Sirdi plosoša sievietes atzīšanās

Lasītāja rakstīja: «Vēlējos padalīties savā darba pieredzē, anonīmi gan, savā darba redzējumā. Kaut medicīnā esmu salīdzinoši nesen, 5 gadi, esmu piedzīvojusi daudz vairāk nekā nepieciešams, šķiet, vienai dzīvei, esmu strādājusi ar lieliskiem kolēģiem un šobrīd strādāju ar vēl lieliskākiem.

Darbā pavadu savu laiku vairāk nekā mājās, ar kolēģiem kontaktējos biežāk nekā ar ģimeni.

Tāpēc medicīna un pēdējā laikā negatīvais troksnis, kas sacelts, licis padomāt. Dežūrā un tās starplaikā tapa raksts par mums, mediķiem, par mūsu ikdienu, emocijām un līdzsadzīvošanu.

Pirms mācies medicīnu...

...padomā vai esi gatavs izlaist brokastis un nepaspēt paēst pusdienas, bieži vien arī vakariņas, būt nemitīgā skrējienā, atbildēt par katru pateiktu vārdu un uzrakstītu frāzi, teikumu vai pat burtu.

...pildīt neskaitāmās papīru kaudzes, nodot atskaites un vilkt ķeksīšus pat pēc sava darba laika.

Padomā, vai esi gatavs upurēt savu privāto dzīvi

ar iespēju nokavēt lielāko daļu ballīšu, izlaidumus, dzimšanas/vārda dienu svinības draugiem un sev, pavadīt Ziemassvētkus/Jāņus/Lieldienas/Jauno gadu u.c. svētkus darbā.

Tā ir, mēs, mediķi, pavadām lielāko daļu savas dzīves darbā, ne tikai tāpēc, ka mums patīk tas, ko darām, bet lielāko daļu tāpēc, ka esam spiesti strādāt vairākās darba vietās, lai nodrošinātu savas ģimenes un sevi pašu.

Zinu, zinu, mēs katrs pats izvēlamies dzīves profesiju sev, bet ko darīt, ja tas aicinājums ir tik liels un kāds no augšas ir ievirzījis visus mūsu ceļus medicīnā? Ko darīt, ja tiešām esam talantīgi savā profesijā un rokas stiepjas darīt to, kas patīk?

Vai tāpēc mums jāpamet sava darba vieta, jo samaksa ir neadekvāta?

Mēs, kas palikuši Latvijas medicīnā, esam tai uzticīgi, mēs strādājam, jo mīlam savu nodarbošanos, jo jūtamies savā vietā, jo aizbraukt nevēlamies, jo gribam runāt savā valodā ar pacientiem, jo vēlamies palīdzēt šeit, savā valstī, kurā esam dzimuši, auguši un izskoloti.

Mēs strādājam un darām savu darbu pēc tīrākās sirdsapziņas, vismaz to varu noteikti teikt par sevi un saviem kolēģiem, ar kuriem paiet kopā dežūras, ar kuriem esmu strādājusi agrāk kopā, ar kuriem esmu kontaktā.

Bet ir brīži, kad, dodot gaismu, mēs sadegam paši.

Izrādās - esam apgruzdējuši no darba un tā saņemtām emocijām...

No malas bieži vien šķiet, ka mediķi ir palikuši nejūtīgi, ka stāvam malā un skatāmies, kā kāds mokās, vai vienkārši sēžam savos posteņos un nelaipni atbildam. Lai cik negatīvi jums šķistu, es saku, ka tā nav. Tā ir čaumala, ko redzat, kas nav pareizi.

Mēs, mediķi, dzīvojam līdzi ikvienam stāstam, ikkatram, kas ir nonācis mūsu redzeslokā, mēs esam jums blakus, kaut jums bieži vien nešķiet, mēs sekojam jums līdzi.

Strādāju jauktu grafiku, gan pa dienām, gan dežūrām. Dienas ir panesamas un izdzīvojamas, tie notikumi, kas notiek, ar tiem spējam tikt galā, bet naktis, tās ir domu pilnas un darba klusas, brīžiem pat ļoti, un tajā mirklī, klusumā, mēs arī esam klāt,

roku uz pulsa mēs turam 24h diennaktī, kaut brīžiem no malas jums tā nešķiet.

