Lai priecīgi kapusvētki!

«Nekrofila kultūra», «Latvieša esību vienojošs punkts» - tik diametrāli pretēji tiek raksturots mirušo kults. Lai kāds būtu skatījums, tomēr skaidrs, ka dziļi iesakņojusies kapusvētku tradīcija jau sen vairs nepilda sabiedrību vienojošu funkciju. Piemēram, pagājušās nedēļas nogalē Latviju pāršalca traģikomiska vēsts, ka Ropažu novadā kapusvētku zaļumballē līdz nāvei piekauts kāds vīrietis. Arī no pagātnes mantotajām kapu kopšanas tradīcijām ir gūti atrast vietu mūsdienu cilvēka dzīvesveidā.

Kapi kā sakņu dobes

Kopš seniem laikiem kapsētas pieņemts raksturot ar vārdiem «miera osta», «zaļā oāze», «mirušo pēdējā mājvieta». Tomēr šodien, sperot soli aiz kapsētas vārtiem, nonākam dīvainā pagātnes un tagadnes mistrojumā. Līdzās rūpīgi sakoptām dzimtu kapu vietām, rēgojas ar zālēm un krūmiem aizauguši zemes pleķīši, bet pa takām, slēpjoties aiz kokiem, klaiņo uzticēšanos neizraisoši tipiņi.

«Kapos vairs nav droši,» apgalvo regulārās kapu apmeklētājas. Plašās, ar krūmiem vai sētām nožogotās apbedījumu vietas atgādina mazdārziņus, neviļus apliecinot latvieša viensētnieka dabu. Aiz pieminekļiem rēgojas apgraizītas plastmasas pudeles, aprūsējuši grābekļi, cimdi, lāpstas un veci ziepju gabaliņi - obligātā cītīga kapu kopēja atribūtika.

Ja cilvēkam nepiemīt lauksaimnieka prasmes vai vismaz zemnieka instinkts, viņam ir maz izredžu godam sakopt senču atdusas vietu. Viņam jāprot pārstādīt un apgriezt krūmus, uzrakt zemi, izvēlēties vietai atbilstošus augus, un vēl jāgrib reizi nedēļā nākt uz kapiem ravēt un aplaistīt stādījumus. Turklāt jāieplāno, kad mazgāt pieminekli un pārkrāsot soliņu. Izmisīgi rokoties pa kapu kopiņu, kas atgādina sakņu dārzu, laika kavēties apcerīgās atmiņās par mirušajiem neatliek.

Ja cilvēks vēlas kapa labiekārtošanu deleģēt kādam citam, nākas rēķināties ar visai augstu cenu un apšaubāmu rezultātu. Nav izslēgts, ka blakus esošie kapu džungļi iespaida ziņā tāpat pārspēs sakopto atdusas vietu. Kapu kopšanu var vairākiem desmitiem eiro var uzticēt pa veclaicīgiem «viena tante teica» kanāliem atrastai kopējai, jo pašvaldība (vismaz Rīgas) šādu pakalpojumu nepiedāvā. Tāpēc nav liels pārsteigums, ka mūsdienu cilvēki retās brīvdienas neizvēlas pavadīt, rokoties pa kapiem. Ir labi, ja kapu kopšanas tradīcijas tiek uzturētas, tomēr, ja vēlamies, lai nākamās paaudzes reiz apmeklētu mūsu kapavietas, arī šajā jomā būtu jāienāk mūsdienīgām izmaiņām.

Drīz nebūs kur rīdziniekus apglabāt

Rīgā kapusvētku svinēšana nenotiek tik plaši un krāšņi kā, piemēram, Latgalē un Vidzemē, tomēr tradīcija ir saglabājusies. Rīgas 450 ha lielās kapsētu saimniecības viena no galvenajām problēmām ir jaunu apbedījuma vietu trūkums, norāda Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Kapsētu pārvaldes priekšnieka pienākumu izpildītājs Gints Zēla.

Katru gadu Rīgas kapsētās apglabā ap 7000 cilvēku - šis cipars ir tikpat kā nemainīgs, bet pie šādiem mirstības rādītājiem pašreizējās kapsētu teritorijās vietas pietiks vien tuvākajiem desmit gadiem.

