Laimīgākais prezidents pasaulē

Taisnības rītausma

19. septembra rītā gaisma baigi labi iesvīda Vladimira Putina guļamistabā. Krievijas prezidents reti izkāpj no gultas ātrāk par plkst. 11.00, tomēr planētu stāvoklis šoreiz bija īpašs – šorīt Putins bija laimīgākais prezidents pasaulē! Un kā nu ne, jo visi ēd viņam no rokas – Krima okupēta, jauna «iesaldētā konfliktzona» Ukrainā izveidota; sarunas ar ASV Sīrijas kariņa dēļ atjaunināja snaudošo mītu par «vareno Krieviju»; ES ir fragmentēta un brīžiem pat ļodzīga, kamdēļ retorika par ES sankciju atcelšanu kļuvusi daudz skaļāka; naftas cenas lēnām stabilizējas, vienīgi NATO atguvusi otro elpu... Īstais brīdis jaunām avantūrām, lai Kremlis kārtīgi sagatavotos vadoņa kārtējai atdzimšanai 2018.gadā.

Putina izredzes vecumdienas pavadīt prezidenta amatā strauji uzlaboja Krievijas vēlētāju nepamatotā apātija un nevietā paustais protests, burtiski uzdāvinot Kremļa saimnieka partijai «Vienotā Krievija» vairākumu parlamenta apakšpalātā (~54%), kas kopā ar vienmandāta apgabaliem nodrošina tai absolūto vairākumu Valsts domē (~75% jeb ~360 no 450 vietām).

Tas ir, ja ticam gadsimta lielākajam melim: 2016.gada vēlēšanās piedalījās ~47% balsstiesīgo - kūtrākā vēlētāju aktivitāte pēdējo 26 gadu laikā. Domājams, reālā aktivitāte bija ļoti atšķirīga no publiskotajiem oficiāliem datiem. Precīzi neuzzināsim, jo Krievijas likumdošanā nav definēts balsstiesīgo minimums, lai vēlēšanas uzskatītu par notikušām. Tādēļ oficiālo rezultātu izvētīšana notiks aiz slēgtām durvīm un tikai tad, ja Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem, gatavojoties šefa pārvēlēšanai, būs dots uzdevums iepazīties ar patiesajiem, nevis falsificētajiem datiem. Tas neizklausās diez ko reāli, jo

ar prātu analizēt mītu nozīmē tam atgriezt saikni ar realitāti, kas ir līdzvērtīgi mīta apšaubīšanai.

Krievijā tas ir bīstami veselībai, īpaši tad, ja pats Putins ir noticējis mītam par savu varenību.

Apātija kara laikā

Ja Latvijas armijas «zaļie cilvēciņi» ar Vējoni pičpaunā būtu iemaldījušies Šauļu un Panevēžas aprinķos, nogalinot tūkstošiem «brāļu lietuviešu», tad Saeimas nākamās vēlēšanas noritētu neredzēti vienotā, bet vienlaikus gaužām neinteresantā gaisotnē - latviešiem nav divu domu, ka kara noziedznieku vieta ir cietumā, nevis Saeimā, valdībā, LR armijā. Šajā sakarībā Krievijas Valsts domes vēlēšanas patiešām bija atklātākās šīs valsts vēsturē, jo krievu vēlētājs nodemonstrēja fatālu vienaldzību par savas valsts nākotni.

Vai to var saukt par apātiju? Kara laikā tā ir nepastarpināta līdzdalība noziegumos pret cilvēci!

Krievija nav Eiropa - tā vienmēr ir bijusi Eiropas civilizācijai sveša zeme, neskatoties uz caru neskaitāmiem mēģinājumiem to eiropeizēt piespiedu kārtā. Civilizētās pasaules nemitīgie mēģinājumi [no 1990.gada] bija tikpat neveiksmīgi. Ja nevar ar varu un ar labu neizdevās, tad varbūt nav vērts un jāļauj Krievijai pabeigt dzelzs priekškara uzsliešanu?

Kremļa saimnieka Vladimira Putina ideālā valsts ir Ķīna, ar «kontrolētas demokrātijas» varas sistēmu, kas eiropietim ir prasts autoritārais režīms, aizķēries kaut kur Mao padusē. Tiesa gan, šī apziņa nekad nav traucējusi ASV un ES investēt miljardus Ķīnā un Tuvo Austrumu, Ziemeļāfrikas tirānijās. Tieši tāds vienmēr ir bijis Putina mērķis - radīt ekonomiskos priekšnoteikumus [beztiesiskums+nabadzība] lētam darba spēkam dzimtenē, lai «bagāto Rietumu» korporācijas rautin rautos uz Krieviju. Putins lieliski pazīst Rietumu divkosību, jo represīvie režīmi nekad nav bijis šķērslis to veiksmīgai sadarbībai ar attīstītajām demokrātijām.

