Konflikts, kura cena desmitiem miljonu: Andrejsala vs. brīvosta

Biznesa aprindas, kas bija ieinteresētas Andrejsalā, sākotnēji varēja berzēt rokas arī tāpēc, ka pie viena tur atradās stividorkompānija Riga coal terminal, kas īstenoja aktīvu saimniecisko darbību.

Kas stāv aiz ar Andrejsalu saistītiem uzņēmumiem

Skaidrības labad - šībrīža situācija ar īpašniekiem, kas zināmā mērā liecina arī par vēsturi. Riga coal terminal ir akciju sabiedrības (AS) Rīgas tirdzniecības osta meitasuzņēmums. Savukārt AS Rīgas tirdzniecības osta, kā arī vairāku citu nozīmīgu transporta un loģistikas firmu īpašniece ir ar Andri Šķēli un Ainaru Šleseru saistītā akciju sabiedrība MCH Investīcijas.

Ar A. Šķēles ģimeni saistītās firmas Privāto aktīvu pārvalde mājaslapā ieraugāms paziņojums par ieguldījumu AS Rīgas tirdzniecības osta, kā arī citos uzņēmumos; A. Šlesers ir MCH Investīcijas valdes loceklis. Tiktāl par vertikāli virs ogļu termināļa Andrejsalā.

Vērts pieminēt arī to, ka holdings MCH investīcijas saistīts arī ar akciju sabiedrību AS Latvijas transporta grupa, kuras paspārnē cita starpā apvienoti Andrejsalas un ostas nekustamie īpašumi. AS Latvijas transporta grupa saistāma ar A. Šķēles, A. Šlesera un Ventspils tranzītbiznesa aprindām tuvā Ivara Sormuļa vārdiem.

Nav brīnums, ka, runājot par Andrejsalas attīstībā ieinteresētajām biznesa aprindām, tiek locīti augstāk minētie vārdi.

Ignorējot piesārņojumu, biznesam nav iemeslu pārvietot Andrejsalas termināli

Atgriežoties pie vēstures: Andrejsalā strādājošā Riga coal terminal radītais ogļu pārkraušanas piesārņojums diez vai raisīja šaubas par to, ka tas būtu jāpārvieto tālāk no galvaspilsētas centra uz piemērotāku vietu - proti, Krievu salu. Un 2006. gadā tika sākta Rīgas brīvostas pārvaldes projekta «Infrastruktūras attīstība Krievu salā ostas aktivitāšu pārcelšanai no pilsētas centra» ieviešana.

Pašsaprotami - grūti nāktos pievilināt iedzīvotājus un biznesu teritorijai, kuru regulāri noklāj ogļu putekļu kārtiņa.

Pēc 10 gadiem situācija būtiski izmainījusies un lielo sapņu mākoņi izklīduši: Rīga neaug gaidītajos tempos pat investoru lielu uzmanību iekarojušajā Skanstes rajonā, kas pretendē «nozagt» Andrejsalai tādus tās sapņus kā Laikmetīgās mākslas muzejs un konferenču centrs.

Protams, Andrejsalu joprojām varam dēvēt par perspektīvu teritoriju, kas ir daudzsološāka par tādām degradētajām apkaimēm kā, piemēram, Podrags, tomēr kvadrātmetru iegāde un celtniecība šodien nenotiek.

Līdz ar to pašas ar Andrejsalu saistītās biznesa intereses, ja uzspļauj ekoloģiskajam faktoram, it kā neprasa ātri atbrīvoties no termināļa. Bez tam gan kopējā, gan ogļu tranzīta apjomu krišanās pēdējā laikā jau kļūst par nozīmīgu riska faktoru.

Statistika liecina: Latvijas ostās pārkrauto ogļu apjoms šī gada pirmajos sešos mēnešos (7,68 milj. t) salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu (10,48 milj. t) krities par 26,7%. Arī 2015. gada pirmajos 6 mēnešos ogļu pārkraušanas apjomi saruka salīdzinājumā ar iepriekšējo, 2014. gadu (tad bija 11,26 milj. t).