Rīgā ir 26 kapsētas, no tām 20 pašvaldības, 6 baznīcu pārziņā. Risinājums varētu būt kremācija, jo urnām nav vajadzīga tik liela platība kā klasiskai apglabāšanai zārkā. Savukārt statistika rāda, ka kremēšana kļūst aizvien populārāka - apmēram 10% gadījumu aizgājušo tuvinieki lemj par labu kremēšanai. «Par šī neklasiskā apbedījuma iespējām interesējas aizvien vairāk cilvēku,» saka Kapsētu pārvaldes vadītājs. Aptaujā noskaidrots, ka 48% rīdzinieku labprātāk izvēlētos kremāciju, tāpēc, var teikt, ka šī joma ir perspektīva. Latvijā ir divi krematoriji - Rīgā un Valmierā. Savukārt Meža kapos tiek celts moderns kolumbārijs, kurā atradīsies 288 nišas, katra atvēlēta 4 pelnu urnām. Plānots, ka tas būs gatavs jau rudenī. Kādas būs pakalpojuma izmaksas, Gints Zēla precīzi nezināja teikt: «Mēs gribētu, lai tās nosegtu būvniecības izmaksas, pelnīt uz to negribam.»

Gints Zēla atzīst, ka kapu stāvoklis ir visai diferencēts - līdzās uzpostām apbedījumu vietām ir ne mazums krūmos ieaugušu, novārtā atstātu kopiņu, ko viņš skaidro ar globalizāciju - cilvēki dodas mācīties un strādāt uz citām valstīm, arī brīvā laika pavadīšanas ieradumi ir mainījušies. Līdz ar to daļa tuvinieku kapu kopu paliek neuzpostas. «Mēs šos jautājumus cenšamies juridiski sakārtot, bet līdzko saikne ar tuviniekiem ir pārtrūkusi, rodas sarežģījumi. Padomju laikā vairākas paaudzes dzīvoja vienā vietā, nekur nebrauca un nodeva kapu vietas pēc paražu tiesībām, tāpēc problēmas nebija tik uzskatāmas kā tagad. Pašvaldība konstatē nesakoptās kapu vietas un pārņem savā pārraudzībā, lai racionāli izmantotu kapsētu zemi.»

Pagaidām kapsētu saimniecībām nākas risināt neatliekamus uzdevumus, kas saistīti ar atkritumu izvešanu, ceļu tīrīšanu un segumu uzlabošanu. «Diemžēl mūsu sabiedrībā ir daži degradējušies cilvēki, tāpēc, lai gan ir mazinājušās, tomēr pastāv kapu aprīkojuma un apstādījumu zādzības. Vairākās vietās kapos ir ierīkotas videonovērošanas kameras, kas sekmēs noziegumu atklāšanu.» Tikmēr kapsētu tālākas modernizācijas jautājumi virzās smagi - pretestība ir liela, apliecina Rīgas kapsētu galvenais apsaimniekotājs. Tomēr, neraugoties uz daļas sabiedrības nevēlēšanos neko mainīt ierastajā kārtībā, Kapsētu pārvalde nākamgad plāno realizēt eksperimentālu pilotprojektu - izveidot atvēro kapsētu, kas līdzinātos parkam, ar nelielām kapa vietām, kuras piederīgajiem nenāktos tik bieži kopt. Nākotnē plānots radīt iespēju attālināti, digitalizētā veidā iegādāties dažādus pakalpojumus.

Uz kapu svētkiem pošas kā uz balli

Kapusvētki ir latvisko identitāti raksturojošs notikums, uzskata Viesītes luterāņu draudzes mācītājs Alvis Āboliņš. Viņš kapusvētku dievkalpojumus notur 15 kapsētās. Tas neesot daudz, jo gadās, ka viena mācītāja pārziņā ir 30 kapsētas. Viņš saka, ka ir bijuši gadi, kad šķitis - kapusvētku tradīcija pamazām izzūd, bet tad atkal nākamajā gadā tā it kā atdzīvojas - uz svētkiem sabrauc daudz cilvēku. «Vecākā paaudze to nodod vidējai, bet nez vai jaunākā tradīciju turpinās. Uzzinājuši, ka gribam atteikties no kapusvētku dievkalpojuma pavisam mazā kapsētā, cilvēki apvainojās, sūdzējās pašvaldībai un nākamajā gadā piecu vietā uz svētkiem ieradās krietni lielāks pulciņš,» stāsta mācītājs.

