/nginx/o/2018/07/10/8575697t1hc560.jpg)
Latvijas cietumi ir kā padomju laiku dzelzceļa stacijas atejas – piedirstas un smird (pēc hlora, sūdiem un urīna). Tik tieši intervijā portālam TVNET saka Ainārs, kurš piekrita pastāstīt par Rīgas Centrālcietumā piedzīvoto. Viņš stāsta, ka tur uz katra soļa ir cilvēka cieņu aizskaroši un degradējoši apstākļi. Vienlaikus vīrietis norāda, ka dzīve cietumā lielā mērā atkarīga no paša ieslodzītā, viņa īpašībām un attieksmes pret citiem.
/nginx/o/2018/07/10/8575684t1h5b1e.jpg)
Aiz restēm deģenerējas
Rīgas Centrālcietumā Ainārs piedzīvojis, ka tur uz katra soļa ir cilvēka cieņu aizskaroši un degradējoši apstākļi.
Saskaņā ar Krimināllikumu soda mērķis ir aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgās personas un resocializēt. «Vairumā gadījumu Latvijas cietumi nepilda likumā noteiktos mērķus. Izņemot gadījumus, kad kāds slepkava tiek aizlikts aiz restēm un tādā veidā sabiedrībai ir drošāk. Visas pārējās funkcijas cietumi nepilda. Nekāda resocializācija nenotiek, soda vietā cilvēki tiek deģenerēti. Nav nekāda taisnīguma principa, piemēram, cilvēku, kurš bārā netīšām sakaujas, kādu aizstāvot un pārkāpjot pašaizsardzības robežas, iemet cietumā, kur viņš gadiem deģenerējas.»
Ainārs uzskata, ka Latvijas cietumi ir kā padomju laika Rīgas Centrālstacijas tualetes, kas bija vienkārši caurumi grīdā.
«Pat metru no cauruma viss bija nodirsts un piečurāts. Jaunākā paaudze neko tādu nav redzējusi, bet atceros, ka Jūrmalā dažās stacijās bija aizdirsts līdz durvīm, un nekad tur nebija tīrīts. Sūdi bija pat ārpus tualetes durvīm. Fiziski tādi ir arī mūsu cietumi.»
Vai tiešām ir tik traki?
«Ienākot Rīgas Centrālcietumā, vispirms tiek pārbaudītas mantas. Tas notiek tā saucamajā «vagončikā» - tas ir koridors, maza telpa, kur kādos desmit kvadrātmetros saliek kādus desmit cilvēkus, no kuriem deviņi turpat uz vietas pīpē. Saprotu, ka ir jāsoda par likumpārkāpumu, bet kur paliek nesmēķētāja tiesības? Neviens likums nenosaka, ka cietumā ir jābojā veselība. Es nekad neesmu pīpējis un arī cietumā nepīpēju.
Tur vispār nevar paelpot, jo vienīgai lodziņš ir «laptopa» lielumā un tas nespēj izvēdināt dūmu mutuli.
Šīs telpas stūrī ir vaļējs sūdu caurums, kura smaka mijas ar cigarešu dūmiem. Atejas, urīna un cigarešu smakas savijas kopā. Šajā uzgaidāmajā telpā jāuzturas kādas pāris stundas.»
«Nākamā ateja»
Ainārs turpina savu stāstījumu: «Nākamā telpa, kur nonācu, bija nākamā ateja. To sauc par karantīnu. Tajā uz vienu kvadrātmetru atrodas divi cilvēki. Praktiski viens otram kāpj uz galvas. Arī tās stūrī ir vaļēja tualete.
Katru reizi, kad norauj ūdeni, parādās pamatīga sūdu smaka. Ir tāda sajūta, ka es uzturos atejā.
Arī šajā telpā no desmit cilvēkiem deviņi visu laiku smēķē. Citreiz telpā nav neviena cilvēka, bet, ja ir pievedums, mēdz būt pat desmit cilvēku. Karantīnas telpā jāuzturas vienu, divas dienas vai pat nedēļu.»
/nginx/o/2018/07/10/8575687t1h1ec8.jpg)
Kamerā pirmo reizi ierauga tualetes podu
Pēc tam ieslodzītais nonāk cietuma kamerā, kur bieži vien smird pēc tualetes. «12 kvadrātmetru kameras stūrī ir tualete. Šī ir pirmā vieta, kur, par laimi, ir īsts pods, kuram drīkst uzlikt vāku. Pirmo reizi parādās pods, nevis nodirsts grīdas caurums.
Tualetes poda vāku «zeki» liek par savu naudu, jo cietumā neviens nedod vākus.