Uz šī fona situācija no AS Rīgas tirdzniecības osta skatpunkta nav īpaši iepriecinoša. Ekspertu aplēses rāda, ka kompānijām Rīgas tirdzniecības osta un STREK savas Krievu salas infrastruktūras izveidē kopā nāksies investēt summu, kas salīdzināma ar Rīgas brīvostas pārvaldes un ES ieguldījumiem šeit; katrā ziņā tai noteikti jāpārsniedz 100 milj. EUR latiņa.

Bez tam domājams, ka teritorijas nomas izmaksas ogļu kravu apkalpošanai Andrejsalā varētu būt zemākas nekā Krievu salā sagaidāmās. Būtiski ekonomiski faktori darbojas pret to, lai Andrejsalas termināļa pārcelšanās, kā arī Krievu salas projekta tālāka realizācija AS Rīgas tirdzniecības osta īpašniekiem šobrīd būtu finansiāli izdevīga.

ES finansējuma zaudēšanas draudi

Savukārt situācija ap Andrejsalas termināli pēdējos 10 gados mainījusies dinamiski. 2009. gada vasarā Rīgas domes deputāti pieņem lēmumu par ostas pārcelšanu no pilsētas centra uz Krievu salu. 2012. gada aprīlī Eiropas Komisija apstiprina Kohēzijas fonda projektu, kas paredz attiecīgas infrastruktūras attīstīšanu Krievu salā.

2015. gadā Rīgas brīvostas pārvalde paziņo, ka Krievu salas projekta, kas prasījis 134 milj. EUR lielas investīcijas (ES Kohēzijas fonda līdzfinansējums - 77 milj. EUR), objekti ir uzbūvēti. Atliek vien divām kompānijām - AS Rīgas tirdzniecības osta un STREK - uz šejieni pārnest ogļu kravu apkalpošanu; STREK strādājošais Vladimirs Makarovs apstiprinājis tās pārcelšanos uz Krievu salu.

Šis fakts svarīgs tajā aspektā, ka Krievu salas projekta Noslēguma ziņojums Eiropas Komisijai jānosūta nākamā gada 1. ceturksnī. Projekta sasniedzamo un vērtējamo mērķu starpā ir ne vien objektu uzbūvēšana, bet arī ogļu termināļu veikto kravu apkalpošanas pārvietošana no vecajām vietām - tā jāīsteno ne vēlāk kā līdz šī gada beigām. Šī nosacījuma neizpildes gadījumā Krievu salas projekts pārvēršas par nefunkcionējošu projektu, kas nozīmē - ES piešķirtais finansējums tiek nosvītrots.

Kad stikla kupols sašķīda

2014. gada nogalē portālam Nozare.lv Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs pauž: «Krievu salas realizācijas projektu savulaik vadījuši ostas projektu grupas vadītājs Vladimirs Makarovs un pilsētas vicemērs Ainars Šlesers.» Tātad - ar abām stividorkompānijām, kurām jāīsteno ogļu termināļu pārcelšana uz Krievu salu, saistītiem cilvēkiem ES atbalstītais projekts nebija nekāds pārsteigums.

Taču šajā pašā laikā - nez kāpēc tieši pirms Saeimas vēlēšanām 2014. gada oktobrī (bet varbūt tāpēc, ka šādos momentos notiek liela kapitāla koncentrācija noteiktu mērķu sasniegšanai) - ar Krievu salas projektu saistītās domstarpības, kas iepriekš šķita norisināmies zem stikla kupola, pēkšņi izlauzās publiskajā telpā.

Dažas nozīmīgas šīs epopejas epizodes. AS Rīgas tirdzniecības osta saistībā ar Krievu salas projektu vēršas pie valdības ar vēstuli. Vēl būtiskāk tas, ka šajā brīdī konfliktā arvien pamanāmāks kļūst tāds spēlētājs kā Valsts kontrole.

Kā iemeslu minot reakciju uz stividorkompāniju bažām, Rīgas brīvostā ieceltie valdes locekļi no valsts puses lūdz sasaukt ārkārtas valdes sēdi, lai 3 nedēļas pirms Saeimas vēlēšanām lemtu par pārvaldnieka L. Loginova atbrīvošanu. Jāpiebilst, ka dažas nedēļas pirms šīs balsošanas Valsts kontrole bija paziņojusi par nodomu vērsties prokuratūrā sakarā ar ostā veikto revīziju.

