Sava veida gaišreģis Rīgas ielās

Kašķīgie un neapmierinātie pasažieri. Kā paciest?

Kas piesaista tramvaja vadītāja darbā?

Lai gan Jānis par tramvaja vadītāju ir nostrādājis vairāk nekā 30 gadus, viņš saka, ka darbs nav apnicis un tajā nav kļuvis garlaicīgi. «Daudz draugu, kas nav saistīti ar tramvaja vadīšanu, brīnās, kā es to varu izturēt,» Jānis saka un piebilst, ka visi tramvaja vadītāji savā ziņā ir nedaudz traki. «Ir jābūt nedaudz trakam, jo alga nav tik liela, lai šo darbu strādātu tikai naudas dēļ.»

Viena no darba priekšrocībām ir iespēja redzēt pilsētas mošanos.

Ja jāstrādā agrā maiņa, viņam jāceļas jau pulksten 3.00 naktī, bet 3.50 jābūt gatavam darbam un jāatrodas tramvaju depo Fridriķa ielā.

Otrs pozitīvais aspekts ir tas, ka darbs kaulus nelauž. Gan ziemā sniegā un putenī, gan lietū un negaisā tramvaja vadītājs vienmēr strādā siltumā un tīrībā, jūtoties normāli.

Trešā piesaistošā lieta ir pati darba specifika, ko pat grūti aprakstīt vārdos. Tramvajos ir kaut kas tāds, kas Jāni piesaista šim darbam.

Lai arī daudzi domā, ka tramvajs ir tikai dzelžu un vadu kopums, Jānis uzskata, ka tramvajam ir dvēsele.

Līdzīgi domā ar citi tramvaja vadītāji, kuri šajā darbā neturas naudas dēļ. «Protams, nauda ir vajadzīga, bet tramvajos ir kaut kas tāds, kas pievelk. Nav tā, ka no rīta jāceļas augšā ar nepatiku,» Jānis saka un piebilst, ka pretējā gadījumā nevarētu strādāt sabiedriskā transporta vadītāja darbu. Arī trolejbusu un autobusu vadītājiem nākas strādāt ļoti agros rītos vai vēlos vakaros.

Mēģina savaldīties sarunās ar kašķīgiem pasažieriem

Savukārt pie darba netīkamajām pusēm Jānis min daudzu pasažieru negatīvo attieksmi. Katram cilvēkam ir savs darbs un katrs vēlas būt novērtēts.

Sabiedriskā transporta vadītāja darbs salīdzināms ar ķirurga darbu.

Ja tramvaja vadītājs nokļūdās vai neievēro kādu pēkšņi parādījušos automašīnu, cilvēku vai dzīvnieku, pasažieri var krist vai pamatīgi sasisties. Ļoti reti kāds pasažieris, kas ir nokritis, pēc tam pajautā, kas notika. Parasti ļaudis uzreiz dodas pie vadītāja, bļaujot virsū un lamājoties.

Saskaroties ar lamuvārdiem un uzbļāvieniem, Jānis mēģina saglabāt mieru un neattīstīt konfliktu, bet gadās, ka cilvēcīgi nenoturas un sabļauj pretī. Visgrūtāk izturēt, ka 14-15 gadus veci tīņi sāk lamāt tramvaja vadītāju, sist pa stikliem un neadekvāti uzvesties. Lai spētu labāk savaldīties, sabiedriskā transporta vadītāji apmeklē psiholoģijas nodarbības. Ir vadītāji, kuri reti iesaistās konfliktos ar pasažieriem, bet ir arī tādi, kuri to dara biežāk.

Arī par Jāni ir rakstītas sūdzības, bet parasti tās bijušas pārspīlētas un nepamatotas. Viņš stāsta, ka par sievu, kuras tramvaja vadītājas darba stāžs ir 33 gadi, reiz bija uzrakstīta sūdzība, ka viņa nekaunīgi klusē, kaut arī viņa vienkārši bija centusies neiesaistīties konfliktā ar kašķīgo pasažieri.

Dāmīte pat negrasās skriet, bet ir gatava rakstīt sūdzību

Pasažieri, lūdzu, sasveicinieties ar tramvaja vadītāju!

Vairums pasažieru sūdzību ir pa to, ka sabiedriskā transporta vadītāji viņus nepagaidīja, bet Jānis vērš uzmanību, ka atbilstoši noteikumiem par pasažieriem uzskatāmi tikai tādi cilvēki, kuri gaida pieturā, nevis lēnā garā tuvojas tai. Rīgas Satiksme cenšas panākt, lai sabiedriskais transports kursētu pēc iespējas precīzāk, tāpēc sabiedriskā transporta vadītāji nedrīkst gaidīt pieturā vairākas minūtes uz cilvēkiem, kuri nav laikus atnākuši uz pieturu.

