Vai rietumnieciskā Turcija ir iznīcības priekšā?

Ir novembra rīts – drēgns un miglains, kā jau Stambulā šai gadalaikā pienākas. Vēl pirms pārdesmit sekundēm uz platās ielas valda kņada un rosība, kas tik tipiska Turcijas galvaspilsētas centram. Turki nēsājas šurp turp kā jau daždien turki – it kā deviņos daudzviet vajadzētu sākties darba dienai, taču, kā jau Austrumos, lai kā tie arī mēģinātu izlikties par Eiropas pagarinājumu, gandrīz nekas te laikā nesākas un neatveras.

Satiksme ir pabriesmīga, starp automašīnām kaut kādā brīnumainā kārtā izlavierē bariņš meitenīšu nošņurkušās zilās kleitās, uz šo varoņdarbu flegmatiski noskatās ūsains policists, visu ielu pārbļauj vienā no bodītēm uzstādīta aizvēsturiska magnetola ar pašmāju dziesmiņu, kurā reizē ar turciskajiem vārdiem ik pa laikam var saklausīt pieminam «Russian girls».

Un te pēkšņi neredzams diriģents ar tikpat neredzamu zizli to visu strauji nobremzē. Viss apstājas, viss apklust – absolūti rēgaini un neizprotami. Apraujas «Russian girls» ritmiski valdzinošie slavinājumi, apstājas satiksme, autovadītāji kāpj ārā no mašīnām un stājas miera stājā. Policists, pēkšņi enerģijas pārņemts, mēģina atrast kādu, kurš nebūtu saņēmis ziņu par pasaules gala iestāšanos, – bet tādu nav, šķiet, pat pāris tradicionāli šmaugie kaķi ielas malā ir sapratuši mirkļa nozīmīgumu. Visā pilsētā apdullinoši sāk kaukt sirēnas.

Bet nē, runa tomēr nav par pasaules galu. Ir desmitais novembris, pulksten deviņi un piecas minūtes no rīta. Tieši šajā datumā un brīdī pirms nu jau pamatīga laika sprīža, tālajā 1938. gadā nomira Visu Turku Tēvs – Ataturks, īstajā vārdā Mustafa Kemals, izbijis Turcijas armijas virsnieks. Tieši viņa un neviena cita dēļ Turcija pašlaik ir tāda, kāda tā ir.

Populārs jociņš vēsta – ja tu pārdesmit minūtes neesi redzējis nevienu Ataturku portreta vai statujas veidolā, skaidrs, ka tu nejauši esi pārgājis Turcijas robežu un jau atrodies kādā citā valstī. Taču tas nav tikai jociņš – pilnīgi noteikti pat Padomju Savienībā nebija tik daudz visu veidu Ļeņina attēlu un pieminekļu, cik Turcijā ir Ataturku.

Ja Izraēlā un jo īpaši Jeruzalemē jums agri vai vēlu uzdos jautājumu par jūsu reliģisko piederību, tad Turcijā daudz ātrāk jums noteikti uzdos galveno labās uzvedības un audzināšanas eksāmena jautājumu: pēc jautājuma par to, ko jūs domājat par Turciju, nākamais gandrīz noteikti būs – sakiet, lūdzu, ko jūs domājat par Ataturku?

Pareizo atbilžu varianti ir daudzi, taču pēc būtības atbilde var būt tikai viena – ak, kādu lielisku cilvēku jums, jūsu tautai un zemei uzdāvināja liktenis un Dievs! Turklāt atšķirībā no Ļeņina oficiālās slavināšanas Padomju Savienībā par Ataturku lielākā daļa turku, šķiet, patiešām ir fantastiski augstās domās.

Protams, ar turkiem nekad neko nevar zināt. Tieši uz šo pasaules malu attiecas termins «takkiye», kā tiek apzīmēta sensena islāma metodika, kā maldināt un piekrāpt pilnīgi visus. Vidusmēra turks joprojām ir svēti pārliecināts, ka musulmanis saskaņā ar ticības nosacījumiem drīkst melot un krāpties, ja vien šī krāpšanās ir ģimenes un reliģijas labā.