Šāda Krievijas ekonomikas attīstības perspektīva nav pilnībā noliedzama, jo ES sankcijas tiks atceltas drīzāk ātrāk nekā vēlāk. Tas ir fakts, ka tirgus ekonomika nav iespējama bez demokrātijas, kas nodrošina tiesiskus regulējošos un uzraudzības mehānismus, tādēļ nekas nevar kompensēt tiesības un brīvības, kas krieviem atņemtas kopš Putina nākšanas pie varas 2000.gadā - Krievijas «tirgus ekonomika» ir vēl viens represīvā režīma kontroles instruments pret saviem tautiešiem.

Un instrumentārijs ir ļoti plašs un pakļauts tikai varas vertikāles spicei - Putina komanda ļoti centīgi izmantoja visus iespējamos valsts administratīvos resursus, lai Valsts domes vēlēšanās 18.septembrī «Vienotā Krievija» plūktu uzvaras laurus [nav svarīgi, vai uzvara ir izdomāta vai īsta]. Savukārt represīvās institūcijas, likumdevēji un tiesas izdarīja visu, lai nesistēmiskajai opozīcijai pilnībā liegtu piekļuvi plašām cilvēku masām no vienīgās kanceles, kam naivie krievi tic uz vārda, – TV kastes.

Krievu dvēsele bez noslēpuma

«Noslēpumainā krievu dvēsele» ir literāras izcelsmes, ko cara laikā uzkonstruēja izglītotā krievu inteliģence, aktīvi meklējot tolaik progresīvām idejām atbalstu plašākās [zemnieku] masās. Tas nebija tik viegli, kā varbūt šķiet, jo neizglītotie zemnieki bija jāuzrunā tiem saprotamā valodā, tas ir, saziņai bija jānotiek mītu valodā.

Bet tāpat kā nacistu meklējumiem ēģiptiešu, skandināvu mitoloģijās par indoģermāņu «rases parākumu» un «īpašajām tiesībām», arī mītam par «noslēpumainās krievu dvēseles īpašajām tiesībām» nebija un nav saiknes ar realitāti.

Viltība, apdomība un konsekventa rīcība ir Putina raksturlielumi. Vēsturiskā radniecība nav noslēpjama - metodiskais un piesardzīgais, bet paranoidālais masu slepkava Staļins, nevis revolucionārs Ļeņins. Pēdējais drosmīgi ļāvās nezināmajam, metās avantūrā un uzbruka Ziemas pilij 1917.gadā, nāvīgi ievainojot gadsimtiem neapšaubītu mītu par cara-tētiņa neaizskaramību. Turpretī piesardzīgā Putina mērķis ir visus «mītu iznīcinātājus» un citādi domājošos izolēt, sabāžot tos vienā maisā, lai saknē nocirstu jebkādu saikni ar realitāti mītam par Putina neaizstājamību.

Diemžēl nekas nav mainījies «noslēpumainajā krievu dvēselē» kopš boļševiku apvērsuma – 100 gadus vēlāk tā vēl aizvien ir ļoti nozīmīga daļa no krievu psihiskās satversmes. Neskatoties uz režīma rūpīgo gatavošanos «revolūcijas» simtgadei 2017.gadā, pats fakts var kļūt par stimulu dažādiem satricinājumiem sabiedrībā, kas būs liels izaicinājums Kremļa varas vertikālei. Valstī, kur tradicionālā reliģija un okultisms tiek maisīti režīma propagandas šļurā Krievijas TV ekrānos, visādi brīnumi ir iespējami.

Ja septembrī būtu notikušas spontānas demonstrācijas, līdzīgas tām, kas 2011./12. gada ziemā, tad Putina nupat izveidotā personīgā armija «Nacionālā gvarde» savu šefu spētu aizsargāt tikai Kremļa ārpusē. Ja «galma» kurnēšana pārtaps par organizētu sazvērestību Kremļa gaiteņos, tad tā apspiešanai būs vajadzīgi citi varas instrumenti.

Krievijas prezidenta nesen veiktās izmaiņas, atstumjot patiesi tuvus cīņu biedrus no Putina «Sanktpēterburgas laikiem» un aizstājot ar pārīti tehnokrātu, neliecina par fundamentālām izmaiņām Kremļa varas vertikālē. Drīzāk kārtējo reizi saviem vasaļiem nodemonstrēja vadoņa spēju nezaudēt piesardzību un čuju - Putins ir gatavs notēlot, ka ir stūrī iedzīta žurka [t.i., nesavaldīgs], kas lēks virsū pirmajam, kas pienāks par tuvu viņa midzenim. Šis mīts ir ļoti izdevīgs tranzītbiznesa lobijiem Latvijā un lielrūpniekiem gandrīz visās ES valstīs, lai «psihopāta nomierināšanai» atsāktu «biznesu pa vecam» ar Krieviju.