«Nav tā, ka vadītāji ceļas un dodas uz darbu naktī pulksten 3.00 vai dodas gulēt pulksten 2.00 pēc maiņas, lai neatbrauktu laikā, lai kādu iespiestu durvīs, lai kādu apzināti nepaņemtu. Tā noteikti nav.»

Uzdrošinos teikt, ka 99% sabiedriskā transporta vadītāju mīl savu darbu.

Jānis bieži vada 7. tramvaju, kuram jāpietur Krasta masīvā. Gadās, ka no rīta sastrēgumu stundā ap pulksten 8.00-8.30 tramvajs piebrauc pie pieturas 2 minūtes vēlāk, nekā bija paredzēts. Viņam nav iespējams sagaidīt dāmīti, kura tikai tad parādās aiz stūra, izteikti skatās vadītājam acīs, bet neskrien uz tramvaju. Nepagaidītā sieviete nākamajā dienā uzrakstījusi sūdzību administrācijai, ka tramvajs viņu nepaņēma, vadītājs bijis neapzinīgs un viņa dēļ nokavējusi darbu.

«Cienījamie rīdzinieki, laukos cilvēki, kuri grib braukt ar autobusu, kurš kursē 1-2 reizes dienā, jau pusstundu iepriekš sēž pieturā un gaida, ka tikai autobuss neaizbrauc ātrāk.

Aicinu jūs katru dienu iziet 2 minūtes ātrāk, nekā jūs parasti esat gājuši, un jums nekad nebūs problēmu.

Pasažieri, vai jūs gribat, lai mēs smaidām? Tad pasmaidiet arī jūs, kad kāpjat iekšā!»

Jāņa darbadienas lielākais gandarījums ir tad, ja viss notiek bez starpgadījumiem, konfliktiem un nokritušiem pasažieriem.

Sava veida gaišreģis

Tramvaja vadītājam jābūt kā gaišreģim

Jānis stāsta, ka otra negatīvā darba puse ir saistīta ar citu transportlīdzekļu vadītāju attieksmi. Piemēram, gadās, ka viņa vadītais tramvajs brauc pretī citam tramvajam, bet pēkšņi viņš pamana, ka pa kreiso pusi apdzen automašīna. Tramvajam nākas strauji bremzēt, lai izvairītos no avārijas, bet pēc tam automašīnas šoferis aizbrauc priekšā un parāda vidējo pirkstu.

Mašīnas šoferi neinteresē, ka viņa nepārdomātā manevra dēļ puse tramvaja pasažieru ir nokrituši.

Jānis vērš uzmanību, ka tramvaji ir ļoti smagi un to bremzēšanas ceļš ir diezgan garš. Piemēram, viens tukšs kantainais tramvaja vagons sver 18 tonnas, bet jauno tramvaju vagoni ir vēl daudz smagāki. Turklāt jāņem vērā, ka tramvajos var atrasties pat vairāki simti cilvēku, tāpēc tramvaja kopējā masa ir krietni lielāka.

Ja tramvaja vadītājs pamana pēkšņu šķērsli, viņš ir spiests strauji bremzēt, tādējādi daļa salonā esošo pasažieru pakrīt un pat sasitas.

Ja kantainais tramvajs brauc ar 40 km/h, uz tīrām un sausām sliedēm tas var nobremzēt 40 metros.

Avārijas bremzēšanas gadījumā tramvajam vajadzīgs vismaz 21 metrs.

Ir ļoti bīstami, ja 5 metrus pirms tramvaja kāda automašīna pēkšņi izbrauc priekšā.

Arī sieva ir tramvaja vadītāja

Ņemot vērā darba negatīvos faktorus un spriedzi, Jānis piekrīt, ka tramvaja vadītājam vajadzīga stabila nervu sistēma. Viņam žēl, ka dažkārt darbā saņemtās negācijas gadās izpaust ģimenē.

Tomēr labi, ka arī Jāņa sieva ir tramvaja vadītāja, tāpēc saprot darba specifiku. Jānis un viņa sieva strādā pretējās maiņās – Jānis strādā no rītiem, bet Aija – vakaros. «Mēs satiekamies maiņas laikā, kad pasakām viens otram, kas izdarīts un kas vēl jādara, brīvdienās un kopējos atvaļinājumos.»

Varbūt tieši tāpēc esam tik ilgi nodzīvojuši kopā – nav laika strīdēties.

Abu laulībā dzimuši trīs bērni, no kuriem abi vecākie savā laikā apsvēra iespēju kļūt par tramvaja vadītājiem, bet, tuvāk iepazīstoties ar darba specifiku, pārdomāja un pateica, ka viņiem to nevajag. Lai strādātu par sabiedriskā transporta vadītāju, ir jābūt īpašam aicinājumam un patikai pret šo darbu.

Daudzi mūsdienu jaunieši, kas pamēģinājuši šo darbu, meklē citu profesiju, jo darbs ir salīdzinoši grūts. Tāpēc Jānis ir nobažījies, ka sabiedrisko transportu vada ļoti daudz pusmūža vai vecāka gadu gājuma vadītāju, kuriem aizejot pensijā, var nākties saskarties ar darbinieku trūkumu.