Taču fakts – lai gan saskaņā ar islāma normām Dievam nevar būt nekādi tuvi radinieki zemes virsū un tamlīdzīgi, Turcijā var šķist, ka te attiecībā uz Ataturku ir taisīts izņēmums. Viņš daudziem ir vismaz gandrīz dievs. Ir, piemēram, tāda Ardahanas pilsētiņa pašos valsts ziemeļaustrumos ar pārdesmit tūkstošiem iedzīvotāju. Šurp reizi gadā sabrauc Ataturka kvēlākie fani, kuri visā nopietnībā vēro, vēro un vēro kalna ēnu, kas noteiktos apstākļos atgādinot modernās turku valsts radītāja profilu. Ja ierauga, tad ir laimīgi.

Savukārt Samsunas ostas pilsētā iedzīvotāji katru gadu deviņpadsmitajā maijā krastā uz rokām iznes Ataturka statuju. Pats neesmu savām acīm šo pasākumu redzējis un atļaujos domāt, ka laikam gan ir runa par citu statuju, nevis to, kas uzstādīta pilsētā, attēlo Ataturku zirga mugurā un bez postamenta ir apmēram piecus metrus augsta.

Bet, ja runa ir par turku mīlestību uz Ataturku, viss var būt – kā nekā šajā datumā 1919. gadā ģenerālis Mustafa Kemals ar tvaikoni «Bandirma» ieradās Samsunas ostā, ar šo dienu sākās Turcijas neatkarības karš, un mūsu dienās šī ir valsts galvenā svētku diena.

Pēc tam, kad Mustafa Kemals pēc neatkarības kara 1923. gadā sasauca parlamentu, deklarēja Turcijas Republiku un kļuva par tās prezidentu, līdz viņa nāvei pagāja tikai piecpadsmit gadu. Viņš dzīvoja ātri un nomira no aknu cirozes, taču reti kuram valstsvīram ir izdevies valsti tik īsā laikā pārtaisīt tik pamatīgi: šeit mainījās pilnīgi viss – no valsts iekārtas līdz pat uzvārdiem un cepurēm.

Jā, patiešām, arī cepurēm: savā vēlmē totāli pārveidot Turciju par mūsdienīgu valsti Ataturks bija pat visā nopietnībā devis pavēli šaut uz katru, kas atļausies turpināt nēsāt veco labo turku galvassegu – fesku.

«Civilizēts starptautisks apģērbs – piedienīgs un piemērots mūsu nācijai, un mēs visi to nēsāsim. Kurpes vai zābaki, bikses, krekli un kaklasaites, žaketes. Protams, viss noslēdzas ar to, ko mēs nēsājam uz galvas. Šo galvassegu sauc par cepuri,» – jā, jā, bija pat īpašs Ataturka cepuru dekrēts.

Reizē ar apjomīgām politiskajām un ekonomiskajām reformām Ataturks nomainīja alfabētu, lika visiem izvēlēties uzvārdu, piešķīra sievietēm vienlīdzīgas tiesības ar vīriešiem – kaut gan pats nekad sievietes par vienlīdzīgām vīriešiem neuzskatīja un arī izšķīrās tāpēc, ka sieva bija pārāk gudra un uz vienlīdzību orientēta.

2005. gadā Turcijā iznāca grāmata par Ataturka vienīgo – un šķirto – sievu Latifu, kuru viņš apprecēja vienā rāvienā un nepilnus divarpus gadus pēc kāzām arī izšķīrās tipiski savā stilā – izdeva dekrētu par šķiršanos, to parakstīja un lika parlamentam to apstiprināt.