Kādreiz cietums bija uzlicis vāku, bet cik ilgi tas turas? Konkursā nopirktais pats lētākais ķīniešu vāks uzreiz izšķīst, tāpēc «čaļiem» tas jāliek par savu naudu.»
Lai labāk saprastu kameras dzīvi, Ainārs ieskicē, ka aptuveni 12 kvadrātmetru mazā telpā atrodas divas divstāvu gultas, mazs galdiņš, ledusskapītis, televizors, daži skapīši, izlietne ar auksto ūdeni un tualetes pods.
Tualete ir atdalīta ar sienu, bet tā ir tik zema, ka, apsēžoties uz poda, var skatīties uz kameras biedriem.
«Ieslodzītais šajā telpā uzturas gandrīz visu dienu daudzus gadus. Ja viņam sagribas kakāt, ko katrs cilvēks dara reizi dienā, viņam jāpārdzīvo pretīgs un pazemojošs process. Es gribētu redzēt, kā tiesneši, prokurori un policisti dzīvotu, ja viņiem virtuvē un guļamistabā noliktu podu. Cietuma kamera ir gan guļamistaba, gan virtuve, kur cilvēki dzīvo un ēd. Cietumā turpat arī dirš uz galvas, rupji runājot. Nevienā likumā nav ierakstīts, ka jābūt kaut kam tādam. Visur ir atsevišķas tualetes, bet cietuma kamerā tā ir blakus vietai, kur citi ēd un guļ.
Speciāla procedūra, lai nokārtotu dabiskās vajadzības
Lai kamerā pakakātu, ir jāpagaida, kamēr neviens neēd un nedzer. Tad visiem kameras biedriem jāpasaka, ka tu ej uz tualeti.
Lai mazinātu neērto situāciju, otrajā stāvā guļošie un sēdošie kameras biedri nokāpj lejā, apsēžas uz pirmā stāva gultām un noliec galvas.
Tādā veidā tualetē esošajam cilvēkam, kārtojot vajadzības, nav jāskatās uz kameras biedriem. Katru reizi, kad nokrīt kaka, uzreiz momentā jānorauj ūdens, lai telpā nāktu mazāka smaka. Telpā nav nekādas ventilācijas. Tualetes papīru podā mest nedrīkst, jo tā var aizdambēt podu. Cietumā tualetes papīrs ir kā folija vai padomju laika ietinamais papīrs, vai smilšpapīrs. Podā tādu mest nedrīkst, jo, ja uznāks kanalizācija, pašiem ar to būs jādzīvo, jo neviens nedos citu kameru, kā arī nesteigsies ar remontiem un tīrīšanu.
Lai tualetes papīru nemestu podā, to ietin iepriekš speciāli sagrieztos avīžu gabalos un iemet bundžā. Tualetes papīru kopā ar avīzi sadedzina. Tiklīdz liesma nodeg un parādās dūmi, bundžai uzliek vāku, lai nepiekūpinātu telpu. Tad cilvēks nomazgā rokas un nāk ārā no tualetes.
Dabisko vajadzību kārtošanas process ir tik pazemojošs, ka daļa cilvēku cenšas mazāk ēst, lai būtu retāk jāiet uz tualeti.
Normāli, ka cilvēks iet kakāt divas reizes dienā, bet cietumā to vairs negribas darīt biežāk kā reizi divās dienās.»
/nginx/o/2018/07/10/8575690t1h16e0.jpg)
Ja nemazgā rokas – ar koku pa pirkstiem
Ainārs stāsta, ka katrā kamerā ir kameras vecākais, kurš jauniņajiem izstāsta par kamerā un cietumā valdošo kārtību.
«Kārtības neievērošanai ir sekas. Tās var būt smagas. Ja pēc tualetes apmeklējuma nenomazgā rokas, var dabūt ar koku pa pirkstiem. Normālam cilvēkam ir skaidrs, ka ir jāmazgā rokas, bet 90% cietumnieku ir bezdarbnieki-alkoholiķi, kuri ir zaguši vistu. «Balto apkaklīšu» tur ir ļoti maz.»
Vienu reizi dienā ieslodzītos izlaiž laukā pastaigāties. Arī svaiga gaisa elpošana notiek ļoti mazā teritorijā. Ar restēm klātā pastaigu laukuma garums ir trīs vai četri metri. «Stundu dienā izlaiž tādā būrī. Debesis var redzēt, bet arī tām priekšā ir restes.»
