Natālija Jansone: «Es neticu vecumam»

Dāvāt laimi sev un citiem

Nedrīkst sevi raksturot tikai pēc gadiem – tas ir psiholoģisks spiediens uz organismu. Šīs negatīvās domas var ietekmēt veselību un hormonālo sistēmu. Es neticu vecumam. Jā, tas pastāv, bet šajā ziņā viss ir atkarīgs no cilvēka. Jābūt kustībā! Taču vispirms tas ir lēmums. Ja sev pateiksi, ka esi vecs, tāds arī kļūsi. Viss ir galvā. Jāmēģina domāt par dzīvi, nevis nāves tuvošanos.

Un par dzīvi mēs domājam tad, kad mums ir plāni. Viena no iespējām – radīt daudz plānu, darīt ko labu, noderīgu cilvēkiem visapkārt. Tā ir laime dāvināt, dot – vispirms tu dod sev šo sajūtu, un tad arī cilvēki tev apkārt kļūst laimīgi. Tas uztur tonusā un nedod iespēju domāt par gadiem.

Man arī ir bijuši periodi, kad it kā viss ir kārtībā, bet jūtu, ka sāku stagnēt, un tad arī sākas tās negatīvās domas. Kad cilvēks pamostas no šāda stāvokļa, sāk rīkoties, veikt pārmaiņas, un tad nav kad domāt visādas muļķības.

Smagākie ir brīži, kad bērni aiziet no mājām, bet, lai tie tādi nebūtu, lai tādi posmi neiestātos, vispirms droši vien ir jācenšas dzīvot savu dzīvi, savu iekšējo dzīvi. Ja attīstīsi sevi, augs arī cilvēki tev blakus. Viņi redzēs tevi laimīgu un arī paši kļūs laimīgi. Tā ir liela kļūda upurēt sevi kaut kam – tam otram cilvēkam tas nav vajadzīgs. Nekad, nekad nevajag pazaudēt sevi. Bērni – tas ir lieliski, bet ne velti Austrumu gudrība vēsta, ka vispirms jāpabaro vecāki, tad bērni – ja vecākiem viss būs labi, arī ar bērniem viss būs kārtībā. Tas ir tik pareizi. Tad bērni izaug ar cieņu pret vecākiem un sevi.

Natālijas Jansones bilde no izstādes «Beauty is Ageless», kas no 21.09. aplūkojama T/C SPICE.

Skaistums nāk un iet, tu paliec

Dievs mums dod jaunības skaistumu, lai atrastu otru pusīti. Kad to atrodi un radi bērnus, tad nāk citi dzīves uzdevumi. Dzīves mērķis ir pozitīvi iziet cauri savām dzīves mācībām – tas ir katrā cilvēkā ielikts jau kopš dzimšanas. Tu vari sevi pazaudēt, bet pēc tam atrast. Tas viss padara mūs stiprākus.

Pēc tam pienāk posms, kad Dievs atņem skaistumu. Tad tu sāc domāt par augšu, par garīgām vērtībām, par kaut ko mūžīgu. Ir jāpieņem, ka tas tā ir iekārtots. Cilvēkus, kuriem esi svarīgs, neinteresē tavas krunkas. Galvenokārt mēs paši sev tās saskaitām, jo katru cilvēku visvairāk uztrauc tikai viņš pats. Bet tad ir jautājums – kā vārdā? Kamdēļ 80 gados izskatīties kā trīsdesmitgadīgai? Ko tu ar to iesāksi? Nu un? Ārējais veidols tad vairs nav tik svarīgs, būtiski, vai esi dzīvīgs, enerģijas pilns, vai pamosties ar sajūtu, ka tev ir ko darīt, ko attīstīt.

Viss, ko darām, – sev

Galvenais ir sevi meklēt, meklēt savu ceļu: pagriezies pa labi, saproti – nē, tas nav mans, nāc atpakaļ. Ja tas būs tavs ceļš, tu to jutīsi. Katram savs. Šajā pasaulē mēs dzīvojam sadzīvisku dzīvi, un aizbēgšana neko neatrisina. Vienam dots vairāk spēka, citam – mazāk, tas arī ir katra paša ceļš.

Sieviete, kura velta dzīvi bērniem, – tu esi varone. Un sev jāpasaka – tu esi super mamma, to tu darīji sev, jo gribēji būt laba mamma. Tas bija tavs mērķis. Visu, ko mēs darām, darām sev. Ja tā bija tava izvēle, tad tā bija tev pašai. Ja saproti, ka tā tomēr bija kļūda, tad jāpasaka – jā, es to izdarīju, izmēģināju atdot sevi visu, neko nenožēloju, bet vismaz to izdarīju. Sapratu, izvērtēju un eju tālāk. Tikai nevajag sākt kaut ko pārmest sev vai citiem. Ja raudāsi līdz mūža galam, tev šīm mācībām nākamajā dzīvē atkal vajadzēs iet cauri. To visu vajag pozitīvi pieņemt. Ja tu dari to ar prieku, tas ir lieliski.

Mirklis no fotosesijas ar stilisti Ivetu Vecmani un fotogrāfi Aigu Rēdmani.

Nē, tas nav mans!

Lielākais risks – iesēsties komforta zonā. Tad negribas ne domāt, ne darīt. Tādos brīžos sev jāpajautā – vai esmu laimīgs šajā situācijā? Un laimīgs tu vari būt tikai tad, kad saproti, kas tevi pašu dara laimīgu. Jo ilgāk nerīkosies, jo dziļāk bedrē slīdēsi. Saki: «Nē, tas nav mans! Es pretošos!» Tavs lēmums visu var mainīt vienā brīdī, un viss pagriezīsies ar seju pret tevi, visi palīdzēs un viss notiks. Galvenais – pieņemt lēmumu. Dzīve ir jābauda un jāpiepilda ar maziem sīkumiņiem. Tas ļauj izprast mirkļa burvību un apzināties, ka mēs dzīvojam ne pagātnē un arī ne nākotnē, bet šajā konkrētajā mirklī.

_{Teksts - Una Ulme}

_{Foto - Aiga Rēdmane}

_{Make up - Jeļena Kaņuka}

_{Stils - Iveta Vecmane}

_{Vide - LU Botāniskais dārzs}