Pēc grāmatas izdošanas tās autorei Ipekai Čališlarai nācās stāties tiesas priekšā par Ataturka apvainošanu: grāmatā cita starpā bija aprakstīts, kā Ataturks savulaik bēdzis no grieķu kareivjiem, pārģērbies savas sievas drēbēs. Taču tiesa autori attaisnoja – un gan tas, ka tiesa vispār notika, gan tas, ka autore tika attaisnota, bija visciešākajā veidā saistīts ar Ataturka atstāto mantojumu.

Nekāds īpašais demokrāts viņš nebija un līdz idejas īstenošanai par pilnvērtīgu politisko opozīciju tā arī nenonāca, lai gan nedaudz pamēģināja. Viena opozīcijas partija ar viņa atļauju tika izveidota 1924. gadā, bet jau pēc nepilna gada tiks slēgta, savukārt ar nākamo partiju nesanāca pat tik daudz – kaut gan tās vadīšanai bija izvēlēts viņa sendienu draugs un partijā iesaistīta paša Ataturka māsa, partijas mūžs līdz aizliegšanai bija tikai deviņdesmit trīs dienas ilgs. Pie daudzpartiju sistēmas Turcija nonāca tikai astoņus gadus pēc Ataturka nāves.

Arī no asinsizliešanas Visu Turku Tēvs nevairījās, – divdesmito gadu vidū Ataturks labāko Staļina tradīciju stilā atbrīvojās no saviem iepriekš tuvākajiem līdzgaitniekiem. Tiesa, represijas bija, salīdzinot ar Staļina vērienu, diezgan nožēlojamas – kopā uz nāvi tika notiesāti vairāki simti cilvēku, pēc kā speciāli izveidotie tribunāli tika brīvlaisti.

Tā nu Ataturka nāves atceres brīdī ne tikai apstājas satiksme un skan sirēnas, bet pat mājās cilvēki stāv televizoru priekšā (arī to esmu redzējis pats savām acīm), Turcijas himnas sākumvārdi joprojām ir «Neizsamistiet, kamēr pēdējā krāsns šajā zemē nebūs izdzisusi, sarkanais karogs plīvos debesīs!», un katra skolas diena Turcijā sākas vienādi: turku bērni nostājas glītās rindās un kolonnās skolu pagalmos un skandē – es esmu turks, es esmu godīgs, es esmu čakls, es esmu gatavs ziedot sevi Turcijas labā, ak, lielais Ataturk, es solos stingri soļot pa ceļu, ko tu atvēri, uz mērķi, ko tu parādīji! Ar likumu ir aizliegts vēl kādai personai Turcijā saukties par Ataturku.

Ataturka mantojuma sargātājiem – kemalistiem ir pilnīgi skaidrs, ka nekādas pārmaiņas valstī vispār nekad nav vajadzīgas: Turcija bija ideāla tāda, kādu to miršanas brīdī bija izveidojis Visu Turku Tēvs, un punkts. Taču nekas pasaulē nav tik vienkārši – gan tāpēc, ka šī sasodītā pasaule mainās, gan tāpēc, ka arī pats Ataturks nebija nekāds viengabala dimanta klucis.

«Viņš nekad nepazaudēja savu galveno mērķi – apvienot turkus un radīt mūsdienīgu valsti. Taču viņš arī bija tikpat sarežģīts kā šodienas Turcija, pretrunu pārpilns, dažādos virzienos vilkts, un tāds ir arī viņa mantojums,» – varu tikai piekrist šim nez kur izlasītajam secinājumam.

Par to, kas tā Turcija tāda īsti ir – Rietumi, Austrumi, Eiropa, Āzija vai vēl kaut kas – faktiski visu pasaka tualetes. Lielā daļā māju arī pilsētās jūs šeit vienā telpā atradīsiet abus principiāli atšķirīgos tualešu paveidus – gan rietumniecisko tualetes podu ar blakus piekārtu papīra rullīti, gan divus kāju paliktņus ar caurumu grīdā pa vidu un blakus noliktu ūdens kannu ar kausiņu. Un tad vēl ir daudz vietu, kur ir tikai viena vai otra veida tualete.