Interesanti, ka iepriekšējā balsošana par L. Loginova atstādināšanu ārkārtas sēdē notika 2013. gada martā. Kā zināms, tieši šajā laikā Valsts kontroles padome izskatīja Rīgas brīvostas pārvaldes sūdzību par tās revīzijā paustajām atziņām.

2014. gada rudenī L. Loginovs, kuram nekad pēc vārda kabatā nav jālien, paziņo: «Satiksmes ministrs Anrijs Matīss patlaban, visticamāk, pilda Krievu salas viena no potenciālajiem nomniekiem - Rīgas centrālā termināla - advokāta funkciju un cenšas šo projektu apstādināt, jo nomniekam nav izdevīga Krievu salas projekta tālāka realizācija.»

Valsts kontroliere Elita Krūmiņa atzīst, ka viņas vadītā iestāde nav apmierināta ar priekšlikumiem un atzinumiem, ko sagatavojusi Satiksmes ministrijas izveidotā darba grupa pēc tam, kad Valsts kontrole publiskoja Rīgas brīvostas pārvaldes revīzijas rezultātus. Drīz vien notiek Anrija Matīsa un Elitas Krūmiņas kopīgs brīfings presei.

Konflikts un spēlētāji

Visbeidzot: 2014. gada decembrī Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde sāk kriminālprocesu, pamatojoties uz Valsts kontroles atklātajiem it kā pārkāpumiem Rīgas brīvostas pārvaldes darbībā.

Ja nulltajos gados ar tranzītu caur Andrejsalu saistītais bizness izrādīja atsaucību, tad tagad, kad Krievu salas infrastruktūras projekts pabeigts, neizskatās, ka AS Rīgas tirdzniecības osta maksimāli centīgi steigtu ogļu kravu apkalpošanu pārvietot prom no Andrejsalas.

Andrejsalas tranzīta biznesa aprindu un Rīgas brīvostas attiecības joprojām sakarsētas līdz baltkvēlei. Sarunas ar brīvostas vadību un uz to izdarītais spiediens gan Ministru kabineta, gan augstāko politisko aprindu līmenī nav devis panākumus.

No ministra krēsla šķīries Anrijs Matīss. Savukārt saistībā ar konfliktu arvien biežāk tiek minēta Valsts kontrole, kas izvirzījusi ostas vadībai ļoti nopietnas un skaļas pretenzijas - tādas, kas, pēc Rīgas brīvostas pārvaldes pārstāvju vēstītā, šobrīd uz sarunām atnākušajiem potenciālajiem investoriem liek izjust nenoteiktības atmosfēru. Piemēram, ikvienam tranzīta biznesā iesaistītajam skaidrs, ka jauna ostas vadītāja atrašana un nominēšana var prasīt pusgadu.

Ko tas nozīmē, prasiet biznesam, kura apgrozījums Latvijā mērāms simtos miljonu - tieši tāpat kā blakusesošajās Baltijas jūras ostās, kuras cenšas uz sava šķīvja dabūt arī konkurentam atņemtas pīrāga daļas.

Valsts, kurā nopietni iebilst pret atbalstu Fukušimas traģēdijā cietušajiem

Pret ostas pārvaldnieku un viņa vietnieku vērstie VK pārmetumi pārtapuši kriminālapsūdzībās, kuru nianses vērts aplūkot - kaut vai tāpēc, lai uzdotu jautājumu: «Cik tas ir saprātīgi?»

Piemēram, VK konstatējusi, ka osta 2011. un 2012. gadā veikusi it kā ziedojumus Liepājas Jūrniecības koledžai. Kāda ir bijusi policijas izmeklēšana? Tā secinājusi, ka osta ziedojusi, pamatojoties uz pieaicinātas grāmatvedes atzinumu, - un tas balstās uz internetā atrasto 1996. gadā izdoto latviešu valodas skaidrojošo vārdnīcu.

Proti, tieši tur esot atrodams vārda «ziedojums» skaidrojums: «Naudas pārskaitījums ar konkrētu mērķi.» Līdz ar to grāmatvedības eksperte secinājusi, ka maksājumi Liepājas Jūrniecības koledžai bijuši ar noteiktu mērķi - tātad ar likumu aizliegti. Rodas šaubas, vai pieaicinātā eksperte rūpīgi pārbaudījusi sadarbības līguma ar Liepājas Jūrniecības koledžu saturu.

