Atļauju saņēmēji: Ar TUA programmu Latvija var iegūt kvalitatīvus cilvēkresursus

«No Latvijas tiek aizskalota vissvarīgākā sabiedrības daļa. Profesionāļi dodas projām tāpēc, ka ir pieprasīti. Bet arī mēs, praktiski visi, kas pārcēlās uz Latviju, ne jau tāpat vien tikām augstāk par vidusslāni. Tas tā notika, pateicoties mūsu profesionālajām iemaņām, mūsu izglītībai. Mums ir savs cilvēkkapitāls. Man šķiet, ka šāda Latvijai lojālu profesionāļu grupa var šeit noderēt,» iespējamos ieguvumus Latvijai saskatījusi biedrības pārstāve, psiholoģe Marija Šumihina.

«Mums ir mājvieta, mums ir līdzekļi. Mēs neesam tie, kuri te aizņemti ar izdzīvošanu. Tāpēc mēs spējam daudz dot,» apgalvojusi Šumihina.

Socioloģe Irina Krilova piebildusi, ka Latvijā ierodas demogrāfiskā ziņā kvalitatīvi iedzīvotāji, kuri ved šurp savus bērnus, kuri ir ieinteresēti stabilas, plaukstošas Latvijas pastāvēšanā. «Viņi ir gatavi ieguldīt tajā savus cilvēkresursus. Šobrīd tie ir viņu galvenais kapitāls.»

«Tie, kuri šeit ieradās uzturēšanās atļauju programmas ietvaros, ieradās, lai radītu. Nevis lai sapelnītu šeit visu iespējamo naudu un nosmeltu šeit visu iespējamo krējumu... Šim nolūkam Krievija ir vairāk piemērota. Tur ir vairāk problēmu, tātad - vairāk iespēju šādam biznesam. Bet Latvijā ir iespējams veidot biznesu, kurš dod labumu gan sabiedrībai, gan valstij, gan infrastruktūrai,» piebildis uzņēmējs Pāvels Pereverzevs.

Taujāti, vai viņi grasās integrēties Latvijas vidē, Krilova apgalvojusi, ka šāds mērķis bijis jau sākotnēji. «Mums šeit bija veci draugi, mēs ieguvām jaunus draugus gan latviešu, gan krievu vidē. Dabiski - ir jāzina tās valsts valoda, kurā tu dzīvo. Par laimi, ir daudz iespēju to apgūt. Es mācījos ārzemniekiem domātos kursos. Tur apguvām ne tikai valodu, bet iepazinām arī kultūru. Tas ir ļoti svarīgi, jo valoda nepastāv atrauti no visa pārējā. Šobrīd esmu latviešu biedrības «Radošās idejas» biedre. Biedrība nodarbojas ar dažādiem kultūras projektiem. Tostarp divi bijuši veltīti integrācijai. Ceru, ka būs trešais.»

«Valodu var apgūt tikai kā instrumentu. Taču tad tā nebūs integrācija. Ir ļoti svarīgi, vai tiem, kuri integrē, un tiem, kuri integrējas, bez valodas apgūšanas ir vēl kas kopīgs (braucieni, semināri, radošas tikšanās...). Man šajā ziņā ļoti paveicās. (...) Mēs devāmies braucienos pa Latviju, kuros baudījām gan dabas skaistumu, gan latviešu dziesmas un dejas, gan redzējām, kā cilvēki dzīvo. Mēs nebijām pasīvi, mēs tikām aktīvi iesaistīti darbībā. Mums bija viegli atrast kopīgu valodu. Jo vairāk tāpēc, ka mūsu kultūras ir tuvas. Bet cilvēki - tas ir pats galvenais. Ja tu satiec cilvēkus, kuri mīl savu kultūru un valodu, kuri gatavi ar tevi šajā mīlestībā dalīties, tad ir neiespējami neiejusties viņos un neiemīlēt. Tas ir pats labākais integrācijas ceļš,» piebildusi Krilova.