Tualešu atšķirības attiecinot uz visu pārējo, it kā varētu teikt, ka viena ir salīdzinoši rietumnieciskā Turcija, kas valda Stambulā, Izmirā, Ankarā, Bursā un gar rietumu krastu, bet otra ir islāmiski stingrā Anatolijas Turcija. (Turcijas Eiropas daļa – tā, kas robežojas ar Grieķiju un Bulgāriju, aizņem tikai trīs procentus no kopējās valsts teritorijas, bet visa pārējā atrodas Āzijā.)

Taču jau atkal viss ir daudz sarežģītāk – vispirms jau tāpēc, ka apjomīgā migrācija no laukiem uz pilsētām to visu ir kārtīgi sajaukusi un samudžinājusi. Stambulā jums nāksies kārtīgi nopūlēties, lai pilsētas centrā pamanītu kādu sievieti islāmiskajā galvas lakatā, taču Fatiha rajonā tādas būs absolūtā vairākumā,

«Senie Istanbulas iemītnieki ar nožēlu noraugās uz Anatolijas zemnieku invāziju, kas ir likusi viņu pilsētai izplesties gandrīz līdz plīšanas robežai un atšķaidījusi to tiktāl, ka senās ģimenes nu ir tikai desmitā daļa no pilsētas iedzīvotāju kopskaita. Agrāk Stambula bija zināma savu lapu koku ieskauto ielu, koka ēku un kosmpolītiskās izsmalcinātības dēļ – kaut arī ne sakarā ar ideālo tīrību, ko tai piedēvē nostaļģija –, tagad Stambulu tāpat kā citas Turcijas pilsētas ieskauj pelēku, nepabeigtu daudzdzīvokļu blokmāju kvartāli, kas samētāti fantastiskā haosā,» konstatē turku rakstnieks Orhans Pamuks.

«Reformistu progress, veco turku pretestība, plašo masu nenoteiktība, svārstoties starp divām galējībām, – visas cīņas fāzes starp jauno un veco Turciju var tikt novērota drēbēs. Vecais, neelastīgais turks joprojām valkā turbānu, kaftānu un dzeltenās ādas kurpes... Reformētais turks valkā garu, melnu mēteli, kas aizpogāts līdz kaklam, un bikses, un vienīgā zīme, ka viņš ir turks, ir cepurīte – feska. Turbānotais turks joprojām tic paradīzei un ellei un dodas mājup pirms tumsas iestāšanās... Reformists smejas Pravietim sejā, ir bijis pie fotogrāfa, runā franciski un pavada vakaru teātrī.»

Šis ir nevis kāds mūsdienu teksts, bet gan itāliešu rakstnieka Edmondo de Amiči apraksts par Stambulu tālajā 1878. gadā. Lielais modernizētājs Mustafa Kemals – Ataturks, kurš feskas aizliedza, piedzima tikai trīs gadus vēlāk, taču, kā redzams, jau šajā laikā Turcija atradās starp divām pasaulēm, īsti nepiederot ne vienai, ne otrai. Kā citādi raksturot zemi, kur tikai divdesmit pirmā gadsimta otrajā gadu desmitā pēc pusgadsimta pārtraukuma ar konstitucionālās tiesas spriedumu atkal tiek atļauts galda futbols – spēle, kas iepriekš tika uzskatīta par azartisku un netikumīgu, līdz ar ko tās spēlēšana draudēja (gan ļoti teorētiski) pat ar vairākiem gadiem cietumā.

Vietumis Bosfora jūras šaurums ir patiešām šaurs – tikai daži simti metru, un te bez piepūles var kājām pār tiltu pāriet no Eiropas uz Āziju un atkal atpakaļ kaut desmitiem reižu dienā. Ne jau es esmu izgudrojis poētisko salīdzinājumu, ka faktiski arī ikviens turks ir tāds tilts pār Bosforu, starp Eiropu un Āziju, kurš dzīvo uz robežas starp divām pasaulēm, it kā piederot gan vienai, gan otrai, bet īsti nepiederot nevienai no tām.

