Motivācija fiktīvām laulībām: nabadzība, darba trūkums

Visos valstu ziņojumos uzsvērts, ka sievietes tiek vervētas fiktīvajām laulībām, izmantojot sociālos tīklus, kā arī internetā. Visu piecu valstu ziņojumos apzinātās vervēšanas metodes varētu iedalīt tiešajās un netiešajās vervēšanas metodēs. Tiešā vervēšana notiek mazā mērogā, un to bieži vien klātienē veic neorganizēti vervētāji, piemēram, ģimenes locekļi, draugi, darba devēji un paziņas, kuri saņem finansiālu atlīdzību par sekmīgu savervēšanu.

Vervētāji īpaši orientējas uz sievietēm, kurām ir finansiālas grūtības, sociālās atstumtības vēsture, zems izglītības līmenis, trūkst valodas prasmju, ir diagnosticēti garīgi traucējumi, vai arī kuras nāk no nelabvēlīgām ģimenēm. Īrijas pētījumā konstatēts, ka visbūtiskākais motivējošais faktors, kas liek stāties fiktīvās laulībās, ir galēja nabadzība. Apzinātajos gadījumos bija ievērojams skaits jaunu vientuļo māšu un arī jaunu sieviešu, kurām bērnus atņēmuši sociālie dienesti.

Visos Īrijas ziņojumā apspriestajos gadījumos vervētājiem ir bijusi kaut kāda iepriekšēja saikne ar savervētajām personām, piemēram, tas bijis kāds ģimenes loceklis, draudzene, draugs, bet vienā gadījumā pat izcelsmes valsts pilsētas domes amatpersona. Ar netiešo vervēšanu šeit domāta vervēšana tiešsaistē, un tai ir masveida mērogs — ziņojumi tiek ievietoti tīmekļa vietnēs, izmantojot sociālos medijus, tērzētavas vai migrācijas forumus, teikts ziņojumā.

Maldinošos ziņojumos vai nu tiek solīts labi apmaksāts darbs ārvalstīs, vai arī tiešākā veidā tiek meklētas sievietes, kuras bez negatīvām sekām par finansiālu atlīdzību labprāt noslēgtu fiktīvas laulības ar trešo valstu valstspiederīgajiem. Vervētāji, kuri darbojas tiešsaistē, bieži vien (iespējams) ir sievietes, un papildus reklāmai cilvēku tirgotāji saziņai ar iespējamajiem upuriem izmanto internetu un kā vervēšanas rīku — sociālos medijus. Vervētāji, kuri darbojas tiešsaistē, cenšas savervēt vairākas sievietes vienlaikus. Latvijas pētījumā konstatēts, ka netiešās vervēšanas metodes tiešsaistē kļūst populārākas nekā tiešās vervēšanas metodes. Tiešsaistē atrodami arī «īstu» laulību piedāvājumi.

Cilvēku tirgotāji, iespējams, vēl vairāk izmantos internetu, jo šķiet, ka tas viņiem sniedz īpašas priekšrocības. Latvijas un Igaunijas pētījumos atklājās, ka ekspluatatīvu fiktīvo laulību upuri tiek vervēti arī, viesojoties ārvalstīs, un dažkārt arī laulības tiek noslēgtas ārpus ES.

Gadījumos, kad sievietes šķietami labprātīgi stājas fiktīvā laulībā vai pieņem darba piedāvājumus, kuri šķiet pārāk labi, lai būtu patiesi, vaina var tikt novelta uz upuriem. Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka cilvēku tirdzniecībā pārdotās personas piekrišana kļūst nebūtiska, ja tiek izmantots kāds no cilvēku tirdzniecības «līdzekļiem», citiem vārdiem, ja cilvēku tirgotājs veic piespiedu, maldinošas vai ļaunprātīgas darbības, upura sākotnējā piekrišana zaudē nozīmi.

Kā apspriests, piem., Lietuvas pētījumā, ekspluatācijas pamanāmākās formas (ekonomiskā, psiholoģiskā, fiziskā un seksuālā vardarbība) sāk izpausties mērķa valstī, bet tās mazāk pamanāmās formas (sociālās, psiholoģiskās un ekonomiskās ievainojamības izmantošana) — jau izcelsmes valstī.