«Pilsētās kapusvētki ir bezpersoniskāki, bet mazajās lauku kapsētās tie aizvien ir īpašs notikums. Pašvaldība atsūta strādnieku, kas izpļauj kapu apkārtni. Laukos ir tradīcija apkopt ne vien savu tuvinieku, bet arī blakus kapa vietas. Ne visi paliek uz dievkalpojumu, bet kapu kopiņas ir izpušķotas, sveces iedegtas. Tieši šajā dienā uzliek pieminekli un lūdz to iesvētīt. Nereti tieši uz kapu svētkiem, reizi gadā kapos sapulcējas visa dzimta. Jaunākā paaudze izrādās, nāk skatīties uz nākamo sievu vai vīru. Meitenes ir sapucējušās, augstpapēžu kurpēs.»

Savulaik, kad Alvis Āboliņš kapusvētku fenomenu pētīja savā diplomdarbā, viņam izdevās atklāt informāciju par kapusvētkiem kādā 1831.gada avīzē. «Viena no versijām ir tāda, ka kapusvētki radušies no kapsētu iesvētīšanas svētkiem. Kad 18.gs. Katrīna II aizliedza mirušos apbedīt baznīcās, jaunas kapsētas iekārtotas attālāk no apdzīvotām vietām. Zemi deva baroni vai turīgāki saimnieki. Uz jauno kapsētu devās vesela procesija. Senos avotos kapsētas svētki minēti kā sinonīms kapusvētkiem. Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas otrais bīskaps Teodors Grīnbergs uz jautājumu, vai kapos var svētkus svinēt, atbildēja, ka var, ja ticam uz augšāmcelšanos. Tā ir iegājies, ka uz kapu svētkiem cilvēki nenāk kā uz bērēm, bet kā uz īstiem svētkiem.»

Līdzās mirušo kauliem

«Nekrofila kultūra, orientācija uz ciešanām,» pārspīlēti biežu došanos uz kapiem raksturo pārmaiņu treneris Arturs Šulcs. Pēc viņa domām vārdu salikums «kapu svēti» ir absurds. «Cik daudz svētku cilvēka dzīvē vispār ir? Svētki, kuros klāt ir nekrofilā enerģija, manī izraisa šermuļus.

Ir divu veidu sistēmas - senatnes, pagāniskā, kas vērsta uz auglību, seksualitāti un juteklību, un reliģiskā, kurā dominē nāve. Ar tādām reliģijām kā kristietība un islāms saistīts politiskais terorisms, negācijas, draudi, kas pēdējā laikā spilgti parādās publiskajā telpā. Reliģiskās sistēmas sekmē politiskas kustības ar nekrofilu raksturu, kurām raksturīga iznīcināšana, nevis diskusija. Nav taisnība, ka kristietība ir miermīlīga reliģija - pēdējo raganu Latvijas teritorijā, Rucavas apvidū sadedzināja pirms apmēram 270 gadiem. Reliģijas vienmēr ir vērsušās pret cilvēkiem, kuri atšķiras no vairākuma - vai tā bija skaista sieviete vai cilvēks ar īpatnībām.

Vēl nesenā pagātnē, konflikta laikā Dienvidslāvijā, pareizticība sekmēja serbu nacionālistu kustību. Vēstures materiālos ir fiksēts, ka grupējumi civiliedzīvotājus iznīcināja ar pareizticīgās baznīcas svētību. Arī mūsdienās kristietība realizē teroru, piemēram, abortu sakarā. Amerikā kopš 20.gs. 70.gadiem ir spridzinātas sieviešu klīnikas un nogalināti ginekologi. Rīgas domā koncerti notiek uz mirušu cilvēku kauliem. Runājot skaidrā valodā, tas atgādina nekrofilu templi. Mūsdienās katrai kristīgajai baznīcai ir savs svētais mirušais - tur spēlējas ar mirušo kauliem. Par ko liecina baznīcas sakramenta elementi - simboliska Kristus miesas (maizes) ēšana un asiņu (vīna) dzeršana? Senos laikos mirušo un dzīvo pasaules bija nodalītas - vai tas bija kapsētas žogs vai skandināvu laivas formas apbedījums, aiz kuras bez vajadzības negāja. Rudenī, veļu laikā tās uz īsu brīdi saplūda kopā - velis tika pabarots un miers. Ir briesmīgi, ja miruša cilvēka istaba tiek pārvērsta par memoriālo muzeju. Ja mājās visu laiku jaušama mirušā klātbūtne, tajās nav vietas dzīvajiem, kuri vairs īsti nesaprot, ir dzīvi vai miruši. Braucot uz Liepāju, gar ceļa malām redzami daudzi krusti, kas novērš vadītāju uzmanību no ceļa. Ielūkojoties pagātnē, redzam, ka jau 1772.gadā Katrīna II, sanitāru apsvērumu vadīta, aizliedza apbedīt mirušos baznīcās, tostarp, Rīgas domā, jo tolaik kapi bija sekli un plūdu laikā mirušie pacēlās uz augšu. Liekot kapus izveidot ārpus apdzīvotām vietām, viņa ierobežoja nekrofilijas izpausmes. Tomēr joprojām ir pilsētas, kuru teritorijās ir vairākas kapsētas, piemēram, Talsos.»