Pārsteidzoši liels skaits rietumvalstu politiķu vēl šodien Krievijas prezidentu raksturo kā neparedzamu, aptrakušu, neloģisku, par piemēriem minot «nesaprotamo» genocīdu Čečenijā vai Krievijas «pēkšņo» iebrukumu Gruzijā 2008. gadā; «steigā» organizēto Ukrainas Krimas okupāciju vai «pēkšņo» Sīrijas diktatora Asada atbalstīšanu ar modernākajiem Krievijas ieročiem un karaspēku.

Nenoteiktība rosina mītus, jo tie sniedz šķietamu skaidrību

Krievijas vēlētāju apātija, kas ir galvenais iemesls zemajai aktivitātei Valsts domes vēlēšanās, nav miega zāles pašreizējam Kremļa saimniekam. Apātija nav unikāla sociālpolitiska parādība – arī demokrātijās vēlētājs ir uzņēmīgs populistu solījumiem vai iespaidojams ar biediem par neizbēgamo atomkaru, migrantu invāziju vai psihopātisko un neparedzamo Krieviju. Minētie trīs bubuļi, atsevišķi skatot, nav obligāti nepareizi. Toties meistarīgi ietērpti un trāpīgi izmesti laikā un telpā, rosina kardināli pretējas interpretācijas vai pat iegūst jaunu vēstījumu, kam ar realitāti ir ļoti pastarpināta saistība.

Pēc II pasaules kara izveidotā divpolārā pasaules kārtība [PSRS vs. Rietumu demokrātijas] 50 gadu laikā tika labi iepazīta un izmēģināta praksē. Multipolārā pasaule, kas ir daudzu spēlmaņu, valstu un ietekmju nemitīga sadursme un mijiedarbība, nodrošina konstantu pieprasījumu pēc «kaut kādas» skaidrības. Vēsturē mīti rodas tieši šādu nenoteiktību un neskaidrību laika posmos, jo mīts rada priekšstatu, ka viss ir skaidrs. Prāta mērķtiecīgi konstruētā ilūzija sev un/vai citiem rada priekšstatu, ka pretrunas ir atrisināmas, kaut realitātē tās nekad nebūs atrisināmas. Protams, tas nav atturējis eiropiešus, īpaši trešo pasaules valstu iedzīvotājus, piemēram, krievus meklēt skaidrību, kur tās nav – Krievijā dzīvi un neapšaubāmi ir mīti par «nācijas varenību», par «īpašajām tiesībām», par «noslēpumaino krievu dvēseli» un mistisko «krievu pasauli»; britiem aktuāls ir mīts par noslēptajiem dārgumiem, kas atradīsies līdz ar Anglijas Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības; latviešiem mīts par «prasmīgo saimnieku ar stingro roku» jau 75 gadus sēž pakausī; informācijas vakuumā dzīvojošie nespēj pārstāt zelēt mītu par «pūstošajiem rietumiem» un demokrātiju tuvojošos galu, bet intelektuāļi labprāt ļaujas mītam par «civilizāciju sadursmi» un tā tālāk...

Arī nākamie Krievijas prezidenti turpinās balstīt esošā režīma represīvo varas aparātu valsts iekšienē un labprātīgi neatteiksies no agresīvām neoimperiālisma ambīcijām Krievijas ārpolitikā. Krievi acīmredzami vēl nav gatavi un negrib ņemt varas grožus savās rokās. Tādēļ vienota un aktīva pretstāvēšana Krievijas agresijai, īpaši informatīvajā telpā, ir vienīgais pragmatiskais risinājums Eiropas demokrātijām. Valsts domes vēlēšanās parādīja, ka Maskavā nav gaidāmi pārsteigumi.

Ja nu vienīgi tūlīt atklāsies, ka Latvijas prokremliskā partija «Saskaņas centrs» aizmirsusi nosūtīt apsveikuma vēstuli tās oficiālajam sadarbības partnerim «Vienotā Krievija». Tad gan mēs visi dabūsim no Putina pa kašpirovski...

^{* Krievijas Valsts dome tiek ievēlēta uz 5 gadu termiņu. Tajā ir 450 deputāti, puse deputātu tiek ievēlēti pēc partiju sarakstiem, kuriem iekļūšanai domē ir jāpārvar 5% barjera, bet pārējie 225 deputāti ievēlēti vienmandāta apgabalos.}