Mīļie rīdzinieki, mēs visi esam cilvēki un cenšamies!

Milzīga atbildība

Ik dienas tramvaja vadītājs pārvadā vairākus tūkstošus pasažieru, tāpēc darbā vajadzīga pamatīga koncentrēšanās. Tiesa, vasarā strādāt ir vieglāk – no rīta ir gaišs, putniņi dzied, saule spīd, vairums cilvēku ir priecīgāki. Bet ziemā, kad ir tumši rīti un vakari, strādāt ir grūtāk.

«Daudziem liksies – kas tur grūts? Sēdi kabīnē un spaidi podziņas, bet neko daudz nedari. Tad, kad viss izdodas, rodas iespaids, ka viss ir ļoti mierīgi un līgani. Bet neviens, kurš nav strādājis par sabiedriskā transporta vadītāju, nezina, ka mums savā ziņā ir jābūt kā gaišreģiem.

Zinot, ka sastrēguma stundā vienā vagonā ir 200 cilvēku, bet tramvaja masa ir ļoti liela, mums jāspēj paredzēt, ko varētu darīt apkārtējās mašīnas.

Vīri, kas strādājuši ar lielajām kravas mašīnām, zina, ko nozīmē vest ūdeni un cilvēkus. Abi nepārtraukti šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Tramvajam tas ir mazāk izteikti, jo tas brauc pa sliedēm un ir stabilāks. Bet trolejbusu un autobusu vadītājiem nākas piepūlēties, lai noturētu stūri, sasniegtu balansu un pasažieri to mazāk justu..

Mīļie rīdzinieki, mēs visi esam cilvēki un cenšamies. Var būt kāda tehniska problēma, kuru kādreiz bija vairāk. Jāsaprot, ka katrai straujai bremzēšanai vai citai darbībai ir savs iemesls. Nevajadzētu uzreiz iet klāt vadītājam un lamāties, bet gan pajautāt, kas notika. Ļoti reti šodien pasaka sirsnīgu paldies.»

Jānis uzskata, ka mūsdienu cilvēkiem būtu jāatgriežas pie garīgām vērtībām.

Nauda ir vajadzīga, bet tā nedrīkst būt cilvēku dzīves mērķis. Nav pareizi, ja cilvēks domā tikai par to, lai viņam būtu labāka mašīna un māja, kā arī vairāk naudas. Viņš aicina iedzīvotājus pievērsties Dievam un kristietībai.

Jānis priecājas, ka pēdējo gadu laikā arvien retāk jāsaskaras ar narkomāniem sabiedriskajā transportā, bet diemžēl ļoti bieži nākas cīnīties ar bezpajumtniekiem, kuri nosmērē sēdekļus un izplata nepatīkamas smakas, un nokārto dabiskās vajadzības. Pamanot tādas netīrības, transportlīdzekļa vadītājs ziņo dispečeram, kuri norīko tīrīšanu un izsūta citu tramvaju. Taču šāda maiņa vadītājiem nav īpaši patīkama, jo viņi pieraduši pie saviem ikdienas transportlīdzekļiem, kuri iekārtoti atbilstoši cilvēka personībai. Arī pasažieriem nākas ciest neērtības bezpajumtnieku dēļ, piemēram, izkāpjot no vagona, cilvēki pamana, ka arī viņi dīvaini ož. Taču interesanti, ka dažkārt paši pasažieri aizstāv ielu cilvēkus, kurus mēģina izsēdināt no sabiedriskā transporta.

Laimīgs, ka tramvajā satika sievu

Sarunas noslēgumā Jānis saka: «Pateicoties tramvajiem, man ir radusies ģimene. Es nācu no Cēsu puses, sieva bija ventspilniece, bet mēs satikāmies tramvajā Rīgā. Mums ir trīs bērni un pieci mazbērni.

Kad man prasa, vai es esmu laimīgs cilvēks, es varu atbildēt – jā!

Visa mūsu dzīve ir saistīta ar tramvajiem. Mēs ar tiem ejam gulēt un ceļamies augšā. Mēs ar sievu spriežam, ka šoruden, kad jaunākā meita Inese ies piektajā klasē un nebūs tik maza, mēs varētu atļauties pāriet strādāt vienā maiņā un vairāk pabūt kopā.»

Bet, lai tā notiktu, pārim jāvienojas, kurš brauks ar līdz šim iecienīto tramvaju, bet kurš pielāgosies citam tramvajam. To sakot, Jānis sirsnīgi smejas un norāda, ka vadītāji tramvajos saskata ne tikai vadu un bleķu kaudzi, bet arī dvēseli. Tramvajus nedrīkst lamāt un sist, jo tie pēc tam parāda, ka tā nedrīkst rīkoties.