Karo tā vietā, lai apskautos

Raugoties no seksoloģijas viedokļa, senajās kultūrās augstākais reliģiskais kalpojums bija svētais dzimumakts, skaidro seksologs un pārmaiņu treneris. Saulgriežu naktī saimniece rituāli apstaigāja laukus un mīlējās, lai labība nesakristu veldrē, cūkas labi barotos utt.. Šim aktam bija simboliska nozīme, jo dzimumakts kā sakrāls process aktivizē orientāciju uz dzīvību. Turpretim mūsdienās, neraugoties uz seksa tematikas un kailuma klātbūtni, seksualitāte ir noniecināta un izstumta no publiskās telpas, uzskata Arturs Šulcs. «Naturāla vardarbība filmās nav aizliegta, bet skaistu dzimumaktu valsts televīzijā neparādīs. Kamēr mēs neatjaunosim seksualitātes svētumu, sabiedrībā izpaudīsies dažādas agresijas tendences, pasliktināsies demogrāfiskā situācija. Tā vietā, lai viens otru apskautu, cilvēki savā starā par kaut ko karo.»

Cilvēkam ir tikai divas iespējas - orientēties uz dzīvošanu vai miršanu, turpina speciālists. Ja gribi dzīvot, ir jādzīvo šajā pasaulē. Kapu kultūra nav kaut kas akmenī iecirsts, tai būtu jāmainās līdz ar laiku.

«Kapus vajadzētu centralizēti sakopt, lai tajos būtu glīts mauriņš un cilvēkam nav ik pēc trim dienām jāskrien mainīt puķes, stiept kannas ar ūdeni un ar šampūnu berzt pieminekli. Mirušos mēs varam atcerēties un apcerēt arī neatrodoties kapos. Mirušajiem tuviniekiem ir svarīgāk, lai viņu pēcteči dzīvo un veiksmīgi realizējas šajā pasaulē.»

Vēl viena problēma - mūsu sabiedrībā trūkst veselīgas attieksmes pret nāvi. «Ir traģiski, ja cilvēks gadu desmitiem to vien dara, kā gatavojas mirt. Kāda kliente stāstīja, ka, kopš atceras tēvu, viņš visu laiku grasījās mirt - runāja par slimībām, bojājot dzīvi tuviniekiem. Kamēr esam dzīvi, ir jādzīvo pēc pilnas programmas, piepildot savu laiku ar dzīves atribūtiku. Ja cilvēks orientējas uz seksualitātes polu, tas viņam dod impulsu dzīvot. No studiju gadiem atceros: ja vecāks pacients pamanīja glītu medmāsu, kas viņam noglaudīja galvu un uzsmaidīja, viņš sajuta vitalitāti, dzīvības enerģijas pieplūdumu un labāk atveseļojās. Tas nozīmē, ka impulsu dzīvot mums var dot arī citu cilvēku seksualitāte. Tādējādi zemapziņa saņem pozitīvu signālu, kas rosina dzīvotgribu. Tieši tāda bija senču reliģiju jēga.» Ne vienmēr atmiņas par mirušajiem tuviniekiem ir gaišas un pozitīvas. Var gadīties arī tā, ka cilvēki no tuviniekiem ir cietuši vairāk nekā no varām, stāsta pārmaiņu treneris. Tad ir jāspēj komunicēt kaut vai ar mirušo, pasakot paldies par to labo, ko viņš devis.

«Ir jāsavelk bilance, nevis jākrāj aizvainojumi vai jākavējas apcerēs «kā būtu, ja būtu». Ir jābūt dialogam, kurā ļoti svarīgs ir pabeigtības aspekts. Pagātnei nav jāvelkas līdzi, traucējot dzīvot. Tad būs miers gan pašiem, gan mirušajiem.»