«Katra turka dzīvē tūkstošus reižu dienā saskaras tradīcija un mūsdienas. No rītiem manas paziņas turcietes dzer espresso ar saviem mīļotajiem, ēd kruasānus un runā par pasaules literatūru. Bet pēc pusdienām apsien lakatiņus un dodas ciemos pie vecmāmiņām uz tasīti kafijas turku gaumē. Mani paziņas turki dzer alu un iet uz diskotēkām. Bet atliek viņiem iedzert nedaudz pār mēru, kad viņi uzvelk divsimt gadus senas dziesmas. Uzvedas tā, it kā nebaidītos ne no Allāha, ne no Muhameda, bet Ramadānā stingri ievēro gavēni un, tikko viņu dēli pieaug, gatavojas apgraizīšanai,» raksta Turcijas iespaidu grāmatas «Slepkava no aprikožu pilsētas» autors, polis Vitolds Šablovskis.

Viņam ir pilnīga taisnība. Kāda brauciena laikā man acīs patrāpās vietējās avīzes «Hürryiet» publicēta fotogrāfija ar divām sievietēm, kas stāv blakus līdz jostasvietai ūdenī. Viena – musulmaņu peldkostīmā, kas aizsedz faktiski visu, izņemot acis, otra – bez krūštura. «Tā arī ir Turcija,» – redakcijas komentārs, ko palūdzu iztulkot viesnīcas portjē, bija īss un skaidrs. Jautājums tikai – kas no šīs «topless» Turcijas būs palicis pēc, teiksim, pieciem gadiem.

Līdz tam brīdim, kad pie varas nāca pašreizējā prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana partija, Turcijas ekonomiku un politiku lielā mērā kontrolēja laicīgā elite – ģenerāļi, ierēdņi un tiesneši, kuri, lai nu kādi arī būtu no godīguma un nesavtīguma viedokļa, visā nopietnībā sevi uzskata par Ataturka mantojuma glabātājiem un kuriem diezgan kārtīgi nospļauties par konservatīvā un reliģiozā iedzīvotāju vairākuma interesēm.

Mūslaiku Turcijas vēsturē, neskaitot pēdējo neveiksmīgo, ir bijuši veseli četri militārie apvērsumi, kad armijai ir šķitis, ka demokrātiski ievēlētā vara sāk stūrēt kaut kādā ne īsti «ataturkiskā» virzienā. «Turcijā starp islāmu un demokrātiju ir noslēgta laulība. Šīs savienības bērns ir laicīgums. Reizēm bērns saslimst, un turku armija ir kā reiz tas ārsts, kas viņu glābj. Atkarībā no slimības smaguma mēs ievadām vajadzīgās zāles, lai bērns izveseļotos,» – šie vārdi pieder 1997. gada militārā apvērsuma autoram, toreizējam armijas ģenerālštāba priekšnieka vietniekam Čevikam Biram.

«Vajadzīgās zāles» reizēm ir izsniegtas arī diezgan kārtīgās devās. Stambulā es veltu gandrīz pusi dienas, lai savām acīm apskatītu kādu no pilsētas centra un iecienītajām tūristu takām patālu esošu celtni – ne ta pagodai, ne ta mongoļu cepurei līdzīgu būvi, kas ir piemiņas mauzolejs bijušajam Turcijas premjerministram Adnanam Menderesam, kurš 1959. gadā aviokatastrofā brīnumainā kārtā izdzīvoja, kā izrādījās, tikai tāpēc, lai divus gadus vēlāk tiktu pakārts.

