Puisis no Daugavpils pamet Zviedriju

Lūdzu, sākumā nedaudz pastāstiet par sevi.

Mani sauc Ņikita, esmu no no Daugavpils, bet uzreiz pēc vidusskolas beigšanas aizbraucu uz Dāniju mācīties. Tur studēju inovācijas un uzņēmējdarbību kopā ar vairākiem latviešiem. Dānijā atvērām vienu start-up organizāciju, un mums diezgan labi veicās uzņēmumu sacensībās. 2014.gadā kļuvām par Dānijas inovatīvāko uzņēmumu. Pabeidzu studijas, aizvērām uzņēmumu un es pārvācos dzīvot Zviedrijā. Tur strādāju pie cita uzņēmuma, bet

pirms gada atgriezos Rīgā, kur atvēru tā paša Zviedrijas uzņēmuma filiāli, lai darbotos Baltijas valstīs.

Saprotu, ka atgriezāties Rīgā, nevis Daugavpilī, no kurienes nākat. Kāpēc tā?

Domāju, ka es nevarētu Daugavpilī attīstīt esošo uzņēmumu, jo mums ir «business to business» organizācija. Daugavpilī man nepietiktu potenciālo partneru un pietiekami lielu kompāniju, lai attīstītos. Tieši tāpēc esmu Rīgā.

Vai saskatāt jauniešu perspektīvu ārpus Rīgas? Vai tomēr, ja jaunieši grib labi dzīvot Latvijā, tad tas jādara Rīgā?

Tas atkarīgs no tā, ar ko cilvēks vēlas nodarboties. Es ļoti daudz darbojos ar start-up uzņēmumiem, tāpēc

neredzu nekādu problēmu attīstīt līdzīgu digitālo uzņēmumu ārpus Rīgas.

Manuprāt, tas pat būtu gudrāk, jo izmaksas būtu mazākas un internets būtu tik pat ātrs. Ārpus Rīgas var nepietikt mentoru palīdzības, bet to ļoti labi var atrisināt caur Skaipu vai citādi onlainā.

Kāpēc nolēmāt atgriezties, nevis palikt Dānijā vai Zviedrijā, kur dzīves līmenis ir augstāks un iespēju ir vairāk?

Runājot par iespējām, ir ļoti interesanti. No sākuma izskatās, ka Skandināvijā ir daudz vairāk iespēju, tomēr Latvijā tās arī ir. Galvenais iemesls, kāpēc atgriezos, ir saistīts ar biznesu – te ir iespējas attīstīties Baltijas valstīs. Es varēju kļūt par līdzdibinātāju Baltijas filiālei, saņemot lielāku atbildību un īpašuma tiesības.

Baltijas valstīs nav tik liela konkurence, kāda tā ir Skandināvijas un citās attīstītajās valstīs,

piemēram, Vācijā, Holandē un Lielbritānijā. Tas bija viens iemesls.

Otrs iemesls ir tas, ka vēlos uzlabot apkārtējo vidi uzņēmējiem Latvijā, dalīties ar pieredzi un kontaktiem no Skandināvijas. Vēlos mainīt apkārtējo vidi uz pozitīvo pusi.

Esat ieguvis augstāko izglītību Skandināvijā. Kā jums šķiet, cik svarīga ir izglītība, lai dzīvotu un strādātu Latvijā? Vai tā ir būtiska vai tomēr var labi dzīvot arī bez izglītības?

Godīgi sakot, mana filosofija ir tāda, ka izglītība ir primārā lieta. Nav runa tikai par skolas un universitātes izglītību. Ļoti svarīgi ir izglītoties visu laiku un visu dzīvi.

Jāizglītojas ne tikai studentiem, bet arī visiem cilvēkiem pat 40, 60 un 70 gadu vecumā.

Domāju, ka bez izglītības Skandināvijā var izdzīvot un arī diezgan labi dzīvot, bet par Latviju neesmu pārliecināts.

Cik svarīgas ir valodu prasmes, lai darbotos starptautiskā vidē, ja nevēlas aprobežoties ar vietēju kokzāģētavu?

Šajā ļoti strauji augošajā un mainošajā pasaules biznesa vidē nekur nevar tikt bez angļu valodas. Bet arī spāņu un ķīniešu (mandarīnu) valodas ir ļoti svarīgas. Domāju, ka pēc pāris gadiem angļu valoda būs kā pamata valoda, bez kuras nevarēs izdarīt vispār neko.

Bez angļu valodas zināšanām cilvēks būs nulle.

Bet spāņu un ķīniešu valodas būs ļoti liels bonuss. Pat nezinu, vai būtu iespēja palikt Latvijā bez valodu prasmēm, lai kaut ko pārdotu.

Ko jūs ieteiktu jauniešiem, kuri patlaban beidz vidusskolu un domā, kur studēt tālāk: Latvijā vai ārzemēs? Kāpēc ārzemēs dzīvojošajiem jauniešiem ieteiktu atgriezties Latvijā, nevis palikt citā valstī?

Tas ir viņu pašu lēmums, un esmu pārliecināts, ka ir ļoti daudz iemeslu, gan lai viņi paliktu ārzemēs, gan lai viņi atgrieztos Latvijā. Tas tiešām ir atkarīgs no prioritātēm, kuras viņi izvēlēsies pēc četriem gadiem, pabeidzot universitāti. Mana prioritāte bija strādāt uzņēmumā vai atvērt uzņēmumu, kas projicē to, ko es vēlos redzēt pasaulē. Man vienalga, vai tas notiek Indijā, Āfrikā vai Latvijā. Svarīgi, lai tas iet kopā ar manām vērtībām.

Skolēniem, kuri patlaban mācās, es novēlu, lai viņiem būtu iespēja vismaz pusgadu vai gadu padzīvot ārvalstīs.

Dzīve ārzemēs pilnībā nojauc iekšējās sienas, paplašina horizontus un pēc tam ir daudz vieglāk strādāt ar citu tautību cilvēkiem. Tas ir ļoti liels bonuss.

Kādas bija galvenās grūtības, ar ko saskārāties, mācoties un strādājot ārzemēs?

Vienmēr, pārvācoties uz ārzemēm studēt vai strādāt, ir jāgatavojas 2-4 ļoti grūtiem mēnešiem. Tajos mēnešos par prioritāti kļūst darba un dzīvesvietas meklēšana, kas ir ārpus komforta zonas absolūtam vairākumam cilvēku. Ir grūti tikt cauri pirmajiem mēnešiem. Viss pārējais atnāks, tikko jūs pielāgosieties apkārtējai videi.

Vai, dzīvojot Skandināvijā, jutāt ilgas pēc Latvijas?

Patiesību sakot, neesmu īpaši ilgojies pēc Latvijas. Pēc vecākiem - jā, pēc Latvijas - nē. Bija pārāk daudz lietu, par kurām domāt (darbs, dzīvesvieta, studijas, kompānija), ka

pēc Latvijas skumt vienkārši nepietika ne laika, ne kognitīvo resursu.

Vai bija kādas Latvijas lietas, kas jums ārzemēs pietrūka?

Mazliet pietrūka biezpiena un biezpiena sieriņu. Studentu roltonu, kartupeļu un pastas tur pietiek!:)

Pēc sarunas Ņikita lūdza piebilst, ka viņš ar prieku dalītos ar idejām un pieredzi ar jauniešiem, studentiem un pēdējo klašu skolēniem. Ja kādam rodas interese, lūgums Ņikitam rakstīt Facebookā.