«Parasti cilvēki mazgājas reizi dienā, bet kāds idiots ir izdomājis, ka cietumā ir jāmazgājas reizi nedēļā. Uz dušas telpu, kurā ir silts ūdens, ieslodzītos palaiž tikai reizi nedēļā.
Protams, par cigarešu paciņām var sarunāt, ka uz dušu aizved biežāk, bet tas nav likumīgi.
Cietuma situācija un sistēma ir tāda, ka cilvēki tur nevar resocializēties.
Parasti cilvēkam ir grūti, ka viņš nevar piezvanīt ģimenei, normāli nokārtot savas dabiskās vajadzības un nomazgāties, – tas cilvēku sadusmo un degradē, nevis sagatavo pilnvērtīgai un reālai dzīvei, kā noteikts likumā. Tas vienkārši nav iespējams!
Baro ar sūdiem!
Bijušais ieslodzītais arī pastāstīja, ka cietumā ēdienu trīs reizes dienā nes uz kamerām. «Būsim godīgi – cietumā baro ar sūdiem. Tas, ko tur dod ēst, ir reāli mēsli. Nevienā Rīgas ēdnīcā, pat pašā lētākajā, tu neredzēsi tādu ēdienu.
Nekur nedod tādus sūdus, kā to dara cietumā.
Piemēram, kad atnes zivi, tā ir tik maza un tieva kā tējkarote. Zivs asaka sadrūp momentā, un ir sajūta, ka zivs kā norakstītais pārpalikums saldētavā stāvējusi 30 gadus. Vienu reizi dienā kaut kas ir ēdams.
Centrālcietumā ēdina salīdzinoši normāli, bet man stāstīja, ka Latgales cietumos baro ar transtaukskābēm un kāpostiem. Tur vispār nekad nekas nav ēdams.
Ja atnes vistas buljonu, tajā ir jūtamas dažas vistas šķiedras, bet nekad nav vistas gaļas, jo to kāds ir izņēmis. Varu tikai minēt, kur tā paliek.»
Ainārs arī pauž neapmierinātību, kāpēc ieslodzītajiem ļauj iepirkties vietējā veikalā tikai vienu reizi nedēļā. «Kamera un tās ledusskapis ir mazs, bet pasūtīt produktus pēc saraksta var tikai reizi nedēļā.
Ja nav neviena tuvinieka, kas var pārskaitīt naudu, var gadīties, ka trūcīgajiem ieslodzītajiem sāk krist ārā zobi, jo ēdiens ir tik sūdīgs un vitamīniem trūcīgs.
Ēdiens ir tik sūdīgs, ka ieslodzīto organisms vienkārši sāk degradēties.»
/nginx/o/2018/07/10/8575693t1hfe8c.jpg)
Kameras vecākais – normāls čalis vai deģenerāts
Ainārs stāsta, ka cietumā, tāpat kā brīvībā, katrs cilvēks izvēlas, kā pavadīt savu laiku. Daži mācās un lasa grāmatas, bet vairums spēlē kārtis, šahu, dambreti, skatās TV, guļ.
«Pārsvarā varu teikt, ka attīstība un izglītošanās tur nav iespējama. Vajadzētu būt tā, ka ieslodzītajiem ir pieeja datoriem, mūsdienu tehnoloģijām, šodienas literatūrai. Protams, to visu var organizēt ar uzraudzību. Patlaban bibliotēkā ir tikai padomju laika grāmatas.»
Vide un atmosfēra ir tāda, ka neveicina cilvēka vēlmi attīstīties un izglītoties.
]
Savukārt Rietumeiropā un Skandināvijā cilvēki ieslodzījumu izcieš normālos un cieņpilnos apstākļos. «Tur cilvēki dzīvo līdzīgi kā mājās, bet viņiem ir ierobežota brīvība. Viņiem ir dažādi pulciņi, viņi var doties uz klasi mācīties vai uz bibliotēku lasīt grāmatas. Tur dzīves apstākļi ir kā pansionātā. Mūsu cietumos ir citādāk. Skaidrs, ka Latvijai ir jābūvē jauni un mūsdienīgi cietumi, bet acīmredzot ar cietumiem ir tāda pati situācija kā ar ceļiem – grib zagt daudz naudas un, ja nevar nozagt, tad neko nedara, kamēr nesadala.
Lielā mērā kamerā valdošā atmosfēra atkarīga no kameras vecākā.
Ja viņš ir normāls un sportisks čalis, kamerā valda kārtība un normālas attiecības, bet, ja viņš ir «deģenerāts», arī atmosfēra ir deģenerēta.