Varētu nodomāt, ka izmeklēšanai pieejama vienīgi pagājušā gadsimta svešvārdu vārdnīca (plus labi, ka pa rokai internets). Ja tā būtu. Vairāk gan šajā gadījumā piestāvētu termina juridisks skaidrojums, ko sniegusi Latvijas Augstākā tiesa vienā no saviem 2015. gada spriedumiem: «Ja ziedojuma saņēmējam ir noteikts pretpienākums attiecībā uz ziedotāju, tad nodotā manta un finanšu līdzekļi pretpienākuma apjomā nav uzskatāmi par ziedojumu.»

Šeit arī īsti vietā palasīt ar Liepājas Jūrniecības koledžu slēgtos līgumus, kuros fiksēts mācību iestādes pienākums apmaiņā pret naudas līdzekļiem veikt brīvostas reklāmas pasākumus, plus veikt tās pārvaldes darbinieku apmācību.

Arī no elementāras loģikas skatpunkta koledža - nākamo kvalificētu brīvostas kadru kalve - pat pelnījusi finansiālu atbalstu. Ja šeit vietā teikt «kas gan tur nesaprotams», tad kāds cits Valsts kontroles pārmetums pats par sevi sijājams jau caur ētikas kategoriju prizmu.

Tātad vēl viens apvainojums: osta esot veikusi nelikumīgu ziedojumu Starptautiskajai ostu asociācijai (SOA), pārskaitot tās kontā līdzekļus Fukušimas traģēdijā cietušajiem, ko osta izdarīja kā šīs organizācijas biedre. Pie tam darot to pašu, ko 2011. gadā darīja arī citas SOA biedres - ostas - visā pasaulē.

Diskutēt, vai tieši ostu apvienībai būtu vai nebūtu jāsniedz atbalsts Fukušimas traģēdijā cietušajiem, diez vai vispār ir pieklājīgi un saprotami - katastrofas seku novēršanā līdzdarbojās daudzu valstu institūcijas un uzņēmumi.

Iemaksājot naudu Fukušimas fondā, Rīgas brīvostas pārvalde nevis veica ar tās interesēm nesaistītu ziedojumu kādam no malas, bet gan īstenoja SOA lēmumu. Kāpēc pie viena brīvostai netiek pārmesti citi - teiksim, biedru naudas - maksājumi SOA, kuru juridiskā būtība - saskaņā ar Likumu par ostām - neatšķiras no ieskaitījuma Fukušimas traģēdijā cietušo fondā?

Uz šādu apsūdzību fona uzmanību pievērš apstāklis, ka kriminālprocess balstās bezmaz vienīgi uz vienas institūcijas - Valsts kontroles - revīzijas atzinumu un vienīgās personas, kuru ieskatā pārkāpts likums, ir tās darbinieki. Viņi pat norādījuši, ka tiesībsargājošajām institūcijām nav jāveic vēl kāda lietas apstākļu papildu izmeklēšana.

Paradoksāli šeit tas, ka Valsts kontrole savos oficiālajos dokumentos konsekventi norādījusi, ka neuzņemas īpašu atbildību par pašas pausto. Piemēram, Valsts kontroles padome 2013. gada 8. martā norādīja, ka revīzijas ziņojumā par ostu ietvertie secinājumi ir vienīgi atsevišķu Valsts kontroles darbinieku viedoklis, kas nevienam nerada un nevarot radīt juridiskas sekas.

Ņemot vērā, ka nevienā citā valstī kontrolējošā institūcija ostu transfertus Fukušimas traģēdijā cietušo atbalstam nav apstrīdējusi tiesā, vieta būtiskam jautājumam: kāda spēle un kā labā tiek spēlēta? Katrā ziņā L. Loginova gāšana šobrīd izskatās izdevīga Andrejsalas tranzīta biznesa aprindām.

Valsts kontroles darbības samērojamība ar sabiedrības interesēm

Savulaik pirmais Valsts kontrolieris Raits Černajs pirka Latvijas radio raidlaiku, lai popularizētu savas idejas, no kurām galvenā - rūpīgi analizēt organizācijas, iestādes un uzņēmumus ar mērķi, lai tie, aplūkojot savas nepilnības, tuvotos ideālam. Tagad situācija radikāli mainījusies: Valsts kontrole šīs nepilnības visbiežāk pasludina par ko līdzīgu absolūtam grēkam, par ko institūcijas un uzņēmumi jāsoda ar maksimālo bardzību.