Tajos netiešās vai tiešās vervēšanas gadījumos, kad sievietes par finansiālu atlīdzību «šķietami labprātīgi» piekritušas noslēgt fiktīvu laulību, vervētāji viņām bija snieguši maldinošu informāciju par to, kas notiks pēc laulības noslēgšanas. Piemēram, saskaņā ar Īrijā veikto pētījumu dažām sievietēm bija teikts, ka viņas varēs izvēlēties atgriezties vai neatgriezties mājās un, ja viņas izvēlēsies palikt, viņām palīdzēs atrast mājokli un darbu (bērnu uzraudzīšana, apkopējas darbs utt.). Cits veids, kā pārliecināt sievietes noslēgt fiktīvu laulību, kas tika atklāts Igaunijas pētījumā, bija pārliecināt viņas, ka dažus mēnešus pēc laulības noslēgšanas būs iespējams iesniegt šķiršanās pieteikumu.

Patiesībā šķiršanās var izmaksāt dārgi (iespējamā maksa advokātam un administratīvās izmaksas), un var būt nepieciešami konkrēti nosacījumi, piemēram, atšķirtības periodi, un tai pusei, kura pieteikusi šķiršanos, var būt jāpieprasa atšķirtība valstī, kurā tika noslēgta laulība. Juridiskie eksperti, kuri tika intervēti Igaunijas ziņojuma vajadzībām, apgalvoja, ka tad, ja sieviete stājas fiktīvā laulībā Īrijā, viņai var būt problemātiski pieteikt šķiršanos Igaunijā.

Latvijas un Igaunijas izpētes ziņojumos apspriesti arī gadījumi, kuros ir grūti noteikt robežu starp ekspluatatīvu fiktīvo laulību un īstu laulību. Šajos gadījumos partneris, kurš maldina, izliekas, ka viņam ir īstas attiecības un vēlme stāties laulībā nolūkā radīt tradicionālu ģimenes savienību ar sievieti. Tomēr patiesais mērķis ir pārcelties uz citu valsti. Maldināšana bieži vien atklājas, tiklīdz ir nodrošināta uzturēšanās atļauja, piem., pēc tam, kad piedzimuši kopīgi bērni, un nereti tas ir brīdis, kad kļūst vardarbīgāka tā laulātā uzvedība, kurš tika maldinājis.

Īpaši sarežģīts uzdevums ir pietiekami agri iejaukties vai pat identificēt šādus gadījumus kā ekspluatatīvas fiktīvās laulības, jo ekspluatācijas elementi un izmantotie līdzekļi ir izsmalcinātāki un ilūziju par īstām attiecībām var uzturēt vairākus gadus, kā arī tajās var būt iesaistīts kopīgs bērns. Visticamāk, gan amatpersonas, gan pašas sievietes uztver šo situāciju kā vardarbību ģimenē, nevis ekspluatatīvas fiktīvās laulības.

Tika apzināti gan sieviešu, gan vīriešu dzimuma vervētāji. Viena identificētā organizētāju grupa bija trešo valstu valstspiederīgie, kuri paši iepriekš bija noslēguši fiktīvas laulības. Informācija par vervētājiem, organizētājiem un viņu konkrēto lomu un attiecībām ekspluatatīvās fiktīvajās laulībās bija ļoti ierobežota. Tomēr saskaņā ar izpētes ziņojumiem fiktīvu laulību organizēšana ir sistemātiska tādā nozīmē, ka organizētāji darbojas izcelsmes valstīs, par mērķi izvēloties konkrētas jaunu sieviešu grupas no sociāli un ekonomiski visneaizsargātākajiem sabiedrības slāņiem, un izmanto dažādas maldināšanas pakāpes.

Vismaz daži organizētāji parasti atrodas mērķa valstī un kontrolē pasākumus, kas saistīti ar uzturēšanos un laulībām ar izraudzītajiem trešo valstu valstspiederīgajiem. Lietuvas un Igaunijas pētījumā konstatēts, ka par vervētājiem fiktīvām laulībām parasti izmanto sievietes, kuras pašas reiz piekritušas fiktīvām laulībām, vai arī viņu radus un paziņas.

Tas ir viens no veidiem, kā organizētāji var izvairīties no juridiskas atbildības. Izpētes ziņojumos nebija daudz informācijas par trešo valstu valstspiederīgajiem, un jautājums par to, kā organizētāji pirms tam kontaktējas ar vīriem, paliek atklāts.