Peldēt pret straumi. Intervija ar Unu Gavari

http://ageless.lv/

Iet, darīt un rīkoties

Mani fascinē elegantas sievietes, bet tādas, kuras to prot iznest, atstājot dzīvesgudru iespaidu. Augstu vērtēju pašcieņu, spēju savākties. Uz tādām sievietēm atskatos, jo skaistums ir tik ļoti dažāds. Arī īpatnējais var būt skaists. Vēl sievieti īpašu padara viņas iekšējais spēks. Spēja mobilizēties grūtībās – kad tu ej, dari un rīkojies. Nevis kā beigta zivs peldi pa straumi – kurā krastā iznesīs, tur būs labi –, bet peldi pret straumi un tieši tur, kur vēlies. Kad tu pati veido savu dzīvi, esi savas dzīves noteicēja.

Neļaut vaļu ego

Garīgā ziņā mans enerģijas avots ir bērni. Protams, no daudz kā jāatsakās un enerģija tiek patērēta, taču saņemu no viņiem ārkārtīgi daudz spēka, motivācijas, pārliecības. Tā ir tāda sava veida enerģijas apmaiņa. Mana lielākā problēma ir atrast laiku sev, bet es cenšos. Kā tajā teicienā: «Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.» Kā es varu mīlēt savus tuvākos, ja nemīlēšu pati sevi? Tostarp arī apzinos, ka man daudz jāstrādā ar savu ego. Jāmēģina atrast līdzsvaru – kad tu sevi mīli, neļaujot vaļu ego, tajā pašā laikā cienot, respektējot un tāpat izturoties pret saviem tuvajiem.

Dzīve bez rāmjiem

Dzīvi ar septiņiem bērniem saplānot nav iespējams. Ir jābūt skaidram mērķim – ja vēlies, piemēram, radīt savu blogu, tad atrodi to brīvo brīdi un strādā. Bet, ja tev jārisina bērna veselības problēmas, tu vienkārši tās risini, esot elastīga savā dienas kārtībā. Vienā brīdī skaidri sapratu, ka laiks sev ir jāatrod arī bērnu dēļ. Citādi vienkārši izdedz, sākas veselības problēmas. Tie retie brīži, kad varu neko nedarīt, esmu pati ar sevi, savām domām par to, ko vēlos un kurp tiecos dzīvē tālāk doties, – tā ir svētlaime. Tā ir tāda iekšēja meditācija, jo man kā tik daudzu bērnu mammai ikdienas meditācija ir trauku mazgāšana vai skapja kārtošana. Šajā ziņā mana dzīve, mans darbs nav ieliekams rāmītī. Esmu atvērts cilvēks, kurš meklē un raugās nākotnē.

Mirklis no fotosesijas izstādei «Beauty is ageless» interjera salonā Imagehouse.

Vērot notiekošo

Es vēroju sevi, savu dzīvi – kurp eju, kas notiek ar mani, maniem bērniem, vīru. Skatos, kas funkcionē, kas ne un kādēļ. Mēs visi cits citam esam skolotāji. Esmu ļoti laimīga, ka man blakus ir cilvēki, dvēseles radinieki, kas grūtā brīdī nāk palīgā, stiprina. Tas palīdz sajusties no sirds mīlētai, kas ir dziļi aizkustinoši. Palīdz arī daba vai grāmatas, kuras pie mums mēdz atnākt īstajos dzīves brīžos.

Šogad savā dzimšanas dienā gribējās paiet no visa sava ikdienas virpuļa soli sāņus, lai paskatītos uz sevi, savu dzīvi nedaudz no malas. Lai, dodoties pastaigā pa tuksnesi, nonāktu līdz plaisai – milzu aizai –, starp sausiem čabošiem krūmu puduriem, rāpuļiem un ķirzakām un sajustu sev ko nozīmīgi svarīgu un izšķirošu. Tas ir veids, kas man palīdz pārvarēt grūtības. Vienlaikus mēģinu arī saprast, kāpēc tā plaisa ir radusies, un vismaz domās aizstaigāt gar tās malu līdz lielajam kalnam un, jādomā, arī risinājumam.

Ka varēju viena tuksnesī pabūt tieši savā dzimšanas dienā, man tā bija uzvara. Šoreiz tā plaisa dabā izrādījās tik liela, ka nebija ne pārvarama, ne apejama. Simboliski tam bija tāda pamācoša nozīme. Meklē un turpini meklēt! Mācīšanās ir process, un es vēlos mācīties visu savu dzīvi, galvenais ir neapstāties kādā savā attīstības stadijā, bet spēt doties tālāk un risināt arvien smalkākus un sarežģītākus dzīves uzdevumus. Ne jau nu skola vai augstskola ir tā, kas sniedz tās viedās dzīves zināšanas.

Mainīt prioritātes

Šobrīd cenšos sevi sakārtot un prioritāšu sarakstā likt – uz brīdi! – pirmajā vietā. Manī vairs nav tāda izmisuma kā kādreiz. Ir vieglums, gaiša sajūta un pārliecība, ka ar visu tikšu galā. Manī ir ļoti liela mīlestība. Es negaidu, ka kāds kaut ko manā vietā izdarīs, bet priecājos, ja kāds palīdz. Ir grūti visu laiku pašai pieņemt lēmumus un būt par visu atbildīgai. Mēs nedrīkstam tikai upurēties, kas Latvijas sievietēm ir ļoti raksturīgi. Dzīves beigās katrs varēs vainot tikai pats sevi, ka nebūs dzīvojis to dzīvi, ko pats gribējis.

Šajā laikā mani uzrunā Epikūra domas laimes zvejniekiem: «Nebīsties dievišķā. Laime ir iespējama. Nāve ir neizbēgama. Un viss, no kā mēs baidāmies, ir pārdzīvojams.» Ir labi to saprast un ņemt dzīvi savos grožos. Ja cita ceļa nav, visas neveselīgās saites, mezgli ir jāatraisa vai jāpārcērt. Citādi no tā tikt laukā nav iespējams. Rīkoties nekad nav par vēlu.

Dvēselei nav vecuma

Savā būtībā esmu tāda puķu meitene. Atturīga un nedaudz vēsa, jo iekšējā būtība ir silta, un šādi es to balansēju. Konkrētajā dzīves posmā mani sāk interesēt procedūras veselības sakārtošanai, restartēšanai, piemēram, ājurvēda. Es izjūtu dziļu nepieciešamību pēc tā un vilkmi doties tālākā klejojumā, varbūt vēlreiz uz Indiju. Vēlos sevi pilnveidot un atrast sevī jaunus spēkus pārmaiņām. Ir brīži, kad mēģinu piespiest sevi vairāk kustēties, veselīgi un sabalansēti ēst, jo man jādomā par bērniem. Manai dvēselei, kura spēj augt, pieaugt un izpildīt savus dzīves uzdevumus, vecumam nav nozīmes. Man patīk šis meklēšanas un izziņas process, bez liekas steigas. Kā es pati smejos: «Visam jānotiek lēnām un nepareizi.»

_{Unas Gavares un vēl 14 burvīgu dāmu fotogrāfijas un audio interviju fragmentus būs iespēja redzēt un dzirdēt interaktīvā izstādē «Beauty is ageless» t/c SPICE no 21.septembra.}

http://ageless.lv/

_{Teksts - Una Ulme}

_{Foto - Aiga Rēdmane}

_{Make up - Jeļena Kaņuka}

_{Stils - Iveta Vecmane}

_{Vide - interjera salons Imagehouse (Brīvības 40)}