/nginx/o/2018/07/11/8660226t1hef4e.jpg)
Guntars sevi neuzskata par bezpajumtnieku - viņam ir gan savs miteklis, gan savs transportlīdzeklis. Ar nolietoto velosipēdu viņš mēdz pārvietoties ne tikai skaidrā prātā, bet arī žvingulī. Taču uz tikšanos ar TVNET viņš ierodas kājām, jo diena esot pārāk karsta, lai kāptu uz riteņa: «Neesmu jau vairs nekāds jaunais puika.» Viņš savai dzīvei neredz nākotni un dēvē sevi par mirušu cilvēku.
/nginx/o/2018/07/11/8660217t1hc935.jpg)
Pēc deviņiem mēnešiem Guntara un Ilzes ģimenē piedzima meita.
«Ilze izrādījās laba saimniece un vēl labāka māte, bet diemžēl es biju slikts vīrs. Nebiju gatavs uzņemties atbildību par savu dzīvi, kur nu vēl par sievu un bērnu! Lai nejustos tik sūdīgi, bieži vien meklēju glābiņu alkoholā.
Atceros, ka vakaros daudz labāk un brīvāk jutos ar čomiem un alu, nevis šaurajā dzīvoklītī, kas prasījās pēc remonta.
Pirmos trīs mēnešus meita raudāja vienā raudāšanā, sieva mēģināja viņu nomierināt, kā vien mācēja, bet diemžēl vajadzēja vēl izravēt dārzu, izmazgāt veļu, pagatavot vakariņas un iztīrīt grīdas.»
Nespēdams tikt galā ar nomācošo sadzīvi un nebeidzamajiem mājas darbiem un pienākumiem, Guntars arvien vairāk attālinājās no ģimenes.
Kā par nelaimi mēs iekritām vēlreiz un pirms bērna otrās dzimšanas dienas Ilze dzemdēja otro meitu.
Izklausās jau diezgan nožēlojami, bet diez cik laimīgi mēs neviens nebijām par otro brēkuli, it īpaši meitu. Ja vēl būtu dēls, varētu priecāties, bet otrā meita mani neielīksmoja.»
Attālināšanās no sievas un bērniem
«Nezinu, vai tāpēc, bet es par bērniem daudz nerūpējos.
Precīzāk sakot - es par bērniem nelikos ne zinis. Visu darīja Ilze.
Varbūt arī tāpēc man patlaban nav labas attiecības ar meitām. Viņas zina par manu eksistenci, bet mēs nesatiekamies un neuzturam kontaktus.
Zinu, ka vecākajai meitai ir dēliņš, bet neesmu viņu saticis.
Pēc vairākiem gadiem, laikam septiņiem, mēs ar Ilzi izšķīrāmies. Viņa vairs nevarēja izturēt manu eksistenci. Arī es biju pārāk vājš, lai kārpītos ārā no pudeles draugu skavām. Dažbrīd, parasti plosta beigās, sapratu, ka eju nepareizajā virzienā, bet nebija spēka un laikam arī vēlēšanās kaut ko mainīt.»
/nginx/o/2018/07/11/8660220t1h5735.jpg)
Aizejot no ģimenes, Guntaram nebija pārāk daudz mantu. Būdams «dāsns» (tā viņš pats saka), lielāko daļu iedzīves atstāja Ilzei. Viņai palika ne tikai mēbeles un sadzīves tehnika, bet arī kopējā automašīna. Vīrietis neslēpj, ka viņam joprojām ir «zobs» uz Ilzi par to: «Atstāja mani pliku un nabagu!»
Sākumā no ģimenes padzītais vīrietis īrēja atsevišķu dzīvokli netālu no iepriekšējās dzīvesvietas. Tad kādā brīdī saprata, ka
divistabu dzīvokļa īres maksa ir nesavienojama ar viņa atkarību no alkohola.
Tad viņš mitinājās pie dažādiem paziņām un palika «tusiņu» vietās.
Pirmajos mēnešos tas šķita ļoti izdevīgi, jo atkrita gan īres maksa, gan komunālie maksājumi.
Dzērāju nekur nevajag
«Arī ar darbu gāja visādi. It kā biju celtnieks, bet dzeršanas dēļ nevienā vietā nenoturējos ilgi. Patlaban man nav pastāvīgas darba vietas, jo parasti strādāju gadījuma darbus.
Šķiet, ka starp «plostiem» esmu diezgan labs darbinieks, bet dzērumā vispār nevaru aiziet uz darbu.
Tad man viss ir vienalga.»
Lai gan uz mūsu tikšanos Guntars ierodas diezgan tīrā apģērbā un sandalēs, viņš neslēpj, ka «plostu» laikā viņu var sastapt klasiskiem «bomžiem» līdzīgā izskatā.
«Teikšu godīgi, dzeršanas laikā mani pilnībā neinteresē mazgāšanās vai sevis kopšana. Es pat nepievēršu uzmanību ēdienam. Ārsts teica, ka tieši tādēļ man ir kuņģa čūla. Es jau arī pats jūtu, ka kaut kas nav kārtībā ar iekšām, bet nevaru neko izdarīt. Esmu gan kodējies, gan špricējis ampulas, bet tas nav līdzējis.»
Dusmu un kauna lēkmes
Saistībā ar regulārajām dzeršanas tūrēm Guntars cieš no biežām kauna un dusmu lēkmēm. «Domā, ka es nekaunos par to, ko daru? Domā, ka man nekādu jūtu? Domā, ka es nezinu, kā uz man līdzīgajiem skatās «normālie» cilvēki? Kā uz salašņām!
Es dusmojos uz sevi un citiem. Pēdējā laikā es krītu drausmīgās dusmu lēkmēs, kad ienīstu visus! Varbūt no šī aspekta ir labāk, ka esmu tālu no (bijušās) ģimenes, jo nevaru viņiem nodarīt pāri. Tad labāk izkauties ar kādu pudeles brāli, nevis sasmērēt savas rokas ar sieviešu asinīm...»
Cilvēks bez nākotnes
Guntars ir gatavs sīki un smalki stāstīt par savu pagātni, bet nepavisam nevēlas runāt par nākotni: «Kāda man nākotne! Pie pudeles piedzimu, pie pudeles - nomiršu. Droši vien nekas jau nemainīsies."
Esmu miris cilvēks. Es nevis dzīvoju, bet eksistēju.
Sarunas noslēgumā Guntars vēl pajautā, vai varu viņu pacienāt ar cigaretēm. Kad atbildu, ka nepīpēju, viņš neslēpti nievājoši novelk: «Jā, tādi jau tie pareizie ir... Ejiet vien atpakaļ uz savu biroju. Netraucēšu jūs vairāk.»
Vīrieša balsī manāms aizvainojums.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)