Populāra izklaide - «ziloņu mētāšana»
Viena no ieslodzīto izklaidēm un saziņas formām ir tā saucamā «ziloņu mētāšana» - ar striķi gar logu vicina smagu priekšmetu, kas palīdz nodot zīmīti, cigarešu paciņu un citas lietas. «Daudzās kamerās tā ir vienīgā jautrība, ar ko ieslodzītie nodarbojas pa naktīm, bet pēc tam dienās guļ. Taču to neatļauj visi kameras vecākie.
Ja kamerā atnāk jauniņais, kurš ir ņerga (visu laiku īd un žēlojas, kā viņam, nabadziņam, nepaveicās), kameras vecākais lūdz priekšniecību viņu aizvest uz citu kameru.
Lai izvairītos no vardarbības gadījumiem, piemēram, no rīta ņergu atrod piekautu asins peļķē, cietuma vadība piekrīt īdētāju atrašanās vietas maiņai.
Līdzīgi notiek ar heroīnu sarijušos narkomānu, kurš lomkās īd un skrāpējas. Cietuma administrācija nav ieinteresēta saukt reanimācijas brigādi, kam jāglābj kameras biedrus nokaitinājušā cilvēka dzīvība.
Ir kameras, kurās visu laiku mainās iemītnieki, bet citās kamerās vairums ieslodzīto dzīvo ilgāku laiku. «Ja tu esi normāls cilvēks un ievēro kārtību, tad nekādu problēmu nav.»
Cigaretes – vietējā valūta
Cigaretes var nopirkt vietējā veikalā. Cigaretes ir uzskatāmas par cietuma vietējo valūtu.
Savukārt īpaši lielas aizraušanās ar alkoholu Ainārs nemanīja, bet dzirdēja, ka apsargi ienes alkoholiskos dzērienus visiem, kam tie vajadzīgi un kas ir spējīgi maksāt. Līdzīgi ir ar narkotikām un mobilajiem telefoniem: «Kam ir nauda, tam paši apsargi atnes visu.»
Lai ierobežotu dažādu aizliegto vielu ienešanu ar pārtikas produktiem, aizliegts ieslodzītajiem sūtīt un nodot pārtiku – to var iegādāties vietējā veikaliņā. Taču dzirdēts, ka narkotikas cietumā ieceļojot gan ar pārtikas kravām, gan veļas vedējiem un citu lietu piegādātājiem.
Cietuma sistēmā pastāv iekšējā kontrabanda, kas apgādā ar visu pasūtīto.
/nginx/o/2018/07/10/8575695t1h6266.jpg)
Metodes, kā atturēt no sūdzēšanās
Aināra ieskatā, daudziem ieslodzītajiem nav zināšanu par savām tiesībām, kā uzlabot savu dzīvi. Ja kāds nav apmierināts ar apstākļiem un raksta sūdzības augstākajām iestādēm, cietuma darbinieki var mēģināt pierunāt atsaukt rakstīto, piemēram, piedāvājot iespēju katru dienu iet dušā.
Visas cietumnieku sūtītās vēstules tiek izlasītas.
Savukārt, ja kāds ir ļoti spītīgs un uzstāj uz sūdzības nosūtīšanu, uz viņu iedarbojas ar cietumam raksturīgajām metodēm, piemēram, aizsūta uz kameru, kurā sēž nonarkojušies deģenerāti, kuri tur atrodas jau padsmit gadus. Viņiem tiek piedāvāti dažādi labumi, lai viņi izmācītu jauno kameras biedru. Cietumā sēdošo cilvēku apziņa ir izmainīta, un viņi ir gatavi uz visu.
«Cilvēki brīvībā nenovērtē, ka viņi var aiziet uz jūru, ieiet siltā dušā, kas ir mazs prieciņš. Ja man bija nauda, es kādreiz nopirku konfektes un pacienāju kameras biedrus.
Brīvībā tu nekad neredzēsi, ka desmit čaļi sagriež desmit daļās konfekti «Vāverīte» un visu vakaru sēž pie tās.
Uzvārot tēju, tiek noorganizēta omulīga pasēdēšana un svētku vakars. «Ja tev nav naudas, tu sēdi gadiem un tev nav neviena radinieka, tu vari nekad neredzēt konfektes. Tad vakars pie sagrieztas «Vāverītes» ir īpašs notikums. Brīvībā tas liekas banāli.»
Intervijas noslēgumā Ainārs uzsver, ka lielā mērā no paša ieslodzītā cilvēka, viņa īpašībām un attieksmes pret citiem atkarīga viņa dzīve cietumā. Ja ir laba uzvedība un vēlme sadzīvot, arī ieslodzījumā var dzīvot relatīvi normālos apstākļos.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)