Darbs skolā – no prieka līdz asarām

Viņa atzina, ka par profesijas izvēli kalpoja izaugšana ģimenē ar diviem brāļiem, kas ir jaunāki par viņu. «Pieskatot viņus, kamēr vecāki bija aizņemti darbā, neviļus sāku domāt, ka skolotājas profesija man būtu piemērota,» viņa teica un akcentēja, ka brāļiem palīdzēja savulaik apgūt dažādas lietas, piemēram, alfabētu.

Viņa gan atzina, ka pēc teju desmit gadu darbošanās šajā arodā, par profesiju viņai nav viedokļa, kas būtu pozitīvs, vai negatīvs. «Darbs ar bērniem ir dažāds, tieši tik dažāds, cik atšķirīgi ir paši bērni,» viņa sacīja.

Skolotāja, kuras pieredzi jau vairs nevar saukt par mazu, par bērniem saka – viņi ir ļoti dažādi gan rakstura, gan spēju ziņā. Liela nozīmē tam, kā mācās bērni un kāds ir viņu zināšanu līmenis, ir vecākiem, skolotāja ir pārliecināta. «Tieši vecāki ir tie, kuri bērnā «ieliek» pieklājības normas, iemāca to, kādai būtu jābūt attieksmei pret pedagogiem, viņi arī lielā veidā var ietekmēt bērna attieksmi pret mācībām kā tādām, pašlaik gan vecāku attieksme pret skolotājiem mainās,» teica pedagoģe.

«Diemžēl, mainoties sabiedrībai, mainās arī bērni. Tagad daudzi ir tādi, kuri liek pārdomāt profesijas izvēli. Ir skolēni, kuri uzskata, ka viņiem viss jāpienes uz paplātes, taču paši nevēlas pat grāmatu paņemt rokās,» uzsvēra skolotāja un skaidroja, ka pašai ir gadījies, ka pret viņu vēršas arī paši vecāki,

kuri uzskata, ka viņa ir slikti darījusi savu darbu, bet ar viņu atvasēm viss ir kārtībā.

Viņa arī norādīja, ka šādi bērni ir iemesls, kura dēļ pat iespējams izplūst asarās. «Man ir bijuši brīži, kad sāku uzdod jautājumu sev – kāpēc vispār es to daru, kāpēc nevarētu pamest līdzšinējo darbu un meklēt darbu citā jomā,» klāstīja pedagoģe. Ir arī skolēni, kuri mācību stundā lieto mobilo telefonu, taču aicināti ierīci nolikt, paliek dusmīgi un reizēm arī rupjākos vārdos var pateikt, ka viņi mobilos nost neliks un skolotājas viedoklis viņiem ir vienaldzīgs.

«Bet ir arī brīži, kad darbs skolā priecē, ir skolēni, kuri ir atsaucīgi, kuri izrāda interesi par apgūstamo vielu, kuri cenšas, lai sasniegtu labus rezultātus, lai gūtu pamatu savām tālākajām gaitām». Ir arī tādi skolēni, kuri pat pēc augstskolas pabeigšanas un patstāvīgas dzīves uzsākšanas, var ik pa laikam piezvanīt un pateikties par «pamatu ielikšanu» un paust prieku, ka tieši viņa bija tā, kura viņus mācīja.

Par algu skolotāja teic, ka tā ir maza - saņemt teju sešus simtus eiro mēnesī, vienai izdzīvot ar šādu algu Pierīgā, iegādāties apģērbu, lai skolēnu priekšā neizskatītos noplukusi, īrēt mājvietu,

pirkt pārtiku un kādu reizi apmeklēt arī kādu kultūras pasākumu, nebūtu iespējams.

Ar finansēm viņai izpalīdz draugs, ar kuru jau labu laiku tiek dzīvots kopā. «Dzīvot divatā ir lētāk, kaut vai maksa par īri ir kopīga un tas tik ļoti «nesit pa kabatu»,» viņa skaidroja.

Pedagoģei gan bažas radot skolotāju nākotne, jo algas nav tik vilinošas, turklāt redzams, ka «vidējais skolotājs» paliek arvien vecāks. «Viens aspekts, protams, ir atalgojums, tas nav saistošs daudziem jauniešiem, lai kļūtu par skolotājiem. Bet te nepieciešams runāt arī par to, ko sabiedrībai nozīmē skolotāji, par attieksmi, ne tikai algas ziņā, bet cieņas ziņā. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka strādāt par skolotāju nav vērts – jā, darbs ar jaunajiem prātiem nav viegls, taču kur paliek tā apziņa – es esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš savā mērā ir atbildīgs par to, kāds izaugs Latvijas pilsonis?» taujā pedagoģe.