Daudziem šādu uzbrukumu objektiem nevis gribas palikt mazākiem par mazu, bet gan pāriet pretuzbrukumā un noskaidrot, kā intereses Valsts kontrole pārstāv.

«Tas, ka viņi nav lasījuši un izpētījuši dažus starptautiskos līgumus par savu pilnvaru apjomu, ir nopietns jautājums,» apgalvo Māris Pūķis, Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks. «Tātad Valsts kontrole nezina, ka tā, piemēram, nedrīkst pārbaudīt pašvaldību lietderību. Tā balstās uz iekšējiem aktiem, bet Latvija ir parakstījusi starptautisku līgumu, proti, Eiropas Vietējo pašvaldību aktu, - Valsts kontrole to nedrīkst darīt, tas vienkārši ir aizliegts.»

Taču kas attiecas uz kontrolēšanu kā tādu, tad konkrētajā piemērā tālāk izvirzāmais jautājums - vai Valsts kontrole nedublē līdzīgus kontroles veidus? Jo īstenotais modelis izskatās šādi: vispirms tiek izsludināts konkurss, tad pirkts privāts audits un privāts audits veic pārbaudi.

Pēc kā Valsts kontrole pa otram lāgam tajā pašā vietā pēta to pašu. Tā kaut ko izpēta nedaudz savādāk, līdz ar to var nonākt pie secinājuma: ja jau izpētījusi mazliet citādāk nekā privātais audits, tad tas ir pietiekams pamats, lai tur atkal pētītu.

Kāds šeit varētu būt risinājums no racionālas valsts pārvaldes skatpunkta? Valsts kontrole šajā gadījumā vienkārši varētu izpētīt, vai privātā audita resurss tiek izmantots pietiekamā mērā - vai esošie likumi un normas tam tiešām liek izpētīt visu nepieciešamo.

Ja ne, tad nākt klajā ar ierosinājumiem, kādas lietas vēl vajag pētīt. Tomēr tā vietā Valsts kontrole ar lielu entuziasmu nāk un dublē jau paveiktu darbu. Faktiski šeit jau varētu analizēt, cik efektīvi Valsts kontrole pati līdzekļus izlieto.

Abstrahējoties no dažādiem piemēriem un plašāk uzlūkojot situāciju, šeit jāsecina: būtu ļoti svarīgi, lai Latvijā lielāka uzmanība tiktu pievērsta proporcionalitātes principam.

Jo, piemēram, ES līgumā otrais protokols vēsta par subsidaritāti un proporcionalitāti, bet pirmais princips akcentē to, kā vajag sadalīt kompetenci starp dažāda mēroga varām, tātad - ES, valsti, pašvaldībām un privāto sektoru. Savukārt otrs princips definē proporcionalitāti - ja nu kāda rokās šī vara atrodas, tad jāizprot, cik daudz šī vara jālieto un cik elastīgam jābūt, šo varu lietojot.

Tā kā Latvijā ir ieviesta vācu tipa administratīvā sistēma, tad nevajadzēja aizmirst - kā pie mums tas notika - rūpīgi mācīt, ko nozīmē proporcionalitāte un darbības un rezultātu samērošana ar sabiedrības interesēm. Tam ir dažādi citi apzīmējumi - ir «minimālās valsts princips», ir «samērot iegūto labumu ar patērētajiem līdzekļiem».

Mums bezmaz iepotēts, ka taisnība jānodibina jebkurā gadījumā un epizodē - un lai būtu vairāk taisnības, vajag arvien vairāk un briesmīgāk kontrolēt. Taču blakusefekts ir līdzekļu izšķērdēšana - tā vietā, lai taupīgi un racionāli rīkotos vai arī ievērotu proporcionalitātes principu, ko nepietiekami propagandē un necenšas ņemt vērā.

Šībrīža uzbrukumi brīvostai, kas var likt zaudēt ES līdzfinansējuma 77 milj. EUR un ļaut turpināt piesārņot Rīgas centru ar ogļu putekļiem, ir spilgts piemērs ne vien proporcionalitātes principam, bet arī tam, kā, cīnoties pret ziedojumu Fukušimas traģēdijas upuriem, iespējams pazaudēt daudz vairāk.