Ģimene, kura tā arī nepārcēlās uz dzīvi Itālijā. Un nenožēlo to

Zanda Žentiņa saimnieko Vīnkalnu mājās Beverīnas novadā netālu no Valmieras. Iepriekš viņa strādājusi dažādus darbus un bijusi uzņēmēja, bet patlaban Zanda nodarbojas ar gastronomisko tūrismu, klāj dažādu viesību galdus un māca ļaudīm par ēdieniem. Nesen Zanda nopelnījusi titulu «Īstā latvju saimniece», piedaloties TV šovā.

Zanda neslēpj, ka viņas lielākā mīlestība un aizraušanās ir saistīta ar Itāliju.

«Tā ir vieta, kur esmu ilgāk padzīvojusi, bet atgriežos atkal un atkal, jo manās sajūtās šī valsts ir kā otrās mājas.» Sirsnīgi smejoties, Zanda stāsta, ka Itālijā bijusi vairāk nekā simts reizes, bet dzīvojusi vairākas reizes dažāda garuma laika posmus: no dažiem mēnešiem līdz pat gadam. Pirmo reizi Zanda uz Itāliju aizbrauca 1994.gadā.

«Ir bijušas situācijas, kad visa ģimene esam gribējuši pārcelties uz Itāliju,» viņa saka un atklāj, ka tas noticis 2008. un 2009. gadā, kad Latvijā sākās ekonomiskā krīze un ģimenes finansēs iestājās lūzuma punkts.

Nesaprotot, ko darīt, un meklējot izeju, Zentiņu ģimenei nācās sev atbildēt uz vairākiem lieliem jautājumiem.

Lai gan ģimene apsvēra domu pārcelties uz Itāliju, viņiem bija grūti šķirties no Latvijas.

Ļoti negribējās atstāt savu iekopto un skaisto lauku māju un saimniecību. Ja piederētu mazs, necils dzīvoklītis, viņi būtu aizbraukuši uz Itāliju. «Ja mums būtu ūķīgs dzīvoklītis, mēs noteikti būtu prom. Bet mums bija skaistas mājas un droša vide, kurā garīgi labi jūtamies. Bija ļoti žēl to atstāt.» Zandas ģimenē izauguši divi dēli, kuri patlaban jau devušies savās gaitās.

Kāpēc tieši Itālija?

«Mani Itālijai piesaista dvēseliskas sajūtas. Man liekas, ka es iepriekšējās dzīves esmu dzīvojusi Itālijā. Es Itālijas vidi sajūtu kā ļoti spilgtu, tuvu, mīļu un pazīstamu. Man patīk visi tās notikumi, smaržas, garšas, mūzika, vide un daba.

Kad pirmo reizi aizbraucu uz Itāliju, man bija sajūta, ka esmu atgriezusies senā dzimtā vietā, kur ilgi neesmu bijusi.

No itāļiem Zanda mācījusies atvērtību un draudzīgumu, kā arī smaidīgu un pozitīvu attieksmi pret cilvēkiem.

Latvieši mēdz būt savrupi ļaudis, kuri baidās izteikt komplimentus un bez lielas vajadzības neuzbāžas. Latviešus dažkārt raksturo teiciens: «Ko tad es!» Bet itāļi ir citādāki – viņi ir atvērti un nebaidās izteikt savas domas skaļi. «Itāļi pārsvarā runā labu, un man tas ļoti patīk. Es cenšos pārņemt: ja man kaut kas patīk, es to tūlīt pasaku un paslavēju.»

Itāļu virtuve Latvijā

No itāļiem Zanda aizguvusi arī viņu virtuvē tapušos ēdienus: «Mēs mājās pārsvarā ēdam itāļu virtuves ēdienus. Itāļu virtuve ir ļoti pārdomāta un garšīga.» Ģimenei ļoti garšo dažādi salāti, tomāti ar Mocarellas sieru un baziliku. Tāpat viņi bieži vien vāra pastu ar dažādām mērcēm itāļu gaumē, piemēram, ar baziliku, tunci vai cukīni.