Mēs, mediķi, sevi indējam un bieži vien nezinām, kā palīdzēt sev, kādu padomu dot kolēģim. Šeit nerunāju par profesionālo pusi, to mēs pārzinām no galvas, to mēs protam. Šeit es runāju par emocijām, ko darīt, ko teikt un kā rīkoties, jo dažkārt mēs, izdarot visu, nespējam sasniegt rezultātu, kas dotu prieku, kas attaisnotu cerības.

Kad zaudējam, kad cenšamies būt klāt, mēs nezinām un neprotam vienkārši aiziet prom no darba un nedomāt, mēs nicinām sevi, ja neesam spējuši palīdzēt atbilstoši vēlamajam.

Stacionārā strādājot, tik daudz nakšu ir pavadītas, sēžot un turot roku, un runājot ar pacientiem par viņu dzīvi, jo viņi ir atgriezušies pagātnē, jo nav spējīgi kontrolēt sevi, tādējādi atturot viņus no sevis savainošanas vai sargājot citu miegu.

Neskaitāmas naktis pavadītas ar gados veciem kungiem un kundzēm,

kas stāsta par savu pagātni, par saviem bērniem, kas viņus pametuši, un kaķiem, kas mājās palikuši nebaroti, par dārzu, kas nav apliets, un tomātiem, kas nokaltuši siltumnīcā, par mazbērniem, ar kuriem lepojas, un dzīvesbiedru, kas aizgājis no dzīves. To visu klausāmies, lai nodrošinātu mieru, lai, rītam austot, viņi atrastos slimnīcas gultā, nevis uz grīdas.

Mēs esam klāt, kaut arī jums tā nešķiet, mēs esam līdzās, un es nesūdzos, man ir patiess prieks būt noderīgai savā profesijā, darīt savu darbu un iet mājās ar apziņu, ka pēc manas dežūras visi ir pamodušies, izgulējušies bez sāpēm un dzīvi, roka uz pulsa netika atlaista.

Bet tā nevar mūžīgi, mēs nogurstam, mēs lēnām sadegam, mēs, dodot gaismu otram, izdziestam, jo nespējam pārdzīvot, nespējam un nezinām, kā samierināties.

Naktis, kuras pavadām savās mājās, bieži ir sāpju pilnas,

jo tad iedegas gaisma, kad organisms ir tik spēcīgi tricināts, nīdēts ar emocijām, kur vienu mirkli esi augšā un sekundes simtdaļā jau esi nobraucis lejā tur, kur ellīgi mokoši, sāpīgi, dvēseli plosoši mirkļi, notikumi, kuri liek sevi atcerēties vēl un vēl, liek mosties naktīs augšā no miega un domāt - kāpēc tā??! Kāpēc neesmu varējusi palīdzēt, ja tas ir mans darbs, kāpēc tika atņemts, lai gan esmu bijusi klāt, cik vien daudz iespējams, kāpēc, pagriežot muguru uz minūti, viņš izdziest un atpakaļ atsaukt vairs nav manos spēkos??!

Brīžiem šķiet, ka esmu ne tur, kur vajag, bet tad ieraugu, ka neesmu viena tāda, mēs esam palikuši jūtīgi, līdzcietīgi un emocionāli, par daudz pieķeramies savam darbam, nespējam atlaist zaudējumus, neprotam pieņemt, tāpēc sadegam, izkūpam un pēkšņi aizejam, pavisam, tā negaidīti un uz visiem laikiem.

Mēs nezinām, kā atlaist un neturēt, kā neizdegt.

Tāda ir realitāte: mediķi izdeg, sagruzd no darba, un nākošais, kur attopas, ir slimnīca, kurā paši ir kļuvuši par pacientiem, un tur sākas izdzīvošana, tur sākas dzīve no jauna, tur medicīna kā profesija ir izdzisusi uz visiem laikiem.

Tāpēc padomā, pirms mācies medicīnu, vai esi gatavs ziedot sevi, savu laiku un, lai kā arī negribētu teikt, savu ģimeni, jo ne koledžā, ne universitātē to nemāca!

Ja arī Tu vēlies dalīties savās pārdomās un pieredzē par medicīnu, raksti uz e-pasta adresi lasitaji@tvnet.lv!