4 mēneši Īrijā. Grūtākie manā mūžā

Mans stāsts sākas ar brīdi pirms «Lielās aizbraukšanas». Tajā manas dzīves periodā, kad nesen biju beigusi studēt Liepājas augstskolā, kurā ieguvu bakalaura grādu reklāmas dizainā. Minētajā laika posmā biju nolēmusi, ka atradīšu darbu šajā sfērā turpat pilsētā, tomēr vienīgais, ko ieguvu, - slikti apmaksātu robu foto laboranta amatā.

Pienāca ziema un mana vēlme izplest spārnus auga, tomēr nebiju gatava dzīvei galvaspilsētā, kura man tobrīd šķita nomācoša, nemājīga un steidzīga. Ar mērķi uz brīdi pamainīt dzīvi un aplūkot to, kā cilvēki dzīvo ārpus Latvijas, pieteicos viesmīļu kursos Īrijā. Tobrīd domāju, ka aizbraucu uz mācību laiku – trīs mēnešiem. Tomēr satiku puisi – angli, viss mainījās.

Tā vietā, lai gādātu naudu mājupceļam, sāku «vīt ligzdu» Īrijā.

Krājās rēķini par dzīvesvietu, tādēļ iekārtojos darbā par viesmīli kādā viesnīcas restorānā.

Tos savus četrus dzīves mēnešus joprojām atceros kā pašu grūtāko savu darba pieredzi.

Bija brīži, kad, atgriežoties dzīvesvietā, no nespēka atkritu turpat uz grīdas.

Darbs bija kā fiziski, tā emocionāli ļoti smags. Pret darbiniekiem no ārvalstīm viesnīcas menedžeri izturējās nesaudzīgi. Nepārtraukti guvu traumas, roku apdegumus un dzīvoju nebeidzamā stresā, jo temps, kādā bija jāpaveic uzdotie darbi, bija vārda tiešākajā nozīmē mežonīgs. Atceros, ka viesnīcā satiku kādu sievieti cienījamā vecumā no Latvijas, kura ar nopietnu kājas traumu turpināja nākt uz darbu, lai gan strādāt viņai nepavisam nebija viegli. Taču viņa bija spiesta to darīt, jo baidījās šo darbu pazaudēt. Tomēr ilgi es šajā ritenī neizturēju, pēc dažiem mēnešiem darbu uzteicu, taču joprojām, notikušo atceroties, man šie mēneši šķiet kā gari gadi.

Pēc piedzīvotā atgriezos Latvijā uz neilgu laiku, tomēr aizbraucu atkal – to pašu iepriekš pieminēto attiecību dēļ. Jau tad sāku saprast, ka

viens cilvēks dzīvē nevar piepildīt tukšumu, kas rodas, sevi atraujot no ģimenes, draugiem un radiem.

Protams, laiku pa laikam atbraucu uz Latviju, apciemoju tuvos cilvēkus, prombūtnē sazinājos ar ģimeni skype, rakstīju ziņas. Tomēr ilgas pēc mājām manī bija neizbēgami sākušas augt un kļūt arvien spēcīgākas.

Tajā pašā laikā, strādājot par viesmīli jau citos gadījuma darbos jaunajā mājvietā Korkā, turpināju meklēt arī iespējas savā darba jomā. Lai gan biju ieguvusi augstāko izglītību, tomēr bez Īrijā atpazīstamas darba kvalifikācijas un nopietnas darba pieredzes darbu tajā atrast nevarēju. Valodas barjera tajā laikā vairs nebija šķērslis, jo mājās un ikdienā runāju tikai angļu valodā, citus latviešus apkaimē pat nepazinu. Pagāja laiks, bet nekādas citas iespējas kā darbu viesnīcās, restorānos, pat par apkopēju es neatradu.

Pārliecība, ka tur esmu lieka, bija pāraugusi attiecībās, kurās man pašai vairs nebija ko dot, cīnījos ar nomāktību.

Šo sajūtu vairoja arī iespaids, ka vietējie uz visiem iebraucējiem skatās «no augšas», uzspēlētā, tomēr viltotā laipnība, ar kādu tie mūs apbalvoja, radīja vēl lielāku izstumtības sajūtu, ko tādu, ar ko Latvijā nekad neesmu saskārusies.

Bija pagājuši divi gadi. Pēc ilgām pārdomām, sasummējot visus par un pret, es nolēmu atgriezties.

Tagad skaidri redzu, ka iemeslu to darīt bija daudz vairāk nekā palikt,

un šo loģisko soli man vajadzēja spert jau stipri agrāk.

Pārbraucu viena, pēc kāda laika man pievienojās draugs, taču viņa meklējumi pēc vietas dzīvē šeit kopā ar mani beidzās nesekmīgi. Mums abiem bija jāļauj otram iet savu ceļu. Atgriežoties Latvijā, arī es negaidīju, ka darba ņēmēji mani uzņems atplestām rokām. Kādu gan darba pieredzi varēju piedāvāt? Tomēr vecāki bija ļoti saprotoši, draugi un ģimene sniedza sen gaidīto atbalstu un sajūtu, ka esmu mājās. Iekārtoties neizdevās tik ātri, kā gaidīju, nācās iztikt ar nelielajiem iekrājumiem, tomēr pēc ilgākiem darba meklējumiem atradu vietu meklētajā sfērā Rīgā – mani pieņēma nelielā reklāmas firmā par ražošanas vadītāju, kurā nostrādāju tuvākos divus gadus.

Arī tur gāja kā pa celmiem, jo Latvijā bija sākušies krīzes gadi, tomēr savu lēmumu ne reizes neesmu nožēlojusi.

Arī vasara pēc manas atgriešanās kļuva viena no skaistākajām manā dzīvē. Ar labākajiem draugiem devos kopīgās ekspedīcijās un braucienos ar laivām. Un tad arī tā no sirds iemīlējos Latvijā. Sapratu, ka tas, kas man pietrūcis sirds siltumam, ir ne tikai emocionāla tuvība ar līdzcilvēkiem, bet arī brīvības sajūta, ko man sniedz apziņa, ka apkārt šalc Latvijas meži. Esmu pārliecināta – ja nebūtu aizbraukusi, nekad to nebūtu iemācījusies novērtēt.