Itāļu garšas mums mājās dominē.

Vienlaikus netiek aizmirsts arī par latviešu tradicionālo virtuvi, piemēram, kartupeļiem, kāpostiem un karbonādi, kas ļoti garšo Zandas vīram. «Arī latviešu ēdienus ēdam, bet tas nav biežākais variants, tos vairāk gatavojam rudens un ziemas pusē.»

Latvija – droša vide

Zanda vērtē, ka Latvijā viņas ģimenei ir pazīstama un droša vide. «Latvija ir mūsu drošākā vide, jo te ir mūsu saknes un te mēs esam dzimuši. Lai arī Itālijā es jūtos labi, Latvijā es jūtos pamatīgāk. Te man viss ir pazīstams. Pazīstu cilvēkus, man ir draugi, zinu, kur jāiet, kā darbojas sistēmas un ierēdniecības kabineti, es saprotu, kā tas viss notiek.

Atgriežoties no Itālijas Latvijā, vienmēr ir komfortablāka sajūta.

Tur būt ir patīkami un jauki, bet es tomēr sajūtos sveša, jo nezinu visu lietu aizkulises, kaut arī liekas, ka jau daudz ko zinu. Bet tomēr ir lietas, ko es nezinu.»

Tāpat jārēķinās, ka ārzemniekam var būt grūti iejusties itāļu kompānijā un viņu var nepieņemt. «Esmu izjutusi, ka neesmu viņu bara cilvēks. Lai gan mani itāļu draugi mani mīl un ciena, bet, kad esmu viena starp viņiem, viņi mani mazāk ievēro. Tajā brīdī jūtos atstumta, jo neesmu itāliete. Viņi zina lietas, par ko runā, viņiem ir savs humors un jociņi, par ko smieties. Tad viņiem ir vienalga, vai es to saprotu vai ne. Tad es izjūtu atšķirību un atstumtību.»

Savukārt Latvijā Zanda tā nav sajutusies: «Ja man Latvijā apkārt ir draugi, es arī piedalos sarunās un nejūtos atstumta. Bet itālis jūtas atstumts, ja viņš ir viens, bet mēs esam vesels bars latviešu un kopā smejamies. Tā ir visiem, kas aizbrauc uz citu valsti.» Katrs cilvēks ir pārmantojis savas dzimtenes kultūru un vērtības.

Vai atgriezties Latvijā?

Ļaudīm, kuri patlaban dzīvo ārvalstīs un apsver domu par atgriešanos dzimtenē, Zanda teiktu, ka te viss nav slikti. Tieši pretēji – mums ir daudz kas labs.

«Es noteikti gribētu, lai latvieši atgriežas Latvijā un lai Latvija piepildās ar latviešiem, nevis cilvēkiem, kuriem te nav jābūt.

Katram ir sava vieta, un dzimtene ir visstabilākā vieta pasaulē.

Ir cilvēki, kuri ir aizbraukuši peļņā, bet labāk jūtas mājās. Tad neko nevar darīt – varbūt kādu laiku ir jāpelna nauda, lai piepildītu savas dzīves mērķi, ziedotu devi un samierinātos.»

Vienlaikus viņa zina cilvēkus, kuriem Latvijā nepatīk un kuri Latviju neizjūt kā savu zemi, bet jūsmo par zemi, uz kurieni aizbraukuši. Ja viņi tur jūtas laimīgi, ir atraduši labu darbu un piepildījumu, diez vai viņus vajadzētu saukt atpakaļ.

Bet tiem, kas aizbraukuši peļņā un domā atgriezties, es gribu teikt – atgriezieties gan!

Tepat var atrast, ko darīt, bet tas ir labi jāizdomā. Visi nav vienādi, un ne visiem dažādu apstākļu un dēļ izdodas atrast labus dzīves apstākļus. Dažkārt Latvijā ir grūtāk atrast savu nišu.