Šis populists, kā nu mācēja, mēģināja demokratizēt valsti un liberalizēt ekonomiku, bet visi šie pūliņi 1960. gadā beidzās ar militāro apvērsumu valstij un gadu vēlāk – nāvi pie karātavām pašam Menderesam un diviem viņa valdības ministriem – ārlietu un finanšu. Cietumā viņš bija rūpīgi krājis miegazāļu tabletes, lai tās apēstu visas reizē un tādējādi izbēgtu no necienīgās nāves pie karātavām, – par pakāršanu viss jau bija skaidrs. Bet nekā – viņu pēdējā mirklī izglāba, izpumpēja kuņģi un uzmeta kaklā cilpu.

Cita starpā Menderess tika vainots arī par 1955. gadā Stambulā notikušo slaktiņu, kas daudz neatšķīrās no 1453. gada pilsētas ieņemšanas. Britu armija pameta Kipru, Grieķija gatavojās pārņemt visu salu, bet tajā brīdī Grieķijas Saloniku pilsētā kāds indivīds – it kā turku specdienestu aģents – iemeta granātu mājā, kurā bija dzimis Ataturks. Sekas bija grandiozi grieķu (un pie reizes arī armēņu) grautiņi virknē Stambulas rajonu – ar izlaupīšanām, izdemolēšanām, izvarošanām un visu pārējo, kas nu piederas šādam komplektam.

Tiesa, kā gluži pamatoti atzīmēja vēl viens slavens turks Suleimans Demirels, tu vari pārņemt varu ar durkli, bet nevari uz tā sēdēt. Laiki mainījās, valsts uzskati arī, un 1990. gada rudenī, Menderesa nāves soda divdesmit devītajā gadadienā Turcijas parlaments viņu reabilitēja, sekoja viņa mirstīgo atlieku pārvešana no īpašās «cietuma salas» Marmora jūrā un apglabāšana šajā Stambulas nomalē. Toreizējais premjers Turguts Ozals, kurš atklāja Menderesa mauzoleju, tagad pats ir apglabāts netālu no viņa kapavietas.

Laiki ir mainījušies, taču ikvienam turku vīrietim divdesmit gadu vecumā joprojām uz pusotru gadu jādodas dienēt armijā: protams, kā visur, no dienesta ir iespējams izvairīties, taču tādā gadījumā var rasties problēmas ne tikai ar darba, bet arī ar sievas atrašanu – tik nopietni šeit lielākoties uztver dienestu armijā. Militārajās skolās programma joprojām ir tā pati, un nākamie armijas komandieri joprojām sevi uzskata par laicīgās, no reliģijas lietām attālinātās valsts sargiem un aizstāvjiem.

Tiesa, likumīgi ievēlētā valsts vara nu ir spējīgāka sevi no šiem aizstāvjiem pasargāt un pēdējos gados ir tiem diezgan pamatīgi apvīlējusi zobus – un te nu mēs nonākam pie prezidenta Erdogana, kurš jau bērnībā savā puiku bariņā bijis zināms ar to, ka vienmēr sitis pirmais.

Vēl deviņdesmitajos gados Erdogans bija zināms kā pietiekami kaismīgs musulmanis, kurš tāpat nesarokojās ar sievietēm, nelietoja alkoholu un nicināja Eiropas Savienību. Viņš strādāja Stambulas transporta pārvaldē un, ļoti iespējams, tur strādātu vēl joprojām, ja vien boss nebūtu licis Redžepam nodzīt piecmilimetrīgās ūsiņas, kādas nepiestāvot ierēdnim laicīgā valstī. Redžeps atteicās, aizgāja no darba un metās politikā, uzvarot Stambulas mēra vēlēšanās.

1996. gadā Erdogana garīgais un politiskais boss – jau pavisam patrakais «hodža» Nekmetins Erbakans kļuva par premjeru, taču ātri vien savārīja tik daudz visvisādu islāmistisku ziepju, ka jau gadu vēlāk armija sarīkoja visnotaļ mierīgu militāro apvērsumu un «hodžu» bez mazākās pretošanās patrieca. Šajā brīdī, pēc visa spriežot, Erdogans saprata, ka ar atklātām islāma valsts un šariata idejām Turcijā varu neiegūs un nenoturēs – nāksies vien izlikties par nedaudz citādu cilvēku.

