gan rūdīti politiķi. Piemēram, ierasti nosvērtais aprēķinātājs no prokremliskās «Saskaņas» nošāva pavisam greizi 9.novembra agrā rītā - «Saskaņas» līderis Nils Ušakovs atzina, ka ASV prezidenta vēlēšanu rezultāti parādot, cik labi Donalds Tramps spējis izprast «vienkāršo cilvēku problēmas, kuru intereses bieži vien tiek ignorētas». Ak vai, Nil, vai tad Trampa priekšvēlēšanu kampaņas laikā tiešām nemanīji, ka pats Donalds un viņa «vienkāršais cilvēks» ienīst sievietes, dzimumu vienlīdzību un atsperdamies sludina balto rases pārākumu?! Kurš eiropietis pie pilnas saprašanas ieklausīsies vai solidarizēsies ar seksistu un etnisko minoritāšu nicinātāju «vajadzībām» arī tad, ja tās «bieži vien tiek ignorētas»?

Nila Ušakova sajūsma par Trampa «vienkāršo cilvēku» ož pēc nodevības kaut vai pret lielāko etnisko minoritāti Latvijā, jo balto rases pārākuma atbalstītājus pamatoti sauc arī par neonacistiem. Vienīgi, ja Rīgas mērs no rīta mostas pēc Maskavas laika, tad kļūda bija likumsakarīga - Krievijā vēlētāju spriestspējai un partiju ideoloģiskai nostājai nav nekāda svara vēlēšanās, tur komunisti vienlaikus ir nacionālsociālisti, bet nacisti salutē komunistiem. Nekam nav nozīmes, ja vien pats esi par vienīgo vadoni Putinu - tad gan der visi vienā maisā!

Līdzīgus izteikumus pauduši arī citi politiskie populisti - francūziete Marina Lepēna nupat runāja par «aizmirstajiem baltās rases strādniekiem», kas ieņēmuši Bastīliju Vašingtonā; ungāru autokrāts Viktors Orbāns jūsmo par «patiesas demokrātijas atgriešanos»; angļu populists Naidžels Farāžs ir «pieteicies» par Donalda Daka sūtni Eiropas Savienībā, it kā tas būtu lielākā kretīna konkurss.

Trampa prezidenta krēsls, kas nopirkts ar meliem un meistarīgām manipulācijām, nenozīmē, ka 60 miljonu amerikāņu skaļi paustā vēlme pēc pārmaiņām nav leģitīma un patiesa. Donalda Trampa uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās var, protams, dēvēt par sociālo revolūciju, kuras izpildītāji ir neapmierināta balto rases strādnieku šķira, kas nav atguvuši labi atalgotos darbus pēc 2007./2008. gada krīzes. Tomēr te uzreiz ir milzīgas pretrunas – baiļu un naida apmātie amerikāņi par «dīvāna revolūcijas» līderi izvēlējās negodprātīgu nodokļu maksātāju-miljardieri Donaldu Trampu, kurš nemaz nav antiestablišmenta pārstāvis, lai kā centās apgalvot pretējo. Tramps sameloja arī par «cīņu ar globalizāciju», jo viņa priekšvēlēšanu solījums pārskatīt tirdzniecības attiecības ar Ķīnu (ja tiks realizēts) nozīmē, ka «vienkāršais amerikānis» rītdien maksās vairāk par šodien lēti pieejamajām importa precēm no Ķīnas. Skaidrākai ilustrācijai domājiet par lētajiem Polijas āboliem vai Lietuvas pienu mūsu Latvijas tirgū – tās ir globalizācijas sekas, nevis cēloņi.

Nav šaubu, ka republikāņu Kongress un Pārstāvju palāta centīsies kompensēt sava neplānotā «līdera» nekompetenci, likumdevējiem virzot dažādas politekonomiskās un sociālās reformas. Bet ar to var būt par īsu, lai noslēptu Trampa «pārsteigumu» veselus astoņus gadus.

Džordžam Bušam junioram izdevās. Kādēļ gan Donaldam Trampam neizdotos?

Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās noteikti mudinās populistus Eiropā rīkoties drošāk un atklātāk, nebaidīties truluma, angažētības, korupcijas, nekompetences, arī klaja rasisma, seksisma, ksenofobijas, lai panāktu lielāku kontroli pār savas valsts finansēm un cilvēku prātiem. Jautājums nav, ko darīs Tramps, Lepēna, Orbāns un citi nacionālpopulisti, bet ko darīs civilizētā pasaule, kam nav vienalga. Uzrotīs piedurknes vai noslīks intelektuālās sarunās?