Viņš pat bija ticis pie desmit mēnešu ilga cietumsoda (nosēdēja gan tikai četrus) par dzejoļa noskaitīšanu, ko tiesa atzina par tādu, kas aicina uz reliģisku karu. Nekā jau šajā dzejolī nebija – «mošejas – mūsu kazarmas, kupoli – mūsu ķiveres, minareti – mūsu kinžali, īstenticīgie – mūsu kareivji», taču Turcija bija (un ir) tāda zeme, kur, lai «iesēstos», pietiek arī ar dzejoli. Ir versija, ka tā bija viena no pēdējām reizēm, kad Erdogans teica to, ko patiešām domā un jūt. Pēc tam viņš sāka maskēties aizvien labāk un labāk.

Pirmajos gados Erdogans patiešām izlikās tā, ka prieks skatīties: paziņoja, ka viņa partija pēc noskaņas esot kristīgo demokrātu analogs, kurdiem ļāva publiski runāt savā valodā un atvērt kurdu skolas, sarīkoja pirmo publisko konferenci par armēņu genocīda jautājumiem, visādi izrādīja savu orientāciju uz Eiropu – un tā tālāk, un tā tālāk.

Bija gan ļaudis, kas jau uzreiz bija bažīgi – izsakoties jau pieminētā Vitolda Šablovska vārdiem, piemēram, tie, kuri politiķus atšķir pēc ūsām. Šis raksturojums, kas vienlaikus apraksta Turcijas kopējo politisko spektru, ir tik jauks un precīzs, ka atļaušos to citēt pilnībā: «Visgarākās ir nacionālistiem. Nedaudz īsākas – sociālistiem. Visīsākās – islāmistiem.

Nacionālistiem ūsas ir apcirptas virs augšlūpas un ļoti koptas. Galiņi nokarājas uz leju. Pakava formā tās nokarājas tur, kur beidzas seja un sākas kakls. Viņu partija saucas MHP – Nacionālistiskās rīcības partija. Viņu vidējais vēlētājs sapņo par stipru Turciju un nepieņem ideju par pievienošanos Eiropas Savienībai. Atpūtā viņš brauc tikai uz turku kūrortiem un niknojas, ka tur ir tik daudz ārzemnieku.

Sociālistiem zem deguna ir aizkariņš, kas krīt uz zobiem. Ja to nekopj, tas lien mutē. Vēlētāji viņus mīl. Vislielāko sociālistisko partiju nodibināja pats Ataturks. Šī partija saucas CHP – Republikāniskā tautas partija. Tās vidējais vēlētājs neiet uz mošeju, dzer alkoholu un brauc kā uz Rietumiem, tā uz turku kūrortiem.

Bet visvairāk no visiem savas ūsas kopj islāmisti. Viņiem ūsām atvēlēts tieši tik daudz vietas, cik nolikusi dabas māte. Islāmisti nēsā ūsas, kas nav garākas par pieciem milimetriem. Islāmisti pēdējā pusgadsimta laikā ir zaudējuši visās iespējamās vēlēšanās. Turki baidījās, ka viņi ieviesīs šariata – reliģisko tiesību likumu, kas balstās uz Korānu. Nodalīs Turciju no Eiropas un pietuvinās Irānai.

AKP – Taisnīguma un attīstības partijas vidējais vēlētājs dod priekšroku piecmilimetru ūsām, bet viņa sieva nēsā lakatu ap galvu. Viņš neieredz Eiropu, vairās no alkohola un atbalsta pēršanu par laulības pārkāpšanu. Tieši tāpēc pasaule pamira, kad vēlēšanās Turcijā uzvarēja džentlmeņi ar piecmilimetru ūsiņām. Viņu līderis arī ir Redžeps Tajips Erdogans...»

Izprast to, ko Turcijā dara Erdogans, kā tas novērtējams un pie kā tas var novest, nebūtu viegli pat krietni vienkāršākā zemē – kur nu vēl šādā te, kas tradicionāli vibrē starp Austrumiem, Rietumiem un vēl nezin ko, tā īsti nepiederot ne šur, ne tur, ne vēl kaut kur citur. Un kas gan to ilustrēs labāk nekā stāsts par hidžabu. Turcijas gadījumā runa ir par galvas lakatiņu.

Viena no Ataturka mantojuma sastāvdaļām ir – islāmiskā klasiskā galvas lakata valkāšana mācību iestādēs un valsts iestādēs ir aizliegta, jo modernajā, sekulārajā, islāma reliģijas stingri nodalītajā turku valstī tādam nav vietas. Un no pirmā acu uzmetiena tas izskatās patiešām labi – nav ko te valstī ļaut izplesties visādām islāma prasībām, par kurām absolūti precīzs teiciens par mazā pirkstiņa padošanu velnam.

Taču, ja paraugās nedaudz atpakaļ, izrādās, ka hidžaba nēsāšanu universitātēs aizliedza drīz pēc kārtējā militārā apvērsuma 1980. gadā, tad to atļāva, tad atkal aizliedza. Ko tas nozīmē reālajā dzīvē? Ka tās turcietes, kuras bija pa īstam islāmticīgas un iziešanu ārpus mājas bez lakata neiedomājās, bija spiestas vai nu doties mācīties uz ārvalstīm vai arī – ja bija trūcīgas – tikai šā iemesla dēļ vienkārši palikt bez augstākās izglītības.

2000. gadā turku studente Nuraja Bezirgana ar lakatu galvā ieradās uz augstskolas izlaiduma eksāmenu, tiesa viņai piesprieda sešus mēnešus cietumā par traucēšanu citu personu izglītībai, – un vai arī tas joprojām izskatās tikpat pareizi, ka demokrātiskā valstī kādam var vienkārši tāpat aizliegt valkāt galvas lakatu? Tad varbūt lakats ir nevis brēcošs dzimumu nevienlīdzības un atpalicības, bet gan sieviešu tiesību ierobežojumu simbols? Viltnieks Erdogans, kuram ar visu viņa tieksmi uz autoritārismu vienalga nepārtraukti nākas lavierēt, lai saglabātu vairākuma atbalstu, saka – savas meitas viņš aizsūtījis mācīties Amerikā, un tur viņas drīkst valkāt lakatu...

Tāpat kā šajā jautājumā ar neskaitāmos citos, kas tā vai citādi saistīti ar islāmu, Turcijas valsts vara nodarbojas ar nepārtrauktu balansēšanu, nebūdama ne īsti laicīga, ne īsti reliģiska. «Valsts nevar būt īsti sekulāra, ja tā ik mēnesi maksā algas sešdesmit tūkstošiem imamu un nosaka viņu iknedēļas piektdienu lūgšanu saturu, reizēm pat līdz pēdējam vārdam. Šis kuriozais paradokss atspoguļojas sabiedrībā, kur sekulārisma aizstāvji pastāv uz valsts kontroles saglabāšanu pār reliģiju, uzskatot, ka tūkstoš trīssimt gadus seni islāma likumi un sociālais diktāts ir nesavienojami ar modernu plurālistisku demokrātiju. No otras puses, islāmisti dod priekšroku liberālākai attieksmei, kas patiešām nodalītu reliģiju no valsts,» konstatē Vitolds Šablovskis.

Taču šī balansēšana var arī beigties: pēdējie notikumi liek domāt, ka viena – rietumnieciskā Turcija var arī izzust, tāpat kā 1979. gadā pazuda meitenes gaisīgās kleitiņās virs celim tepat blakus, Irānā. Atšķirība tikai tā – ja tur ortodoksālo islāmu vienā mirklī atnesa islāma revolūcija, tad Turcijā tas līdz šim ir ieviesies pamazām vien, pamazām vien. Neveiksmīgā valsts apvērsuma sekas šo virzību gan var strauji paātrināt.